Foto: laverrue
Ja attīstītās valstis nemainīs savu attieksmi pret attīstības sadarbību un attīstības izglītību, tad pastāv risks, ka pēc kāda laika tās tiks uzlūkotas kā bariņš diezgan turīgu fosīliju, kuras ir aizķērušās vakardienā un turpina uzvesties tā it kā pasaule nebūtu mainījusies.
Raksta ietvaros aplūkošu līdzšinējos centienus Latvijā popularizēt attīstības izglītību (AI). Tā kā AI ir cieša saikne gan ar attīstības sadarbību kā vienu no Latvijas ārpolitikas aspektiem, gan izglītības sistēmu Latvijā, tad raksta gaitā pieskaršos arī šiem jautājumiem.
Raksta gaitā tiek norādīts uz vairākiem, manuprāt, būtiskiem attīstības izglītības aspektiem. Pirmkārt, es uzskatu, ka AI ir vērtīgs izglītības elements, taču centieni to piepildīt ar vērtībām var izrādīties pašiznīcinoši. Otrkārt, AI nav gluži jauns elements Latvijas izglītības sistēmā. Iesaiņojums ir salīdzinoši jauns, taču liela daļa tēmu, piemēram, tolerance, cilvēktiesības, ilgtspējīga attīstība jau sen ir iekļautas mācību programmās.[ 1 ] Arī Latvijas augstskolās ļoti dažādu programmu un kursu ietvaros AI jautājumi jau tiek aplūkoti.Treškārt, nevalstisko organizāciju centieni popularizēt AI tomēr ir vērtējami pozitīvi, jo tādējādi mācību process skolās tiek padarīts daudzveidīgāks, un skolotājiem paveras iespējas bagātināt savas nodarbības ar jauniem piemēriem un mācību metodiku.
Attīstības izglītības saikne ar Latvijas ārpolitiku
Latvijas ārpolitika kopumā krīzes apstākļos ir kļuvusi fokusētāka. Kopumā tā ir pozitīvi vērtējama tendence, taču tai ir arī ēnas puses. Viena no tām ir saistīta ar divpusējās attīstības sadarbības politiku. Pirmskrīzes laikā tā palēnām sāka virzīties uz priekšu, taču tam sekoja kritiens atpakaļ. Laikā pēc krīzes tā piedzīvo stagnāciju, par ko liecina nemainīgais finansiālais atbalsts, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, kas savukārt liecina par politiskā atbalsta trūkumu. Šajā ziņā, tuvākajā laikā nekas būtiski nemainīsies, un, visticamāk, Latvija savu prezidentūru ES Padomē sagaidīs necenšoties kļūt par pirmrindnieci palīdzības sniegšanā attīstības valstīm.[ 2 ]
Tas nozīmē, ka valdības atbalsts AI arī nevarēs būtiski palielināties. No vienas puses, AI, dēvēta arī par pasaules jeb globālo izglītību, ir plašāka par attīstības sadarbības jautājumu iekļaušanu izglītības sistēmā dažādos līmeņos. Tomēr, no otras puses, starp AI un attīstības sadarbību pastāv arī ciešas saiknes: sniegt palīdzību attīstības valstīm ir vieglāk, ja šādai rīcībai pašu mājās ir atbalsts. Savukārt atbalstu var iegūt izglītojot savus pilsoņus par pasauli ārpus valsts robežām un savstarpējo atkarību starp dažādās valstīs dzīvojošiem cilvēkiem. Tā kā attīstības sadarbības politikas nozīme Latvijā tuvākajā nākotnē nepieaugs, tad nebūs nepieciešamības palielināt sabiedrības atbalstu šai politikai. Attiecīgi arī AI nozīme būs salīdzinoši pieticīga.
Iepriekšminētais nenozīmē, ka AI kontekstā nekāda virzība Latvijā nav gaidāma. Pieticīgais valdības atbalsts, līdz šim nav bijis nepārvarams šķērslis nevalstiskajām organizācijām, kuras ir izrādījušās gana veiksmīgas meklējot partnerus un iesaistoties Eiropas Savienības (un arī citas naudas) pārdalē.[ 3 ]
Attīstības izglītības vērtības
Stāsts par AI, manuprāt, tomēr ir visai pretrunīgs. Tiek uzskatīts, ka „attīstības izglītības mērķis ir palīdzēt cilvēkiem izveidot sapratni par viņu dzīvju saistību ar citu cilvēku dzīvēm pasaulē”.[ 4 ] Šis mērķis ir visnotaļ atbalstāms, jo cilvēkiem ir lietderīgi saprast – kā šķietami attāli notikumi pasaulē var ietekmēt viņu drošību un labklājību. Apzināties sevi kā daļu no plašākas pasaules ir ne tikai interesanti, bet arī praktiski. Arī pamatiemaņas starpkultūru komunikācijā, atvērtība un tolerance ir ļoti noderīgas.
Taču attīstības izglītībā daudzi būtisku vietu atvēl arī vērtībām. Un šeit, manuprāt, atsevišķas AI interpretācijas iet par tālu. Viena no izpratnēm paredz, ka AI ir „aktīvas mācīšanās process, kas, balstoties uz solidaritātes, vienlīdzības, iekļaušanas un sadarbības principiem, veido sabiedrības izpratni un veicina indivīdu un organizāciju līdzdalību aktuālu vietējo un globālo jautājumu risināšanā”.[ 5 ] Cita interpretācija paredz, ka attīstības izglītībai vajadzētu veicināt indivīdu globālo atbildību.[ 6 ] Kā būtisks attīstības izglītības mērķis tiek minēta globālo pilsoņu, kuriem vajadzētu būt sašutušiem par sociālo netaisnību, audzināšana.[ 7 ]
Manuprāt, šie AI mērķi (ir arī citi) ir pārāk ambiciozi.Man pret tiem ir trīs iebildumi. Pirmkārt, tie neņem vērā, ka pasaule sastāv no valstīm, starp kurām daudzos veidos pastāv konkurences attiecības. Nav prātīgi šo faktu ignorēt. Lielākoties, cilvēki ir diezgan savtīgi, un attīstīto valstu valdības to ir ņēmušas vērā. Tāpēc tikai retos gadījumos tās ir sasniegušas pašu izvirzītos mērķus attiecībā uz palīdzības sniegšanas finansējuma apjomu.
Otrkārt, globālas atbildības sajūtas veicināšana pieprasa, lai mēs aktīvi iesaistītos sociālās netaisnības mazināšanā pasaulē, taču mūsu zināšanas ir ierobežotas. Valstu attīstība ir sarežģīts daudzdimensionāls process. Padomi no „malā stāvētājiem” var nodarīt pat vairāk ļaunuma nekā labuma. Neveiksmīgas attīstības gadījumu saraksts ir garš. Ja panākt attīstību būtu vienkārši, tad attīstības valstis jau sen šajā ziņā būtu spērušas platus soļus uz priekšu. Vai Latvijas pieredze un zināšanas tiešām izrādīsies noderīgas citām valstīm? Vai arī mēs esam nolemti atkārtot tās pašas kļūdas, kuras kādreiz attīstības donori jau ir pieļāvuši?
Treškārt, pati attīstības sadarbības un AI ideja pamazām noveco. Ekonomiskās krīzes laikā spēku samērs pasaulē ir ievērojami mainījies. Attīstītās valstis māc parādu nasta un to ekonomiskā izaugsme ir vāja. Attīstības valstis (ne visas) savukārt turpina doties uz priekšu. Šādos apstākļos mazinās attīstīto valstu vēlme sniegt palīdzību, turklāt ir pamats apšaubīt palīdzības sniedzēju kompetenci. Uz skatuves parādās jauni donori, kas vienlaicīgi ir gan attīstības valstis, gan palīdzības sniedzēji. Ja attīstītās valstis nemainīs savu attieksmi pret attīstības sadarbību un AI, tad pastāv risks, ka pēc kāda laika tās tiks uzlūkotas kā bariņš diezgan turīgu fosīliju, kuras ir aizķērušās vakardienā un turpina uzvesties tā it kā pasaule nebūtu mainījusies.
Kāda varētu būt attīstības izglītības nākotne Latvijā?
Neraugoties uz kritiku, ko iepriekš tiku veltījis atsevišķām AI vērtību interpretācijām, es tomēr uzskatu, ka tā ir ļoti vērtīga. Taču, manuprāt,AI vajadzētu būt vērtību neitrālai. Pozitīvi vērtējams ir AI piedāvātais fokuss uz cēloņsakarību izzināšanu starp lokālo un globālo. Globalizētās pasaules ietvaros ir lietderīgi jauniešiem skaidrot ne tikai to, kā viņu dzīvi ietekmē valstī notiekošais (un kā viņi paši var iesaistīties), bet arī norises starptautiskajā vidē. Savukārt globālās pilsonības un globālā taisnīguma ideju propagandēšana var nodarīt kaitējumu, jo tādējādi pienācīga uzmanība netiek pievērsta Latvijas interesēm. Ikvienai sabiedrībai pašai vajadzētu risināt savas problēmas, un Latvijas iedzīvotājus pārsvarā interesē laba dzīve viņu apdzīvotās valsts ietvaros. Nozīmīgs valstu uzdevums ir bijis aizsardzība pret nevēlamu ārēju ietekmi, un šajā ziņā valstis ir bijušas gana veiksmīgas, tāpēc nebūtu arī pareizi uzskatīt, ka savstarpējās atkarības rezultātā valstis šo spēju ir zaudējušas. Mūsdienās Latvijai neitralizēt nevēlamu ārējo ietekmi palīdz arī dalība ES un NATO.
Neitrālāks AI pasniegšanas veids nenozīmē, ka tā neveicinās pārmaiņas sabiedrībā. Ilgākā laika posmā izpratnes veidošana par cilvēku dzīvi citviet pasaulē un par saikni starp Latvijā un pasaulē notiekošo neizbēgami vedinās jauniešus kritiski izvērtēt Latvijas vietu globālajā kontekstā. Uzzinot par cilvēku dzīvi citās valstīs, skaidrāk redzams kļūst tas, ka Latvijā ir relatīvi neskarta daba, Latvija nav pārblīvēta ar cilvēkiem, Latvijā izaudzēt pārtiku ir salīdzinoši vienkārši, Latviju nenomoka ilgstoši sausuma periodi, Latvijai ir diezgan labi kaimiņi, Latvijā nenotiek bruņoti konflikti, utt. Šai atskārsmei, starp citu, ir milzīga vērtība pilsoniskās izglītības ziņā. Turklāt iedzīvotājiem iegūstot vairāk informācijas par sabiedrībām, kurās cilvēku dzīves apstākļi nav tik labvēlīgi kā Latvijā, varētu palielināties atbalsts attīstības sadarbības politikai. Starp citu, ir vērts atcerēties, ka arī Latvija pēdējo 20 gadu laikā ir saņēmusi palīdzību.
________________________________________________________
Papildu informācija: (Ārvalstu prakses izpēte attīstības sadarbības un attīstības izglītības jomā. Igaunija pdf)
Projekts „NVO kapacitātes stiprināšana attīstības sadarbības un attīstības izglītības politikas veidošanas procesā” Projektalīgumanumurs: 1DP/1.5.2.2.2/12/APIA/SIF/014/88
92,07% no Projekta finansē Eiropas Savienība ar Eiropas Sociālā fonda starpniecību.
Apakšaktivitāti administrē Valsts kanceleja sadarbībā ar Sabiedrības integrācijas fondu.
Šis materiāls ir veidots ar Eiropas Savienības Eiropas Sociālā fonda finansiālu atbalstu.
Par saturu atbild „Izglītības attīstības centrs”.