Raksts

Glābiet protestētāju ādu


Datums:
31. oktobris, 2006


Autori

Rita Ruduša


Foto: K. Putniņš © Diena

Pēc "lāča" aizturēšanas jaunie dzīvnieku tiesību aizstāvji atzīstas, ka paust viedokli publiskajā telpā viņiem turpmāk būs bail.

Rokās (un ķepās) turot A4 formāta lapiņas, uz kurām melniem burtiem rakstīts “Save my skin!”, un dalot garāmgājējiem informatīvos bukletus, četri jaunieši bija iecerējuši pievērst sabiedrības uzmanību tam, ka britu karaliskās gvardes cepuru darināšanai joprojām tiek izmantota Kanādas lāču āda un veids, kā to iegūst, mēdz būt nežēlīgs. Taču piketa dalībnieku zibenīgā nonākšana policijas autobusā šķiet pievērsusi uzmanību kam citam — policijas divkosībai reaģējot uz nesaskaņotiem piketiem, un tam, cik pamatota ir likuma prasība saskaņot ikvienu publisku viedokļa paušanas akciju.

Kā radās ideja rīkot akciju pret lāču ādas izmantošanu karaliskās gvardes cepurēm?

Marina: Paziņa no Lietuvas atsūtīja ziņu, ka PETA [People for the Ethical Treatment of Animals] organizē tādu akciju un pavaicāja, vai negribam piedalīties. Un mēs teicām — kāpēc ne? Mēs gan neesam PETA biedri. Akcijai bija jānotiek visās trijās Baltijas valstīs un “lāča ādai” jāceļo no Viļņas uz Rīgu un Tallinu, sekojot karalienei [Elizabetei II].

Vai jūs esat vienkārši zaļi domājošu draugu kopa bez formālas struktūras?

Marina: Jā, tā varētu teikt.

Ainārs: Formāla struktūra rada kaut kādas klišejas. Ir labi cīnīties par dzīvnieku tiesībām — tā ir mana iekšējā sajūta. Bet, ja gribi to darīt formāli, tad sākas birokrātija. Tu pazaudē sevi šajā struktūrā, jo nodarbojies ar papīriem nevis ar ideju. Greenpeace, PETA — tās ir tik milzīgas organizācijas, ka cilvēki sāk identificēties ar nosaukumu, nevis ar ideju.

Jūs gribat teikt, ka zīmols nomāc ideju?

Ainārs: Man šķiet, ka jā.

Kas ir tās idejas, kas jūs vieno?

Marina: Mēs esam par dzīvnieku tiesībām, par zaļo dzīvesveidu. Cenšamies mazāk ietekmēt dabu.

Vai jūsu zaļā domāšana līdz šim bija izpaudusies tikai personiskajā dzīvē? Vai pirms “lāča incidenta” jūs kādreiz bijāt to pauduši publiskajā telpā?

Marina: Mēs piedalāmies citu organizētās akcijās, nav jau grūti atbalstīt. Bet pašiem organizēt? Tagad mēs redzam, ko tas nozīmē.

Ainārs: Ja grib kaut ko pats darīt un protestēt, tad ir jāsaskaņo un jāprasa atļauja. Turklāt tevi var aizsūtīt uz Mežaparku kā tas bija Džordža Buša vizītes laikā. Jā, jā, dosim jums atļauju, varat izpausties. Bet dariet to tā, lai neviens neredz — paši savam priekam. Tas jebkādu vēlmi iznīcina.

Vai jums šķiet, ka valsts ierobežo jūsu tiesības izteikt savu viedokli?

Marina: Jā, man ir tāda sajūta. Iespējams, šoreiz ažiotāža bija karalienes vizītes dēļ. Ja mēs to rīkotu, piemēram, nedēļu agrāk vai vēlāk, tad nekā tāda nebūtu.

Ainārs: Noteikti. Manuprāt, valsts pēc definīcijas ir nedaudz represīva, bet Latvijā tas ir sevišķi izjūtams. Šeit ir tāda kā perifērija, kas cenšas skriet pakaļ rietumu demokrātijai, bet nesanāk. Tu nevari brīvi izpausties neriskējot būt arestēts.

Vai apzinājāties, ka interese par jūsu akciju būs tik liela?

Marina: Tas nebija tā domāts. Mēs nedomājām, ka filmēs no visām pusēm, ka Alfa mūs aizturēs…

Bet jūs zinājāt, ka piketi ir jāpiesaka?

Marina: Jā, zinājām, ka jāpiesaka. Bet par akciju mums PETA pateica tikai piektdien un tai bija jānotiek otrdien. Sestdien un svētdien neviens mūsu pieteikumu neskatītu. Turklāt tas nebija domāts kā protests, bet drīzāk kā izglītojoša akcija. Mēs plānojām tur stāvēt un dalīt bukletus.

Cik minūtes pagāja no tā brīža, kad jūs ieradāties līdz brīdim, kad jūs ielenca policija?

Marina: Kāda minūte varbūt. Policisti pat nelūdza mūs aiziet un pārtraukt piketu. Mēs neesam fanātiķi — ja palūgtu aiziet, mēs tā arī darītu. Manuprāt, policijas reakcija bija neadekvāta. Es sagaidīju, ka par “lāča akciju” varētu sastādīt protokolu. Bet ne jau tā, ar Alfu… Tas ir ļoti nepatīkami, ka tā reaģē. Cilvēki, kas pie Reval Hotel Latvija protestēja pret gejiem, netika aizturēti. Bet mēs bijām tikai četri cilvēki, nebijām agresīvi. Iecirknī mēs pavadījām divas stundas, kamēr tika sastādīts protokols. Lāča tērpu mums atņēma it kā izmeklēšanas vajadzībām, bet domāju, ka patiesībā tāpēc, lai mēs vēl kādu akciju nesarīkotu.

Kāda loma lāča tērpam bija tajā, ko vēlējāties pateikt?

Ainārs: Lāča kostīms jau nebija tādēļ, ka mēs gribējām maskēties un slēpties. Maska padarīja protestu par tādu kā teatrālu uzvedumu — cilvēks redz lāci un sasaista to ar reālu dzīvnieku. Tas darbojas labāk nekā vienkārši drūmas sejas.

Marina: Varētu teikt, ka tērpam bija galvenā loma. Bet maska nebija domāta tam, lai paslēptu seju. Ja policists palūgtu noņemt masku, mēs to izdarītu.

Vai jūsu vēlme turpināt aktīvi cīnīties par dzīvnieku tiesībām pēc lāča incidenta ir augusi vai gājusi mazumā?

Ainārs: Ar idejām ir tā — ja tās ir, tad arī paliek. Bet tagad es redzu, ar ko jāsaskaras, ja gribi cīnīties atklātā formā, rīkot piketus un tamlīdzīgi. Viss jāsaskaņo — tas atbaida. Zūd vēlme kaut ko darīt. Ja valsts neatbalsta to, ko tai nāktos atbalstīt, un liek šķēršļus …

Marina: Jā, patlaban ir tāda sajūta, ka ir “aplauzti spārni”. Varbūt ar laiku būs citādi. Godīgi sakot, man tagad ir bail kaut ko darīt. Satversmē rakstīts par pulcēšanās un vārda brīvību, bet patiesībā ir tik daudz ierobežojumu, ka tas drusku par traku. Piemēram, Lietuvā nav jāsaskaņo, ja akcijā piedalās mazāk par desmit cilvēkiem. Bet Latvijā, ja ir kaut kāds datums, kad jāizrāda solidaritāte un es par to uzzinu tikai dienu iepriekš, tad saskaņošanas procesa dēļ es nevaru neko izdarīt.

Kā zaļās idejas izpaužas jūsu ikdienā?

Ainārs: Es nedomāju katru reizi — o, izdarīšu kaut ko zaļu. Cenšos daudz lasīt, izmēģināt jaunas idejas. Šķiroju atkritumus, neēdu gaļu.

Marina: Es neēdu gaļu, cenšos nelietot olas un piena produktus, jo neatbalstu šo industriju. Mēģinu šķirot atkritumus, cenšos ņemt līdzi savu maisiņu uz veikalu. Tas viss notiek automātiski. Neatbalstu arī zoodārzu un cirku, jo, manuprāt, dzīvnieku tiesības tur tiek pārkāptas.

Vai ir viegli būt veģetārietim gaļēdāju kultūrā?

Ainārs: Sabiedrības attieksmes dēļ ir grūti, īpaši jauniem cilvēkiem, kas grib sākt neēst gaļu. Visi — vecāki, skolotāji un ārsti — ir noraidoši un tas dzēš jebkādu vēlmi.

Kādēļ ir svarīgi būt zaļam?

Marina: Tā vienkārši ir iespēja kaut ko dot pretī pasaulei.

Publikācija tapusi ar Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāta finansējumu valsts programmas „Pilsoniskās sabiedrības stiprināšana. 2005-2009. gads” ietvaros.


PETA

VCB atzinums Dzīvnieku tiesību aizstāvības organizācijas PETA pārstāvjiem

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!