Foto: HikingArtist.com

Atbildes uz biežāk uzdotajiem jautājumiem par partiju reitingu veidošanu sabiedriskās domas pētījumu centros sniedza Ieva Strode, Tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centra SKDS Sociāli politisko pētījumu projektu direktore.

Turpmākie divi gadi Latvijai paies vēlēšanu zīmē – šogad gaidāmas pašvaldību, bet nākamgad 12. Saeimas un Eiropas Parlamenta vēlēšanas. Neizbēgami, tos pavadīs sabiedriskās domas pētījumi un partiju reitingu publiskošana.

Vai īsi pirms vēlēšanām publiskotie reitingi ļauj prognozēt vēlēšanu rezultātus?

Nē. Reitingi nav prognozes. Varētu būt, ka daudziem vēlētājiem vēlēšanu simpātijas ir nenoturīgas, nestabilas un vēlēšanu starplaikā var notikt dažādas izmaiņas. Rezultātus var ietekmēt reklāmas kampaņas, kā arī tas, ka daudzi cilvēki tikai īsi pirms vēlēšanām un pat tikai vēlēšanu dienā izdara galīgo izvēli.

AUDIO: Partiju reitingi – kā tos saprast

Partijas reitings palielinājies no 18 līdz 20%. Ko no tā var secināt?

Jāskatās uz vairāku mēnešu tendenci – kāds ir caurmēra rādītājs, un kāda ir tendence. Ja pirms diviem mēnešiem bija 12%, pēc tam 14%, un vēl vēlāk 18%, tad var apgalvot, ka reitings aug. Savukārt , tikai svārstība no 18 uz 20% neko neizsaka. Tas ir normāli, ka kāda mēneša ietvaros rezultāti nosvārstās, to var ietekmēt faktori, kas atkarīgi no statistikas, nevis no partijas patiesās popularitātes.

Ja partijai reitings tiek uzrādīti 18%, tad statistiskā kļūda ir +/- 2.7%. Tas nozīmē, ka reālais reitings ar 95% varbūtību varētu būt visai plašā diapozonā: tie varētu būt gan 15%, gan 18%, gan 21% , un nav veida, kā noskaidrot, kur precīzi tas ir – vai iegūtie dati parāda zemāko, augstāko, vai vidējo punktu.

Citādāk ir partijām, kurām ir neliels reitings. Piemēram, nav tā, ka partijai, kurai reitings uzrādās kā 1%, tik pat labi varētu būt arī 4% vēlētāju atbalsts. Šādos gadījumos statistiskā kļūda ir mazāka, proti, aptuveni +/- 0.7%, bet tad jāskatās katrā pētījumā atsevišķi.

Kādēļ dažādu aptauju veicēju publiskotie partiju reitingi nesakrīt?

Iemesls varētu būt statistiskā kļūda. Nepieciešams pievērst uzmanību vairākiem elementiem:

1) vai respondentiem uzdots vienāds jautājums? Atbildes atšķirsies, ja jautā – “par ko tu balsotu, ja vēlēšanās būtu rīt?” un lūdz pašam nosaukt partiju, vai iedod kartiņu ar partiju nosaukumiem un liek izvēlēties, par ko balsot (tad respondent var nosaukt arī partijas, kuras savādāk nemaz neatcerētos). Šādos gadījumos cilvēki parasti atceras vairāk politiskās partijas.

2) kāda metode tiek izmantota, lai aptaujātu cilvēkus – tiešās intervijas dzīvesvietā, telefonaptaujas vai interneta aptaujas? Līdz ar to, tas nosaka to cilvēku loku, kas vispār var tikt aptaujāti šajā pētījumā. Piemēram, internets nav visiem pieejams, turklāt cilvēki, kas paši piesakās šādās aptaujās piedalīties, varētu būt mazliet aktīvāki nekā vidusmēra sabiedrības loceklis.. Tā vairs nav statistiskā kļūda, bet sistemātiskā kļūda. Un tad arī atšķirsies, vai respondentiem bijusi iespēja redzēt atbilžu variantus.

Piemēram, mēs vēlamies uzzināt politisko partiju popularitāti Rīgā. Vai var izmantot tos pašus nacionālā līmeņa reitingus? Vai vajag veikt atsevišķu pētījumu?

Nevar izmantot nacionālā līmeņa reitingus, jo tur uzdotais jautājums skar Saeimas vēlēšanas. Turklāt, Rīgā ne visas vadošās partijas, kas piedalās vēlēšanās, ir tās pašas kā nacionālajā līmenī. Piemēram, Rīgā Zaļā partija un “zemnieki” kandidē atsevišķi. Citās pašvaldībās (Alūksnē, Jūrmalā) – vēl jo mazāk. Turklāt, respondentu loks, ko aptaujā par partijām nacionālā līmenī, pašvaldību līmenī ir nepietiekams. Piemēram, nacionāla līmeņa anketā no aptuveni 1000 respondentiem rīdzinieki ir tikai aptuveni viena trešā daļa, kas nav pietiekama izlase.

Ja vajag izdarīt secinājumus par elektorālajām simpātijām atsevišķā pašvaldībā, tad tur ir jāveic atsevišķa aptauja, kas būtu reprezentatīva tieši šai pašvaldībai un ar atbilstošiem jautājumiem. Tad rezultāti būs korekti.

Kāda nozīme ir metodei, kas izvēlēta veicot aptauju?

Tā ir pat svarīgāka par izlases lielumu. Būtiski ir – kā veikta izlase, vai ir ievērots nejaušas atlases princips? Vai visiem cilvēkiem bijušas vienādas iespējas piedalīties aptaujā? Piemēram, tas nav viens un tas pats – veikt reprezentatīvu aptauju, vai aptaujāt cilvēkus kādā lielveikalā. Izlases lielums tiek rēķināts atkarībā no kopējā cilvēku skaita un pieļaujamās statistiskās kļūdas. Ir atšķirība, vai aptaujā 100 vai 1000 respondentus, bet starp 1000 un 2000 respondentiem parasti atšķirība nav liela, tam ir nozīme tad, ja vēlas analizēt kādu mazāku grupu.

Nozīme jāpieškir arī ir sistemātiskajai kļūdai. Ja dzīvokļos var aptaujāt tos, kuriem vispār ir kur dzīvot, tad pa telefonu tikai tos, kam ir telefons. Ar interneta starpniecību – aktīvus interneta lietotājus. Tam ir liela nozīme. Atšķirsies arī jautājumi, kādus ar šādām metodēm vispār var pajautāt – piemēram, pa telefonu neizsniegsi kartiņas ar partiju nosaukumiem, labākajā gadījumā tos var nolasīt!

Lūk divi neseni piemēri, kur metode un izlase pamatīgi varēja ietekmēt aptaujas rezultātus: 1) “Lielākā daļa iedzīvotāju komunālos rēķinus spēšot apmaksāt” 2) “Pētījums: uzticamākais medijs Latvijā – internets”

Cik nozīmīgs ir respondentu izlases lielums?

Starp 1000 un 2000 izlasi parasti lielas atšķirības nav. Tai ir nozīme, ja vēlies analizēt kādu konkrētu vietu – piemēram, kas notiek Vidzemes priekšpilsētā. 2000 izlasē būs iekļauti vairāk šajā teritorijā dzīvojošie respondenti. Savukārt, ņemot vērā lielo skaitļu likumu – ir liela atšķirība, vai aptaujā 300 vai 1000 respondentus! Parasti nepieciešamā izlase ir 1000, jeb, lai kļūda nebūtu lielāka vairāk par +/-3%. Ja aptaujāsi 100 cilvēkus, tad statistiskā kļūda varētu būt +/-10%, kas neļaus izdarīt gandrīz nekādus secinājumus.

Vai aptaujas rezultātu var ietekmēt tas, kurš apmaksā šo aptauju?

Man gribētos ticēt, ka nē, jo pētījumu firmas netiek dibinātas tikai uz vēlēšanām. Izņemot gadījumus, ja pētījuma īstenotāja uzņēmums neplāno pastāvēt pēc vēlēšanām, un savu darbu pakārto vēlēšanu PR vajadzībām – tādēļ tomēr būtu jāskatās arī uz pētījuma veicēja reputāciju. Arī klientam – politiskajām partijām – parasti jau ir vajadzīga patiesība, lai zinātu, kā rīkoties. Ja aptauja veikta korekti, tad vienalga, kas to apmaksā.

Kā auditorija var pārliecināties, vai aptauja ir veikta korekta, izlase tiešām bijusi nejauša?

Jebkurai aptaujai nāk līdzi tehniskā informācija, kur viens no rādītājiem ir aptaujas veikšanas metode (piemēram, tiešās intervijas respondent dzīvesvietās). Ja šādas informācijas tur nav, tad pašam jāvērtē, vai šādai aptaujai maz var ticēt.
Kā auditorijai var zināt, vai pirms vēlēšanām jauna sabiedrisko pētījumu firmas publiskotiem partiju reitingiem var ticēt?

Jauna firma – tas nav grēks. Tomēr vienkārši uztaisīt anketu un uzdot jautājumus caur draugiem.lv jau nav nekāda māksla. Jābūt drošiem, ka aptaujas veicējs: a) zina metodes, kā korekti veikt aptaujas; b) šīs metodes ievēro. Latvijas Sociologu asociācija var izvērtēt sūdzības par nekvalitatīvu darbu. Šādā situācijā gan varētu būt svarīgi, kas aptauju apmaksājis, kam pieder ideja šādu aptauju veikt. Tehniskā specifikācija šādos gadījumos daudz nepalīdzēs, jo “papīrs pacieš visu”. Mēs nevaram zināt, vai tiešām bija nejaušā atlase pat tad, ja tur tā norādīts. Reputācija tomēr svarīga.

Klab.lv tika nesen publicēts blogs par visai skandaloziem socioloģisko aptauju veikšanas paņēmieniem. Kā cienījamas socioloģiskās firmas nepieļauj šādas situācijas?

AUDIO: Kas ir profesionāla socioloģiska aptauja

1) Intervētājiem ir apliecības ar fotogrāfiju, kur uzrakstīts viņa vārds, kādu firmu pārstāv. Vajag to prasīt.

2) Intervētājiem tiek mācītas metodes, kā atlasīt dzīvokli, konkrēto intervējamo personu, uzdot jautājumus (piemēram, nedrīkst dot anketu rokā, ja vien tā nav anketēšana; jautājumi jānolasa, citos jāizsniedz kartītes). Tāpat tiek mācīts rīkoties ar atbildi “grūti pateikt” . Šī atbilde tiek pieļauta, taču nedrīkst būt arī tā, ka uz 80-90% jautājumiem saka, ka viņiem grūti pateikt. Šādos gadījumos anketa nav derīga, un tā tiek diskvalificēta.

3) Pēc aptaujas veikšanas tiek veikta intervētāja darba pārbaude – 10% respondenti pēc tam tiek apzvanīti, jautājot par to, vai intervētājs tiešām bijis, vai ievērojis instrukcijas. Tas arī ir iemesls, kādēļ tiek lūgti respondentu telefoni.