Raksts

ES jādomā ārpus kastes


Datums:
20. jūnijs, 2008


Autori

Dace Akule


Ar interesi turpinu vērot reakcijas no dažādām ES galvaspilsētām un Briseles par Īrijas referenduma Nē Lisabonas līguma ratifikācijai (daudzveidīgi komentāri atrodami EU observer). Vēstījumi būtībā ir tikai četri. Pirmais – nekāda krīze nav, tik jāturpina ar līguma ratifikāciju un jāpanāk īru piekāpšanās. Otrais – ir krīze, Lisabonas līgums ir miris, Eiropas Savienībai būtu jāpaliek šajā attīstības stadijā – vienotais tirgus un četras pamatbrīvības, nekas vairāk. Trešais – jāveido ‘core Europe’, izslēdzot valstis, kas negrib vai nevar turēt līdz ES attīstības tempam. Ceturtais – jāmeklē veidi, kā no šīs situācijas mācīties, panākt ES pakāpenisku attīstību, neignorējot īru vēlētāju balsojumu un neveidojot dažādu pakāpju ES.

Es piederu pie tiem, kas pārstāv ceturto vēstījumu (ko izklāstu šajā rakstā), jo:

1. pretēji pirmā vēstījuma pārstāvjiem, uzskatu, ka nedrīkst ignorēt vienīgos ES vēlētājus, kuriem bija iespēja izteikties par Lisabonas līgumu, un kuri, uzklausot pieejamos un spēcīgākos līguma atbalstītāju un pretinieku argumentus, pateica, ko par šo līgumu domā. Tas nenozīmē, ka īri par Nē balsojumu ir jāsoda, jo ir nepateicīga tautiņa, kas neprata referendumā izteikt pateicību, cik daudz saņēmusi no ES dalības. Īru balsojums bija par Lisabonas līgumu – ES attīstības vīziju, nevis par Īrijas dalību Eiropas Savienībā, un tie ir divi dažādi jautājumi.

2. pretēji otrā vēstījuma pārstāvjiem, es esmu par tālāku ES attīstību un darbību tādās jomās kā enerģētika un vides politika, migrācija, esmu arī par tālāku ES paplašināšanos.

3. pretēji trešā vēstījuma pārstāvjiem, es neatbalstu ‘core Europe’ veidošanos, jo, manuprāt, tās radīšana ārpolitikā tikai vājinātu, nevis stiprinātu ES lomu pasaulē (jo kurš klausīsies ārlietu ministrā, kas pārstāv 19 ES valstis, nevis visu ES valstu bloku?), bet tieši lielāku ES lomu uz starptautiskās arēnas varētu nodrošināt liela daļa Lisabonas līgumā iekļauto jauninājumu. Bet dažādu pakāpju ES mums jau šobrīd ir, jo ne visās valstīs ieviests Eiro, ne visas pieder Šengenas zonai, ne visas iesaistās visās ES miera uzturēšanas operācijās, ne visas cīnās ar nelegālo imigrāciju uz ES ārējām robežām, utt, tāpēc, manuprāt, pirms radītu vēl vienu pakāpi, vajadzētu pacensties, lai mazinātu jau esošo fragmentāciju.

Bet visvairāk mani aizkustina tie ES līderi, kas lielāko daļu nedēļas pavadījuši, mētājot apgalvojumus, kuriem laikam būtu jānostrādā uz īriem, radot kauninošu efektu. Piemēram, ka bez Lisabonas līguma nav iespējama tālāka ES paplašināšanās. vai, ka Lisabonas līguma ne-ratifikācija pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām 2009.gada jūnijā radīs milzu problēmas ar nākamā Eiropas Komisijas sastāva izveidošanu.

Patiesībā jau 2004.gadā, veidojot Barozo Eiropas Komisijas sastāvu, tika ņemti vērā Eiropas Parlamenta vēlēšanu rezultāti (par Komisijas prezidentu kļuva Barozu, kas pārstāv lielākās politiskās grupas EP politisko līniju), kā arī Eiropas Parlaments izbrāķēja atsevišķus nepiemērotus kandidātus, neliekot meklēt jaunu Komisijas prezidenta kandidātu vai likt Barozu veidot pilnīgi jaunu komandu. Tātad, jau 2004.gadā tika izmantota tā procedūra, kas pirmo reizi ierakstīta Lisabonas līgumā, un nav nekādu iemeslu, kāpēc arī 2009.gadā mēs nevarētu turpināt šo praksi, pat, ja nav dokumenta, kas dod tiesisku pamatu šādai procedūrai.

Patiesībā ir citi veidi, kā nodrošināt turpmāku ES paplašināšanos, piemēram, atrodot katrai jaunai valstij ES institūcijās vietu caur tās pievienošanās līgumu. Tāpat ir citi veidi, kā panākt ES attīstību, neturpinot ar Lisabonas līguma ratifikāciju – ja to sadala single-issue līgumos, kas uzrunā visnepieciešamākās reformas ES darbībai, proti, dod legālo bāzi enerģētikas un vides politikai, palielina efektivitāti un caurskatāmību ES institūcijās, kā arī nosaka izmaiņas ES institūcijās, lai nodrošinātu tālāku ES paplašināšanos.

Domāšana ārpus kastes varbūt nav politiķu stiprā puse, un varbūt tai tādai nav arī jābūt, jo ir taču domnīcas (think tanks), kuros politiķiem vajadzētu ieklausīties – īpaši tagad, kad ir saprotams nogurums pēc astoņu gadu cīniņiem par ES institucionālām reformām un visvieglāk būtu iet uz priekšu it kā nekas nav noticis. Bet ir noticis! Un šis nav mirklis, kad izrādīt reakcijas, kas liek aizdomāties par ES nacionālismu, t.i. neapšaubītu, bezierunu atbalstu un ‘vienmēr gatavs’ entuziasmu Eiropas Savienības attīstībai par spīti visam – pat, ja tas nozīmē ignorēt ES iedzīvotāju bažas un saistošu balsojumu referendumā, domājot, ka līderi visu zina labāk un var turpināt pieņemt ES lēmumus, tos neskaidrojot.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!