Foto: Chiot's Run

Tieši pirms diviem mēnešiem Lielbritānijas premjerministrs nāca klajā ar savu runu par Lielbritānijas dalības Eiropas Savienībā tagadni un iespējamo nākotni, sniedzot arī savu redzējumu par mūsdienu ES problēmām un nepieciešamajiem risinājumiem.

Īsumā, Kamerons uzsvēra šobrīd notiekošās būtiskās izmaiņas ES lēmumu pieņemšanā un darbībā, pateicoties Eiro zonas problēmām; Eiropas konkurētspējas problēmas globālā kontekstā, kā arī demokrātiskās leģitimitātes problēmas. Lielbritānijas premjers mudināja necensties panākt neiespējamo, mudinot visās jomās ES dalībvalstīs ieviest vienotus standartus, bet gan pieļaut lielāku elastību ES valstu sadarbībā – nebaidīties no vēl lielākas daudzveidības, daļai dalībvalstu ciešāk sadarbojoties vienā jomā, citām savu interešu vārdā izvēloties neiesaistīties. Konkurētspējas veicināšanai viņš rosināja pabeigt darbu pie vienota tirgus izveides (iekļaujot pakalpojumus, enerģētiku un digitālo vidi). Bet demokrātiskās leģitimitātes problēmas Kamerons ieteica risināt, atgriežot atbildību par lēmumu pieņemšanu nacionālajam (nevis ES) līmenim, tātad, valstu parlamentiem.

Plašāka uzmanība līdz šim gan ir veltīta Kamerona runā iekļautajiem solījumiem rīkot referendumu par Lielbritānijas dalību ES, kas gan ir saistīts ar vairākiem priekšnoteikumiem – atkārtotu ievēlēšanu un vienošanos ar ES par jaunu saturu Lielbritānijas dalībai. Taču, lai veiktu sarunas par iespējamām izmaiņām, vispirms Lielbritānija veiks patreizējās dalības satura auditu jeb ES kompetenču pārskatu. Taisnības labad gan jāsaka, ka šis audits tika uzsākts jau pērnā gada vasarā, tātad, tas nav saistīts ar Kamerona runu. Bet gluži loģiski, ka detalizēta izpratne par to, kā Lielbritānijas dalība ES jau šobrīd ietekmē dažādus sektorus, sabiedrības grupas un to attīstību, lieti noderēs gan sarunās par iespējamām Lielbritānijas dalības ES izmaiņām, gan sabiedrības diskusijām par ES dalības sekām.

Pārskats (kas tiks noslēgts 2014.gada rudenī) tiek veikts par 32 tēmām, un katrā no tām Lielbritānijas valdība (par jomu atbildīgās ministrijas) gaida arī pilsoniskās sabiedrības, uzņēmēju un indivīdu līdzdalību. Audita pamatā ir jautājums – kā ES likumdošana strādā „uz zemes”, kādu ietekmi tā atstāj uz noteikto jomu, kur būtu nepieciešama vēl lielāka ES darbība, un kuras jomas labāk atstāt ārpus ES ietekmes. Citiem vārdiem, ko ES vajadzētu darīt un ko ES nevajadzētu darīt.

Manuprāt, atbilžu meklēšana uz šo jautājumu radītu veselīgas diskusijas ikvienā ES dalībvalstī, arī Latvijā, kur šad un tad dzirdam par neadekvātu ES likumdošanas ietekmi, ar pārdomām par negatīvās ietekmes cēloņiem – ES likumdošanas vainu (nepietiekamu nacionālo interešu vērā ņemšanu vai likumdošanas detalizētu pieņemšanu jomā, kur noteikumus labāk noteikt nacionāla līmenī) vai pārmērīgo vietējo ierēdņu čaklumu, pārņemot ES likumdošanu Latvijas likumos. Patiešām, nav izslēgts, ka vēlme ciešāk sadarboties jomās, kur tas tiešām ir nepieciešams, gadu gaitā novedusi pie automātiskas integrācijas un likumdošanas pieņemšanas jomās, kurās darbību labāk atstāt katras dalībvalsts ziņā.

Protams, Latvijā ir vēl salīdzinoši nesena pieredze ar detalizētu diskusiju – vismaz noteiktos sabiedrības slāņos kā ierēdniecība un lēmumu pieņēmēji – par ES likumdošanu un tās ieviešanu, kad notika Latvijas iestāšanās sarunas. Taču toreiz jautājums bija cits! Diskusijas bija par to, kā pārņemt visu ES likumdošanas kopumu jeb acquis communautaire, nevis par to, ko ES vajadzētu vai nevajadzētu darīt (jeb jomām, kurās ES likumdošanas ir par daudz).

Lielbritānija nav vienīgā ES dalībvalsts, kur šobrīd notiek diskusijas par ES nākotni. Ar savām vīzijām par nepieciešamību veidot vēl ciešāku ES integrāciju (arī iespējamām izmaiņām ES pamatlīgumos) klajā nācis Eiropadomes pastāvīgais priekšsēdis un Eiropas Komisijas prezidents. Diskusijas ierobežotā lokā vada arī Vācijas ārlietu ministrs. Nīderlandes valdība sola vai jau uzdevusi Eiropas Komisijai jautājumu par kompetencēm, kuras varētu deleģēt nacionālajam līmenim. Bet audits par ES likumdošanas ietekmi jau ir pabeigts Norvēģijā, lai gan tā nav ES dalībvalsts, bet pārņem daļu ES likumdošanas, lai izbaudītu piekļuvi vienotajam tirgum, kā arī sadarbotos ar ES valstīm tādās jomās kā robežu kontrole, ārlietu un drošības politika, lauksaimniecība un zivjsaimniecība.

Kāpēc gan lai līdzīgu auditu – ar sabiedrības iesaistīšanos – neveiktu arī Latvija?

(Kā iedvesmas materiāls auditam varētu noderēt Latvijas iedzīvotāju atziņas par Latvijas dalības ES ieguvumiem un zaudējumiem.) Ar vai bez Latvijas audita par ES dalības sekām, Latvijai būs jāsagatavojas iesaistīties debatēs, ja ne agrāk, tad noteikti 2015.gada sākumā gaidāmajā Latvijas prezidentūrā ES Padomē, kad daļu šo diskusiju Latvijai arī būs jāvada.

Labvēlīgu augsni diskusijām par ES darīto, darāmo un nedarāmo rada ne tikai vairāku Eiro zonas valstu problēmas un jau pieņemtie lēmumi par ciešāku ES sadarbību noteiktos finanšu jautājumos, bet arī nākamgad gaidāmās Eiropas Parlamenta vēlēšanas. Tās, cerams, būs pamatā par Eiropas (nevis nacionāla līmeņa) jautājumiem, īpaši tāpēc, ka pēdējo gadu notikumi (īpaši nepieciešamība glābt ar vienas valsts nodokļu maksātāju līdzekļiem citas valsts budžetus) ir skaidri parādījuši ES valstu savstarpēju atkarību, kā arī smagnējo lēmumu pieņemšanu.