Šorīt ar prieku lasu ziņu, ka Eiropas Parlamenta petīciju komitejā notikušas asas un garas diskusijas par ikmēneša braukāšanu no Briseles un Strasbūru, kas ik gadu ES izmaksā aptuveni 200 miljonus eiro. Komitejas diskusiju pamatā bija interneta kampaņa “One Seat”, kurā parakstījušies aptuveni 1.2. miljoni ES iedzīvotāju, tai skaitā es.
Visiem tiem, kas seko līdz ES jautājumiem, ir skaidrs, ka šī ir kārtējā reize, kad šis frustrējošais jautājums ir pacelts, lai gan EU Observer uzsver, ka šī ir pirmā reize, kad tas oficiāli pacelts kādā ES institūcijā. Tā tas arī varētu būt, jo līdz šim Eiropas Komisija ir uzsvērusi, ka sūdzības nevar būt adresētas Komisijai, jo EP Strasbūras sēdeklis ir pamatlīgumu jautājums, bet pamatlīgumu var mainīt tikai ar vienbalsīgu visu dalībvalstu atbalstu, bet tas nav izdevies Francijas dēļ. Pēdējā reize, kad vairāki politiķi (piemēram, Nīderlandes premjers Jan-Peter Balkenende un EP vadība) solījās uzsākt diskusiju ar Franciju, bija 2006.gada jūnija ES padomē, kad Francijas prezidents Žaks Širaks esot pateicis, ka pametīšos sanāksmi, ja kāds ieminēsies par Strasbūru. Savukārt, savā prese konferencē uz žurnālista jautājumu Širaks atbildēja, ka Strasbūras jautājums neesot ne Parlamenta, ne valstu vai cilvēku lemšanā, tas ir “treaty matter”. Kas gan maina pamatlīgumu, ja ne valdības, sanākot starpvaldību konferencē, un nacionālie parlamenti vai vēlētāji, referendumā izmaiņas ratificējot? Retorisks jautājums.
Bet kāpēc šogad varētu būt lūzuma punkts un jautājums varētu iekustēties?
1. ES iedzīvotāju spiediens – 1.2 miljonu paraksti nav joka lieta. Starp citu, arī Facebook grupas par Strasbūras sēdekļa slēgšanu biedru skaits jau pārsniedz 1.2 miljonus. Bet tieši viens miljons ES iedzīvotāju paraksti no dalībvalstu vairākuma ir nepieciešami, lai (līdz ar Lisabonas līguma stāšanos spēkā) iedzīvotāji varētu izmantot tā saukto iedzīvotāju iniciatīvu, pieprasot Eiropas Komisiju izskatīt kādu jautājumu. Un lai gan Strasbūras jautājumam nepieciešami pamatlīguma grozījumi (Komisija te tiešām neko nevar darīt), ignorēt ES iedzīvotājus politiski vairs nav iespējams. ES vairs nav un nevar būt elites projekts, ES iedzīvotāji arvien vairāk uzstāj uz savām tiesībām tikt uzklausītiem un iesaistīties ES lēmumu pieņemšanā, kas galu galā tiek īstenoti par ES nodokļu maksātāju naudu. Tāpēc arī šis jautājums ik pa laikam, un pēdējā laikā arvien biežāk, pavīd ES līmeņa un nacionālajos medijos, parlamentos, kuluāros…
2. Efektivitātes un budžeta apsvērumi. Tieši 2008.gadā turpināsies diskusijas par ES budžeta reformu, kur viens no jautājumiem, runājot par administratīvajiem tēriņiem, var būt Strasbūras ēkas un braukāšanas izdevumi.
3. Vides apsvērumi. Nav īpaši nopietni skriet pa pasauli un plātīties ar to, ka esam tik zaļi, ja katru mēnesi simtiem EP deputātu un viņus asistējošais korpuss un dokumenti tiek bez pragmatiska pamatojuma lidināti no Briseles un Strasbūru, radot kaitējumu videi.
4. Simbolismam vairs nav tādas nozīmes kā Eiropā pirms 50 gadiem. Tas, ka Strasbūra simbolizē samierināšanos starp Franciju un Vāciju pēc Otrā pasaules kara un tāpēc EP vēl joprojām būtu jābraukā arī uz turieni, vairs nevar atsvērt visus iepriekš uzskaitītos iemeslus.
Gaidīsim!