Raksts

Enerģētiskā atkarība var nest arī labumu (intervija ar Vladimiru Feiginu un Pami Alto)


Datums:
13. marts, 2007


Autori

Rita Ruduša


Foto: I.Kundzina

Eiropa nosprieda, ka būs milzu apjoma imports un tas būs bīstami, bet nepajautāja Krievijai, ko tā šajā jautājumā domā.

Pilns intervijas teksts angļu valodā

Feigina kungs, jūs esat intervijās izteicies — enerģētika kā politikas sastāvdaļa automātiski nenozīmē ko sliktu. Šī doma ir pretrunā ar Eiropā izplatīto uzskatu, ka enerģijas izmantošana politiskiem mērķiem ir bīstama parādība. Ar kādiem argumentiem jūs pamatojat savu viedokli?

Feigins: Lietas būtu jāaplūko plašākā kontekstā. Teikt, ka mūsdienu pasaulē enerģētikas jautājumi var tikt atdalīti no politikas, ir mēģinājums izspēlēt kādu kārti. Enerģētikas jautājumi tiek risināti ļoti augstā politiskā līmenī. Lielā astotnieka valstis to dara, arī Eiropas Savienība (ES), piemēru ir daudz. Enerģētika jau ir kļuvusi par politikas sastāvdaļu, neatkarīgi no tā, vai mums tas patīk vai nē. Ja ielūkojamies pagātnē — dzelzs priekškara laikos bija tāpat. Piemēram, astoņdesmit gadu sākumā bija jāizšķiras, vai atļaut lielas padomju gāzes piegādes Rietumvalstīm. Tīri politisku iemeslu dēļ [ASV prezidents] Reigans bloķēja iekārtu piegādes mūsu gāzesvadiem. Savukārt Eiropa pieņēma politisku lēmumu nesekot Amerikas piemēram. Reigans negribēja šādu atkarību, viņš negribēja attīstīt ciešākas attiecības ar PSRS. Tātad, enerģija ir būtisks starptautisko attiecību un drošības elements. Un, ja reiz tas tāds ir, tas kļūst par politisku jautājumu.

Vai tomēr Ukrainas un Baltkrievijas gadījumā enerģētikas jautājumi neizgāja ārpus “ikdienas politiskās dienaskārtības”?

Feigins: Mums pastāv problēmas tikai attiecībās ar NVS valstīm. Ar stabiliem partneriem, piemēram, ar Baltijas valstīm vai Somiju, mums nav nekādu problēmu. Turklāt Somijai ir 90 % atkarība no Krievijas enerģijas piegādēm! Mums ir stabilas biznesa attiecības, kuru pamatā ir starptautiskā prakse. Bet ar NVS valstīm enerģētika dažādu iemeslu dēļ pēdējā laikā kļuvusi par asu jautājumu.

Kas ir šie iemesli?

Feigins: Pirmkārt, mūsu attiecību pamatā bija pārejas laika principi — tās nekādā ziņā nebija biznesa attiecības. Vienošanās par cenām notika valdību līmenī un ražotājiem nebija nekādas teikšanas. Tad pasaules cenas sāka strauji kāpt, bet šīs valstis kāpumu uzskatīja par bīstamu un sev nelabvēlīgu. Kādu laiku Krievijas un Ukrainas un Krievijas un Baltkrievijas starpā notika tāda kā virves vilkšana. Krievija teica, ka grib pāriet uz biznesa attiecībām un darīt to strauji, jo grib vairāk naudas un negrib vairs subsidēt baltkrievu ekonomiku. Bet baltkrievu patērētāji bija pieraduši par gāzi maksāt zemu cenu. Attiecību komercializēšana ir sāpīgs process. Un, ņemot vērā, ka enerģētika ir nokļuvusi starptautisko attiecību degpunktā, katrs šāds incidents, katra saspīlējuma pazīme piesaista lielu mediju un politiķu uzmanību.

Alto: Piekrītu — ja enerģētika joprojām būtu nenozīmīgs jautājums, tad tam neveltītu tik skaļus virsrakstus avīzēs. Bet, runājot par Krieviju, ir viena lieta, ko vajadzētu pieminēt. Man šķiet, ka deviņdesmitajos gados no Gazprom netika sagaidīta liela peļņa un biznesa attiecību veidošana ar bijušajām padomju valstīm. Taču jaunā valdība saprata, ka ir vajadzīgi līdzekļi, lai palielinātu kapitālu Krievijā un attīstītu valsti gan ekonomiski, gan sociāli. Peļņa kaut kur bija jāgūst un, dabiskā kārtā, Gazprom bija kompānija, kas to spēja darīt. Pāreja notika diezgan strauji un pēkšņi un, iespējams, bija nedaudz sasteigta, taču tas agrāk vai vēlāk tik un tā būtu noticis. Tie divi iemesli, kuru dēļ radās krīzes Krievijas un pārejas ekonomikas valstu starpā bija, pirmkārt, tas, ka šīs valstis zaudēja būtisku ietekmes rīku, proti, tranzīta tarifus un, otrkārt, tas, ka no Krievijas puses bija liels spiediens pāriet uz tirgus attiecībām.


Vai sāpīgie procesi ir daļēji saistīti ar to, ka pāreja notika ar tādu laika nobīdi — piecpadsmit gadus pēc Padomju Savienības sabrukuma?

Feigins: Paskatīsimies atpakaļ, uz deviņdesmitajiem gadiem. Tobrīd valdīja haoss un bija ārkārtīgi svarīgi saglabāt energoresursu tranzītu. Tika nodibinātas pagaidu attiecības tikai ar vienu nolūku — saglabāt piegādes. Eiropā notika straujas pārmaiņas un ES bija satraukusies par gāzes piegādēm, par to, kā tās notiks apstākļos, kad dzimst visas šīs jaunās valstis. Bet viss tika nokārtots un, manuprāt, tas ir visu iesaistīto valstu panākums. Vēlāk, deviņdesmito gadu beigās enerģijas cenas strauji kritās. Bija svarīgi vienoties par tādām tranzīta nodevām, kas padarītu eksportu ekonomiski izdevīgu. Ukraina tobrīd maksāja 50 dolārus par tūkstoti kubikmetru gāzes un tā bija relatīvi saprātīga cena, jo pārējā Eiropa maksāja 70.

Taču šī gadsimta sākumā cenas sāka dramatiski pieaugt. Tas notika ļoti strauji un kļuva acīmredzams, ka vienošanās ar NVS valstu valdībām ir novecojušas. Bija motivācija kaut ko darīt lietas labā. Jā, iespējams, Krievija varēja mainīt spēles noteikumus, teiksim, 2004.gadā, bet ne agrāk, jo agrāk tam nebūtu ekonomiska pamatojuma.


Vai Krievijas tēls ir būtisks faktors diskusijās par enerģētisko drošību?

Alto: Man šķiet, ka saistībā ar Ukrainas un Baltkrievijas incidentiem ir izveidojies diezgan netaisns Krievijas tēls, lai gan patiesās problēmu vaininieces bija Ukraina un Baltkrievija, nevis Krievija. Ukraina bija parādā Krievijai milzu summu, aptuveni 700 miljonus eiro. Un bija daudz tehnisku pierādījumu tam, ka Ukraina krīzes laikā patiesībā bija ņēmusi gāzi bez atļaujas un tieši šī iemesla dēļ cieta Eiropas patērētāji. Es domāju, ka Krievija pēdējos gados ir bijusi attēlota greizi. Mediju diskusijā tika izlaisti daudzi reālās situācijas fakti.

Feigins: Man šķiet, ka Krievijai jādara vairāk, lai uzlabotu tēlu un tas ir arī atzīts. Bet šīs lietas nenotiek automātiski. Divām nometnēm ir bijusi ilga antagonisma vēsture un nav viegli radīt tēlu — Krievija kā valsts, kas būtiski atšķiras no Padomju Savienības un cariskās Krievijas. Mums vajadzīgs pozitīvs stāsts, piemēram, attiecības ar Somiju. Par tādu kļūst arī attiecības ar Baltijas valstīm. Mums pašiem — Krievijai, ir jālauž priekšstati un jārāda Krievija tāda, kāda tā ir patiesībā. Bet tas prasa laiku.

Kādiem jautājumiem jākļūst par prioritāriem, lai pušu — enerģijas ražotāju un patērētāju — savstarpējā atkarība nestu labumu, lai tā kļūtu par iespēju nevis jūtīgu jautājumu, kas izraisa daudz kaislību?

Alto: Enerģijas dialoga šaurā dienaskārtība jau tagad kļūst daudzpusīga, dialogā iesaistās jauni spēlētāji.

Kas ir šie jaunie spēlētāji?

Alto: Vides aktīvisti Somijā un Zviedrijā. Arī Norvēģija satraukusies par vides kaitējumu Barenca jūrā. Igaunija un Lietuva, kur pēc Ignalinas aktualizējas jautājums par elektroenerģijas pietiekamību. Tātad, diskusija jau tagad iziet ārpus politisko un ekonomisko sarunu rāmjiem un aptver citus sektorus. Tādēļ viens, ko varētu darīt, ir izdīkt Eiropas Komisijai, lai tā sarunās ar Krieviju aptver plašāku sektoru loku, jo šie jautājumi iespraucas dienaskārtībā tik un tā. Šāda pieeja padarītu jautājumu sarežģītāku, taču pavērtu iespēju veidot līgumu paketes.

Feigins: Man ir šis tas piebilstams. Kas ir Krievijas šībrīža prioritāte? Ekonomiskā attīstība. Tā grib izmantot enerģijas eksportu ilgtermiņa jautājumu risināšanai, grib kļūt attīstītāka, pārtikusi valsts. Tas nav viegli un tas paredz daudz plašāku sadarbību ar Eiropu. Eiropa var palīdzēt Krievijai ar savām zināšanām un investīcijām. Tas ir no deviņdesmitajiem gadiem saglabājies ieradums — uzskatīt Krieviju vienkārši par enerģijas piegādātāju, bet abām pusēm par labu nāktu skatīt lietas plašāk un attīstīt plaša spektra sadarbību.

Šie enerģētiskās atkarības draudi, par kuriem medijiem un ekspertiem tik ļoti patīk runāt, sevī ietver dažas dīvainības. Eiropa aprēķināja, ka tai nākotnē būs nepieciešams tik un tik liels gāzes apjoms. Mēs nezinām, kur to ņemt. Pieņemsim, ka tā nāks no Krievijas. Tātad, mēs būsim atkarīgi no Krievijas. Tiek minēti skaitļi — 70 vai pat 80 % atkarība. Bet vai šis jautājums ir jebkad apspriests ar Krieviju? Nē! Ja jūs ielūkotos Krievijas enerģētikas stratēģija un prognozēs, tad jūs tur neatrastu nodomu eksportēt 400 miljardus kubikmetru gāzes uz Eiropu!

Alto: Turklāt tas nemaz nav iespējams. Viņi var eksportēt, labākajā gadījumā, 250 miljardus.

Feigins: Jā, tas ir tiesa. Tātad, pastāv šie viltus draudi. Viņi nosprieda, ka būs šāda apjoma imports un tas būs bīstami, bet nepajautāja Krievijai, ko tā šajā jautājumā domā. Tas nebija enerģētikas dialoga dienaskārtībā, par to neviens nav vienojies. Šie jautājumi jāapspriež daudz pragmatiskākā garā. Ja Eiropa grib Krievijas gāzi, tad tai ir jānāk un jārunā.

Alto: Zināmā mērā problēmas sakne jāmeklē Eiropā. ES nav vienotas enerģētikas politikas. ES ir pašai savs dialogs ar Krieviju, Lielbritānijai — savs, un tā tālāk. Uz skatuves ir pārāk daudz aktieru.

Vai tam ir izšķiroša nozīme tālākajā attīstībā — panākt vienotu ES nostāju enerģētikas jautājumos?

Alto: Jā, pavisam noteikti. Un es iestātos par lielāku pilnvaru piešķiršanu ES šo jautājumu risināšanā. Jomās, kurās ES ir dota lielāka teikšana tā ir parādījusi, ka var būt spēcīgs sarunvedējs, kurš spēj efektīvāk aizstāvēt dalībvalstu intereses nekā to dara atsevišķo valstu valstības.

Feigins: Ja ES tik piešķirtas lielākas pilnvaras, tad cilvēkiem, kas piedalās sarunās, būtu jābūt daudz spējīgākiem. Mana pieredze rāda, ka patlaban ES pusē ir ļoti maz cilvēku, kuri pazīst drēbi. Atvainojiet, bet tā tas ir. Es domāju, Eiropai vajag iesaistīt vairāk profesionāļu.

Cik būtiski ES un Krievijai ir panākt vienošanos par ES Enerģijas Hartu?

Alto: Man māc lielas šaubas par to, ka viņi var vienoties par Hartu tās tagadējā redakcijā. Harta balstīta deviņdesmito gadu situācijā un tādēļ ir novecojusi. Ir jāredz, kas notiek Krievijā šodien un jāiekļauj šodienas realitātes elementi šajā dokumentā.

Vai puses var iztikt bez Hartas?

Alto: Jā, var. Kamēr mēs šeit sarunājamies, energoresursu piegādes turpina plūst, un dara to bez jebkādām hartām.

Intervija tapusi sadarbībā ar Baltijas forumu


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!