Foto: G. Dieziņš © AFI

Runājot par enerģētiku, jāpatur prātā trīs lietas - enerģijas pieejamība, cena un ietekme uz vidi. Šis ir trijstūris, kurā visi trīs punkti ir vienlīdz svarīgi. To var salīdzināt ar Kubika – Rubika spēli – ja maināt vienu daļu, mainās arī viss pārējais. Prioritārais uzdevums ir panākt līdzsvaru starp šīm trim, patiesībā pat varbūt nesavienojamām un savstarpēji iekšēji pretrunīgām lietām.

Diskusijā piedalās Bonifacio Garsia Porras, Enerģētikas komisāra A.Piebalga biroja loceklis, Uģis Sarma, Ekonomikas ministrijas Enerģētikas departamenta direktors, Valdis Bisters, Vides ministrijas Klimata un atjaunojamo energoresursu departamenta direktors, Jānis Vaivads, Latvijas Universitātes docents un Atis Lejiņš, Latvijas Ārpolitikas institūta direktors. Diskusiju vada Ainārs Dimants, žurnālists un Biznesa augstskolas „Turība” Komunikāciju zinātņu katedras vadītājs.

Vai ir iespējama enerģētiskā neatkarība? Cik daudz šajā tematā ir politikas un cik daudz – ekonomikas? Vai to vispār var nodalīt? Ko vispār nozīmē enerģētiskā neatkarība – vai tā ir Latvijas enerģētiskā neatkarība, vai tomēr tā ir Eiropas Savienības (ES) enerģētiskā neatkarība?

Bonifacio Garcia Porras, Enerģētikas komisāra A.Piebalga biroja loceklis: Ir vairāki punkti, kas definē, kāpēc mēs šobrīd runājam par enerģētiku. Pirmkārt, naftas cenas, kuras jau tagad ir augstas un arvien pieaug, prognozē, ka naftas cena par barelu varētu sasniegt 80 dolārus. Aug arī enerģijas patēriņa pieprasījums, īpaši tādās valstīs kā Ķīna un Indija. Ja mēs salīdzinām, kopš 1994.gada naftas patēriņš pieaudzis par 20%. Vēl svarīgi, ka jāmaina elektrības ražošanas stratēģija, bet, lai to izdarītu turpmākajos 20 gados, būs jāizlieto ļoti liela naudas summa. 20-30 gadu laikā naftas importa atkarība var sasniegt pat 70%. Arī gāzes patēriņš strauji pieaug. Vēl jārunā par siltumnīcas efektu izraisošām gāzēm, kas var veicināt klimata izmaiņas. Piemēram, zināms, ka pēdējo gadu laikā kopējā temperatūra pieaugusi par vienu procentu, proti, notikušas klimata izmaiņas.

Jautājums ir – ko mēs varam darīt? Enerģētiskās neatkarības jautājumu risina kopīgiem spēkiem visā ES. Kāpēc tas nepieciešams? Tāpēc, ka enerģētikas jautājums jārisina trijos līmeņos: pirmkārt, tā ir enerģijas pieejamība, otrkārt, konkurētspējīga cena, treškārt, vides aizsardzība. Šis ir trijstūris, kurā visi trīs punkti ir vienlīdz svarīgi. To var salīdzināt ar Rubika kubu – ja jūs maināt vienu daļu, tad mainās arī viss pārējais. Līdz ar to ir nepieciešams, lai mēs visi kopā gribētu rūpēties par visām trim sastāvdaļām, jo tikai tādā veidā mēs varam panākt ilgspējīgu attīstību.

Kādus instrumentus mēs lietojam, kādas ir mūsu prioritātes? Vispirms, tā ir Eiropas tirgus attīstības veicināšana enerģijas pieejamības jautājumos. Otrkārt, solidaritāte, var teikt, ka Eiropas Savienībā tā ir jauna koncepcija. Nākamais punkts ir dažādība. Lai gan mēs respektējam to, ka katrai dalībvalstij ir savi ieskati par to, kur rast enerģiju, tomēr ir nepieciešams panākt, lai enerģija ir no dažādiem avotiem, no dažādām valstīm. Ceturtais punkts ir Kioto protokols, kur viena no prasībām ir energoefektivitāte. Mums jākontrolē enerģijas patēriņš un jāizmanto atjaunojamie energoresursi. Eiropai šajā jautājumā jābūt pirmajai savienībai, kas izmanto jaunus energoresursus. Piektais solis ir vienotība Eiropā gadījumos, kad mēs apspriežam enerģētikas jautājumus pasaules mērogā. Pēdējais punkts ir vienotība dialogā ar enerģijas piegādātājiem.

Uģis Sarma, Ekonomikas ministrijas Enerģētikas departamenta direktors: Vai neatkarība enerģētikā vispār ir iespējama un sasniedzama? To mēs varam izvirzīt kā mērķi, labi apzinoties, ka mūsdienu pasaulē nevar uzskatīt, ka kāda valsts varētu būt pilnīgi pašpietiekama tikai ar saviem iekšējiem resursiem un izolēties no globāliem procesiem enerģijas tirgū. Bet katrā ziņā mērķim būtu jābūt tādam, lai mēs tiektos uz to, ka mūsu atkarība no ārējiem faktoriem, no procesiem ārējos enerģijas tirgos būtu pēc iespējas mazāka, un mēs censtos iespējamos riskus diversificēt.

Tālāk par programmatiskajiem dokumentiem – par Lisabonas stratēģiju. Tajā koncentrēti iezīmētas pašas svarīgākās tēzes attiecībā uz enerģētiku.

Enerģētikas sektors pelnījis atsevišķu programmatisku dokumentu. Faktiski, tāds arī ministrijā top, tātad projekta līmenī tas ir sagatavots. Tās būs politiskās vadlīnijas, kā valdībai jāskatās, jāvirza enerģētikas sektora attīstība.

Runājot par enerģētiku, jāpatur prātā minētais trijstūris – pieejamība un apgādes drošība, cena, ietekme uz vidi. Nekad nebūs tāds risinājums, kurš ideāli apmierinās visus, jo tiklīdz izvirzām kādu par absolūto prioritāti, tā zaudējam pārējos. Prioritārais uzdevums ir panākt līdzsvaru starp šīm trim, patiesībā pat varbūt nesavienojamām un savstarpēji iekšēji pretrunīgām lietām.

Piecpadsmit gadus mūsu prioritāte no šiem trim stūrakmeņiem bija viena – cena. Piecpadsmit gadus mēs esam dzīvojuši ļoti komfortablos apstākļos – ar ļoti zemām enerģijas cenām. Arī pasaulē situācija bija līdzīga. Tas ekonomiski attīstītās valstis nedaudz iemidzināja. Visiem likās, ka tā tas būs vienmēr. Kad nafta maksāja 10 vai 12 dolāru barelā un gāze no Krievijas gandrīz par velti nāca, visi bija ļoti apmierināti. Tas tieši sakrita ar mūsu ekonomikas transformācijas periodu. Piecpadsmit gadus mums ir bijis labs handikaps. Jautājums – vai mēs esam pratuši to izmantot?

Šobrīd saprotam, ka viens faktors vairs nevar būt prioritāte. Prioritāte ir atrast līdzsvaru, jo īpaši tagad, kad Latvijā problēma saasinājusies – apgādes drošība un riski, kas var apdraudēt apgādes drošību. Arī šeit galvenais risinājums politikas dokumentā ir risku diversifikācija, enerģijas piegādes avotu diversifikācija, iekšējā pašpietiekamība līmeņa paaugstināšana apgādē ar enerģiju. Tie ir galvenie mērķi.

Instrumenti, kā tos sasniegt, pirmkārt, būtu ne vairs Latvijas, bet – plašāk – Baltijas integrācija Eiropas enerģētikas sistēmās. Jāsaprot, ka pagaidām mēs nevaram runāt par vienotu Eiropas enerģijas tirgu, tas tomēr ir stipri fragmentēts. Baltija ir viena no šī fragmentētā tirgus salām, bez savienojumiem ar pārējo ES daļu.

Otrkārt, nepieciešams diversificēt primāros resursu avotus. Trešais ir ģenerējošo jaudu palielināšana reģionā un arī diversifikācija. Protams, tas ir milzīgs bloks – energoefektivitāte visā enerģijas piegādes ķēdē: ražošanā, pārvadē, sadalē, patēriņā. Tie ir galvenie punkti, tās vadlīnijas, kas arī ir mūsu politikas plānošanas dokumentā.

Nacionālā programma runā par atjaunojamajiem energoresursiem, savukārt Bistera kungs formulē tos kā alternatīvos energoresursus. Kas tie tādi? Tas ir Jūsu nosaukums? Vai tā ir reāla alternatīva?

Valdis Bisters, Vides ministrijas Klimata un atjaunojamo energoresursu departamenta direktors: Energoresursus iedala atjaunojamos un neatjaunojamos. Neatjaunojamie ir visi fosilie energoresursi – tos mēs ātri izsmeļam. Tā ir nafta, gāze. Ogles mums vēl pietiks 250 gadus. Nafta beigsies drīz vien, to pašu var teikt arī par gāzi.

Atjaunojamie energoresursi ir visi tie, ko mēs varam izmantot. Šobrīd tiek gatavota atjaunojamo energoresursu stratēģija, kas būs ļoti būtiska, lai mēs skatītos visos galvenajos virzienos. Prioritāte, protams, ir biomasai, biomasai no koksnes, no dažādu atlikumu pārstrādes (to veido arī organiskie noārdāmie atkritumi). Tiek runāts par biogāzes iegūšanu. Ir arī lauksaimniecībā dažāda veida atkritumi un kultūras, kas varētu būt enerģijas avoti. Protams, ir vējš. Tam seko solārā enerģija, kas Latvijā ir mazāk izmantojama. Var izmantot arī ūdeni siltuma ieguvei.

Jānis Vaivads, Latvijas Universitātes docents: Es sākšu ar jau pašā pirmajā ziņojumā uzskaitītajiem sešiem aktivitāšu virzieniem, proti, iekšējais tirgus kā viens no galvenajiem uzdevumiem ES politikā. Bet, lai cik liberālu mēs Latvijas tirgu neuztaisītu, es tomēr neredzu, ka tuvākajā perspektīvā Latvijā varētu parādīties cita gāze kā tikai no Krievijas. Jautājums par mūsu enerģētisko atkarību šajā aspektā ilgu laiku būs aktuāls. Tieši tādēļ arī šis jautājums: kopējā ES politika, iepretim arī Krievijas enerģētikas politikai, ir ļoti nopietns un aktuāls jautājums. Kopējā ES enerģētikas patēriņā 30% naftas un 50% gāzes nāk no Krievijas.

Tas bija pamats tam, lai tiktu izveidotas speciāls instruments, tā sauktais, ES un Krievijas enerģētikas dialogs 2000.gadā. Tas bija ļoti savlaicīgi un ļoti nopietni – šīs iniciatīvas autori pat saistīja īpašas cerības ar dialogu kā pionieri, veidojot plašākas attiecības ES ar Krieviju. Jāsaka arī – formāts tika izveidots, nozīmējot atbildīgas amatpersonas, visaugstākās, gan no vienas, gan no otras puses. Cerības bija lielas, bet pieredze ir mazliet cita.

Blakus ES un Krievijas dialogam ir divpusējie dialogi. Ja ES un Krievijas dialogs dod sadarbības vides rezultātus, tad praktiskus stratēģiskos rezultātus tomēr izšķir divpusēji.

Pastāv šī iekšējā ES savstarpējā interešu konkurence, arī atsevišķo valstu interesēs, piemēram, Vācijas tagad atkārtoti noslēgtā vienošanās ar Krieviju, kas būtībā ignorē daudzu valstu intereses, tai skaitā arī mūsējās. Šādā veidā nākotnē mēs enerģijas neatkarības jeb drošības situāciju Eiropā nenodrošināsim, un tas ir būtisks aspekts, skatoties arī no Latvijas perspektīvas.

Un te tiek minēts arī solidaritātes princips, kam Latvija diezgan daudz pievērsusi uzmanību. Mēs strādājam pie tā, lai vērstu arī ES uzmanību uz to, ka nevarēs situāciju atrisināt, ja netiks ņemtas vērā visu intereses un netiks veidota vienota politika, iepretim lieliem enerģijas piegādātājiem.

Šīs vienotās balss panākšana ļoti lielā mērā saucās ar ES ārpolitiku vispār. Ja mēs skatāmies uz ES ārējo politiku kā tādu, tad jāsaka pavisam godīgi, ka tās nav.

ES kā ekonomisks starptautiskais spēlētājs ir ļoti spēcīgs, bet tai pat laikā ES kā politiskais spēlētājs ir relatīvi vājš. To saku nevis, lai slēptu pesimismu, bet lai rēķinātos, ko mēs varam prasīt no ES un ko mēs nevaram.

Nacionālajā programmā minimāli izvērsts punkts par to, kā attīstīt starpsavienojumus starp Baltijas valstu, Ziemeļvalstu un Centrāleiropas valstu elektriskajiem tīkliem. Vienīgais projekts, kas šeit reāli minēts, ir kabelis starp Igauniju un Somiju pāri Somu līcim, kas būšot gatavs 2006.gada novembrī. Vai tam būs kāda nozīme, Lejiņa kungs?

Atis Lejiņš, Latvijas Ārpolitikas institūta direktors: Eksperti Igaunijā saka, ka tas būs mazjaudīgs, tas apmierinās Somijas vajadzības. Tā kā tas, manuprāt, nav liels projekts.

Vai Latvija var sev nodrošināt enerģijas neatkarību? Principā, jā. ES to varētu izdarīt. Amerika to varētu izdarīt. Bet problēma ir, ka nav politiskās gribas.

ES ir pārāk sadrumstalota, nav kopēja ārēja un drošības politika, un visticamāk tāda vēl nebūs desmit gadus.

Enerģija ir politika un politika ir enerģija. Kāds cilvēks ASV izstrādāja plānu, ka Amerika var būt pilnīgi pašpietiekama ar savu alternatīvo enerģiju. Viņš uzreiz saņēma draudus. Uzminiet no kā? No Saūda Arābijas. Saūda Arābijai ir labs lobijs Vašingtonā, sakari ar Buša un Čeinija ģimenēm. Ja ASV sāks nopietni pievērsties alternatīvai enerģijai, Saūda Arābija pazeminās naftas cenas tik zemu, ka izputinās visas kompānijas Amerikā, kas ar to nodarbosies. Tātad – enerģija ir politika.

Krievijai un Saūda Arābijai būtībā ir monopola tiesības starptautiskā politikā attiecībā uz naftu un gāzi. Un otrā problēma mums ir vietējie lobiji. Kā mēs zinām, mijiedarbībā ar Krievijas un arābu naftu cilvēki naudu pelna.

Krievija īstenībā ir ļoti vāja. Bet tā politiski prot izmantot savus milzīgos naftas un gāzes resursus.

Runājot par Ameriku, Amerika pēc 11.septembra pamodās un atklāja, cik tā atkarīga no arābu naftas. Bušs, uzrunājot tautu, pirmo reizi pieminējis, ka vajadzētu gūt neatkarību no naftas. Tas ir ļoti interesanti, jo viņa ģimene jau nodarbojas ar naftu. Tā ir pirmā bezdelīga!

Ar ko atšķiras Amerika no Eiropas? Amerika ir lielvalsts. Tai var būt vienota politika, kas ES nav iespējama. Jūtams, ka Amerika iet uz konfrontāciju ar Krieviju.

Amerika aizstāv Gruziju, Amerika aizstāvēja Ukrainu. Gruzija bez Amerikas atbalsta būtu sen pagalam, būtu atkal Krievijas klienta valsts, un tas vairāk konfrontē Ameriku ar Krieviju. Kā tas viss beigsies, es nezinu. Bet šo faktoru mēs, politikas analītiķi, esam jau ievērojuši.

Amerikas Enerģijas ministrija ieguldījusi milzu naudu, lai atrastu veidu alternatīvai enerģijai. Viens, ko viņi ir izdarījuši – ir atrasts veids, kā padarīt ogles pilnīgi tīras, nu gandrīz vai tīras. Tam ir vajadzīga milzīga nauda, subsīdijas, un tur kaut kādā veidā amerikāņi ir pārvarējuši naftas lobiju.

Amerikai ogles pietiek 500 gadus uz priekšu. Ja viņiem izdosies, arābu nafta var nebūt vajadzīga. Labs paraugs ir Brazīlija, kas sen jau salauzusi naftas un gāzes lobiju. Tur mašīnas dzinēji tiek darbināti ar alkoholu. Etanols, metanols un biodegviela – ir visādi veidi. Jau tagad 80% jauno automašīnu Brazīlijā piemērotas alternatīvās enerģijas izmantošanai. Padomājiet, kādu neatkarību Brazīlija ir guvusi!

Mums Latvijā ir divkārši liela problēma. Sakiet, lūdzu, vai nav tā, ka Latvijā faktiski ir divi monopoli? Man nav iespējas izvēlēties, no kura es gribu pirkt enerģiju. Es vai nu varu pirkt no Latvenergo, kas ir monopols, vai Latvijas Gāzes, kas arī faktiski ir monopols. Latvijā ir tā problēma, ka mūsu politiskai elitei patīk monopoli.

Mēs tagad gribam pieslēgties Baltijas jūras gāzes vada projektam. Kāpēc mēs gribam pieslēgties tam Krievijas-Vācijas vadam un lauzt Baltijas un Polijas solidaritāti, kas bija pret to? Mēs sakām, ka drošības apsvērumu dēļ. Mēs sakām: Dobele varētu būt Vācijai un Polijai tas pats, kas Inčukalns Pēterburgai un Vitebskai, jo Inčukalns spēlē zināmu lomu Pēterburgas un Vitebskas apgādē ar gāzi ziemā.

Bet kāpēc mēs iedomājamies, ka Latvijas Dobeles gāzes krātuve ir kādam vajadzīga? Polija ir pilna ar dabiskām gāzes krātuvēm. Atzars no tā gāzes vada uz Latviju galīgi neatmaksāsies. Arī pēc simt gadiem neatmaksāsies, kad gāzes vairs sen nebūs. Mums ir pārāk maz patērētāju, lai to apmaksātu.

Esmu dzirdējis no valdības augstākajiem pārstāvjiem, ka Latvija sevi var apgādāt pati ar savu enerģiju par 30%. Ziniet – tas ir ārkārtīgi daudz! Bet es nekur Kohēzijas un Strukturālos fondos nevaru atrast, ka mēs prasām naudu ko-ģenerācijas stacijām. Te ir tā nagla, ka Latvijā decentralizē, lai tā kā Madonā tiktu barotas ko-ģenerācijas stacijas ar žagariem, ar atkritumiem.

Cukura vietā varētu ražot tos ātri augošos krūmus, un tas ražotu gan siltumu, gan elektrību. Es esmu bijis vietās Somijā un Austrijā, kur tādas notiek fantastiskas lietas.

Cik mēs prasām naudu no ES, lai dod priekš alternatīvās enerģijas, krūmu dedzināšanas, lai radītu elektrību un siltumu reizē? Es zinu, ka tādi vairāki projekti ir Latvijā.

Zviedrijā, mūsu kaimiņu valstī, ir sastādīts nacionālais attīstības plāns. Līdz 2020.gadam Zviedrija būs pilnīgi neatkarīga, balstīsies uz alternatīvo enerģiju, ko viņi paši saražos no zāles, krūmiem un koku atkritumiem. Es neesmu neko dzirdējis par kaut ko tādu Latvijā, un interesanti – kāpēc ne?

Valsts aģentūras “Eiropas Savienības informācijas aģentūra”, Eiropas Komisijas Pārstāvniecības Latvijā un Eiropas Parlamenta informācijas biroja rīkotā trešā diskusija “Enerģētiskā neatkarība: vai tā ir iespējama”, kura notika š.g. 20.aprīlī, ir organizēta diskusija cikla „Man ir ko teikt!” ietvaros, kas veltīts Nacionālajā Lisabonas programmā 2005.-2008.gadam risinātajiem jautājumiem.