Jaunā Rīgas teātra monoizrāde Vectēvs, kur aktieris Vilis Daudziņš izstāsta trīs subjektīvus vēstures skatījumus, raisa jautājumu, cik tālu mākslā drīkstam atļauties provokatīvus izteikumus, kas, iespējams, pārkāpj politkorektuma un tolerances robežas un varbūt pat jau kļūst par naida kurināšanu. Bet varbūt mākslā tomēr visi līdzekļi ir pieļaujami, lai izskaidrotu sarežģītas lietas, kā, piemēram, konkrētajā gadījumā — sāpīgo 20.gadsimta vēsturi.

Politika.lv lūdza vairākus konkrētu jomu ekspertus izteikt savu viedokli par viņiem pieņemamo vai nepieņemamo Daudziņa vectēva meklējumos. Vienota viedokļa, protams, nav. Bet lietpratēji, gluži tāpat kā JRT, izsakot savas domas, aicina domāt arī mūs.

Silvija Radzobe, teātra kritiķe
Sarāvos, kad otrā monologa runātājs atvilka aizkaru un aiz tā parādījās nacistu karogs visā godībā. Noskatoties visu izrādi, jāsecina, ka JRT un Daudziņš paplašina brīvības robežas gan mākslā, gan pasaules uztverē, gan savstarpējā kontaktēšanās veidā. Izrāde ir būvēta ārkārtīgi gudri — tajā ir trīs patiesības, kas kardināli atšķiras. JRT vienu savu tendenci noved līdz ārkārtīgi augstai pakāpei, un tā ir uzticēšanās skatītājam, kurš kaut ko zina, ir domājošs cilvēks un spēj skatīt lietas kopsakarībās. Līdz ar to JRT savā kontaktā ar publiku ir gājis uz sarunāšanos, veicinot un ļaujot skatītājiem nonākt līdz saviem uzskatiem. Tik lielā mērā nekad teātrī neesmu redzējusi lietu, par kuru bieži runā, bet kuras nav, — ka katrs ir cilvēks — gan sliktais, gan labais, un katram no šiem cilvēkiem ir sava patiesība. Katrs no šiem trim cilvēkiem runā šausmīgas lietas, bet vienlaikus aizkustina ar cilvēciskajiem pārdzīvojumiem.

Man patīk mākslas darbi, kas balansē uz robežām, un es sajūsminos par cilvēkiem, kas to atļaujas. Man grūti atcerēties kādu darbu, kas mani ir aizskāris kā latvieti. Te jau teātris nekādā gadījumā nebalso par ebreju pazemošanu, bet gan parāda, cik vēsture ir sarežģīta. Izrādē ir fragments, kad aktieris runā no sevis un stāsta par radinieces atmiņām — viņa redzējusi, kā kādu ebrejieti, apzīmētu ar dzelteno Dāvida zvaigzni, dzen pa ielu. Lūk, tā ir teātra pozīcija!

Izrāde ir kas rituālam līdzīgs. Šiem trim politnekorektajiem viedokļiem, kas līdz šim bijuši mēmi, tiek dota balss. Un pēc tam aktieris izrādes beigās sastumj kopā puķpodus, izveidojot nepārprotamu kapu kopiņu, un nolasa svētos vārdus, ko kāda māte savam dēlam rakstījusi, lai viņu aizsargātu kaujās. Un pēc tam šo zīmīti paslēpj izveidotajā kopiņā. Līdz ar to visa šī norise ir rituāls — mēmajiem iedeva balsi, bet pēc tam viņus aizlaida Dieva mierā.

Inesis Feldmanis, LU profesors
Man izrāde atstāja ļoti pretrunīgu iespaidu. No vienas puses — jā, labi, par šo traģisko laikmetu jārunā, jo to vajag pēc iespējas labāk izprast, un jebkurš mēģinājums to darīt, ir labs. Tomēr, raugoties no vēsturnieka pozīcijām, man nebija pieņemama leģionāru vispārināšana. Izrādi skatās ļoti daudz cilvēku, tāpēc ar tēliem, ar tipāžiem jābūt ļoti uzmanīgam, jo tas rada vispārīgu priekšstatu par konkrētām cilvēku grupām. Sarkanais partizāns, manuprāt, bija ļoti laķēts, bet īpašu neizpratni radīja latviešu leģionārs — pārliecināts nacists. Epizode ar nacistu karogu ir ļoti neizdevusies. Es vismaz nezinu nevienu leģionāru, kas mājās glabā šo karogu, un, ja jūs paprasīsit Nacionālo karavīru biedrībai, arī viņi, visticamāk, nezinās.

Piekrītu, ka arī tādu cilvēku droši vien var atrast, bet šis mākslas darbs rada vispārēju priekšstatu par latviešu leģionu, un to es pilnībā noraidu. Esmu daudz pētījis leģiona lietas militārajā arhīvā Freiburgā, skatījies cenzūras atzīmes par leģionāru vēstulēm, un man ir skaidrs, par ko viņi cīnījās. Lielākā daļa taču leģionā tika iesaukti, nevis gāja brīvprātīgi, un viņu intereses bija viennozīmīgas — viņi negribēja pieļaut Latvijas otrreizējo padomju okupāciju. Latviešu leģionāriem pilnīgi sveša ir nacisma ideoloģija. Saka — viņi cīnījās Vācijas politisko un militāro mērķu labā, un man kā vēsturniekam jāsaka — objektīvi viņi cīnījās vācu labā, bet subjektīvi viņi to tā neuztvēra. Leģionāriem pārmet, ka viņi izvēlējās nepareizo sabiedroto, bet — ko tad viņi varēja izvēlēties? Ja sabiedrotos izvēlētos pēc morāliem apsvērumiem, tad Lielbritānija un ASV nesadarbotos ar Staļinisko Padomju Savienību.

Deniss Hanovs, kulturologs, humanitāro zinātņu doktors;
Tolerance ir viens no fenomeniem, kas visgrūtāk izmērāms. Viens no pamatprincipiem — nekaitēt, nenodarīt pāri tam, par kuru ir vēstījums. Tādā gadījumā izrāde, kurā vairākkārt tiek aicināts atbrīvoties no ebreju sazvērestībām un vairākkārt tiek pasvītrots, ka viņi ir starp mums un var mums kaitēt, var skart ebreju kopienas jūtas, jo mazina drošības sajūtu.

Nebūtu tomēr arī vēlams cenzēt mākslas darbu. Mēs dzīvojam postmodernā laikmetā, un postmodernisms paredz provokācijas, aizliegumu un tabu izaicināšanu, un JRT vienmēr ir bijis provokatīvs un vienmēr ir aicinājis domāt. Pirmais un trešais stāsts, kas provokatīvi neskar ebrejus, ir domāts kā dialogs starp aktieri un viņa viesi. Taču mani satrauc tas, ka otrais — leģionāra stāsts, kur izskan viņa priekšstats par ebrejiem un sazvērestībām, vairs nav dialogs, bet jau tieša publikas uzrunāšana. Tas var raisīt diskusiju, vai tā nav naida kurināšana, jo stāstā izskan kas līdzīgs tiešam aicinājumam atbrīvot Latviju no ebrejiem.

Šādas sazvērestības teorijas klīst apkārt, un ir labi, ka no skatuves aicina par to iedomāties, jo izrādē tomēr arī parādīts, ka cilvēki var glābt citus cilvēkus, kaut par šādu varonīgu rīcību viņus pašus sagaida nāve. Vienlaikus šī ir arī antimilitāra izrāde, kas parāda, ka vara ir iznīcinājusi cilvēkus, viņu godu un īpašumus. Visiem varoņiem ārkārtīgi sāp, bet viņi nav tik intelektuāli, lai no šīm sāpēm attālinātos. Viņiem sāp, un tas ir pats galvenais.

Šī ir ļoti subjektīva lieta. Pieļauju, ka ASV, kur politkorektums ir ļoti attīstīts, šī izrāde noteikti izraisītu problēmas. Manuprāt, konkrētajā gadījumā pašai ebreju kopienai ir jālemj par to, kas tai ir vai nav pieņemams, un attiecīgi jādara tas zināms, jo nedrīkst arī saskatīt spokus tur, kur to varbūt nemaz nav.