Latvijas vēlētājiem ir vērts ieklausīties Eiropas sociālistu solījumos un padomāt, vai mūsu sociālistiem tie ir līdzīgi un – galu galā – vai Eiropas sociālistu mērķi ir savienojami ar Eiropas konkurētspējas palielināšanu?
Eiropas Sociālistu partiju (ESP) parlamentārā grupa[1] Eiropas Parlamentā ir otra lielākā aiz Eiropas Tautas partijas – šāgada paplašināšanās sociālistu rindas ir papildinājusi līdz 232 deputātiem[2]. Sociālisti un tautpartijieši ir vienīgās politiskās grupas Eiroparlamentā, kuras 1999. gada vēlēšanās ieguva vismaz vienu deputātu no visām 15 dalībvalstīm. Sociālisti cer, ka šī tradīcija turpināsies.
ESP kopš 1952. gada ir devusi Eiropas Parlamentam sešus prezidentus, tostarp Beļģijas pārstāvi Polu Anrī Spāku, kurš bija pirmais Parlamentārās Asamblejas prezidents. Pašreizējais ESP priekšsēdētājs Enrike Barons Krespo ir bijis EP prezidents laikā no 1989. līdz 1992. gadam. Sociālistiem, atšķirībā no ETP, politiskās grupas nosaukums nav mainījies, taču jau deviņdesmitajos gados arī labējās partijas saliedēja savas rindas, tāpēc sociālistiem ir jārēķinās ar ļoti sīvu konkurenci gaidāmajās vēlēšanās.
ESP politiskās grupas priekšsēdētājs ir Enrike Barons Krespo no Spānijas. Sociālistiem ir vismaz viens pārstāvis katrā no 17 pastāvīgajām EP komisijām. Sociālistu pārstāvji ieņem arī 4 no 14 EP viceprezidentu amatiem[3]. Var secināt, ka ESP ir pietiekami spēcīga, lai aktīvi piedalītos ES politiskajā procesā.
“Vecie kreisie” nostiprinās
Kopš trešajām tiešajām vēlēšanām 1989. gadā, EP toni ir noteikušas sociālistu un kristīgo demokrātu grupas. Paplašināšanās process ir bijis visai labvēlīgs sociālistu politiskajai grupai, galvenokārt, pateicoties Spānijas, Portugāles un Grieķijas integrācijai ES astoņdesmitajos gados. Jaunu dalībvalstu uzņemšana un sabiedrības atbalsts sociāldemokrātu idejām astoņdesmito gadu beigās ļāva ESP uzvarēt 1989. gada vēlēšanās. Drīz pēc Padomju Savienības sabrukuma – 1993. gada sākumā sociālistiem pievienojās vēl 20 Komunistiskās partijas deputāti, lielākoties no Itālijas.
Sociālistu pozīcijas EP nostiprinājās arī 1994. vēlēšanu rezultātā, taču 1999. gada vēlēšanas sociālistu atbalstītājiem atnesa milzīgu vilšanos, jo, salīdzinot ar iepriekšējo sasaukumu, sociālisti zaudēja daudzas balsis Vācijā un Lielbritānijā pat par spīti tam, ka šajās valstīs kreisā spārna partijas atradās pie varas.1999. gada vēlēšanas pierādīja arī to, ka “jaunie kreisie” (Vācija, Lielbritānija) cieta sakāvi, kamēr “vecie kreisie” (Francija, Spānija) savas pozīcijas mazliet pat nostiprināja. Šāds vēlēšanu iznākums veicināja varas centra pārbīdi ESP politiskās grupas iekšienē par labu “vecajiem kreisajiem”.
Atgādina par sociālajiem mērķiem, drošību un taisnīgumu
Katrā valstī sociālistu piedāvājumi var būt atšķirīgi, jo Eiropas kreisie ir ļoti dažādi. Šī iemesla dēļ kreisajām partijām jau agrāk ir bijis grūti sastrādāties ESP politiskās grupas ietvaros. Lielbritānijas “jaunajiem kreisajiem”, ir jācenšas sadzīvot ar sociālistiem no Itālijas, Grieķijas un Spānijas, kuru saknes ir rodamas komunistiskajās partijās. Daudz ko izšķirs arī sociālistu panākumi vai neveiksmes nacionālajās valdībās. Piemēram, Gerharda Šrēdera Vācijas kreisajiem gaidāmajās EP vēlēšanās var klāties visai smagi, jo pašreizējā kanclera laikā ir palielinājies bezdarbs un ekonomika acīmredzami “buksē”. Pastāv iespēja, ka sabiedrības atbalsts atkal nosliecas labējā spārna partiju virzienā. Arī jaunajās dalībvalstīs sociālistiskās un sociāldemokrātiskās idejas varētu izrādīties nepopulāras.
Galvenās ESP vērtības ir brīvība, drošība un taisnīgums. Sociālisti arī uzskata, ka ir jāmēģina stiprināt Eiropas vieta pasaulē, jo “vecā” kontinenta valstīm ir pieredze, kuru būtu vērts popularizēt arī citur pasaulē, piemēram, Eiropas sociālais modelis un kohēzijas politika.
Gatavojoties 2004. gada jūnija vēlēšanām, Eiropas sociālisti ir sagatavojuši manifestu[4], kurā uzsvars tiek likts uz 5 galvenajiem mērķiem:
- Nākamajos 5 gados ir jāpanāk Eiropas ekonomiskā izaugsme, jāapkaro nabadzība un jārada jaunas darba vietas. ESP iebilst pret to, ka labējās partijas mēģina reducēt Lisabonas procesu līdz ekonomisko reformu līmenim, aizmirstot šī procesa sociālos mērķus.
- Eiropas Savienība ir jātuvina tās dalībvalstu pilsoņiem. Šī iemesla dēļ ESP ļoti atbalsta ES Konstitūcijas pieņemšanu.
- Jāregulē migrācija un jāveicina sociālā integrācija. ESP iestājas par multikulturālu un tolerantu sabiedrību. Sociālisti atzīst imigrācijas nepieciešamību, taču ESP cīnīsies pret nelegālajiem migrantiem no trešajām valstīm.
- Jāveido drošāka, mierīgāka un taisnīgāka pasaule. ESP uzskata, ka ir nepieciešams reformēt ES kopējo lauksaimniecības politiku. ES valstu zemniekiem tā ir slikta ziņa, jo ESP uzskata, ka ir jālikvidē kvotu un tarifu sistēma, kas liedz jaunattīstības valstīm ievest savu produkciju ES.
- Eiropai ir jākļūst par demokrātijas un vienlīdzības piemēru. ESP centīsies vēl vairāk stiprināt EP lomu ES politikas procesā. Šajos centienos Eiropas sociālisti noteikti var cerēt arī uz citu politisko grupu atbalstu.
Latvijas vēlētājiem ir vērts ieklausīties Eiropas sociālistu solījumos, taču jāatceras, ka vēlēšanās mēs tomēr atdosim savas balsis par Latvijas politiskajām partijām, tāpēc vajadzētu padomāt par to, vai Latvijas sociālisti līdzinās Eiropas sociālistiem un vai Eiropas sociālistu mērķi ir savienojami ar Eiropas konkurētspējas palielināšanu?
_________________
[1] Plašāku informāciju par Eiropas Sociālistisko partiju politisko grupu un tās pamatnostādnēm var iegūt ESP parlamentārās grupas mājas lapā
[2] Latvijas pārstāvis ESP politiskajā grupā ir Boriss Cilēvičs no Tautas Saskaņas partijas frakcijas 8. Saeimā.
[3] EP viceprezidentu amatus EP šobrīd ieņem G.Šmids (Vācija), K.Lalumjēra (Francija), R.Imbeni (Itālija) un D.Martins (Lielbritānija).