Foto: .shyamh
Vecajām dalībvalstīm un visai ES paplašināšanās devusi pozitīvus rezultātus, lai arī tie nav krasi pamanāmi, jo jauno dalībvalstu ekonomikas ir pārāk nelielas, lai uz ES 15 valstu ekonomikām atstātu graujošu iespaidu.
Pēc nepilna mēneša Eiropas Savienībai (ES) pievienosies Rumānija un Bulgārija. Paredzams, ka Horvātija būs 28. ES dalībvalsts, pēc kuras uzņemšanas Savienības līderi nolēmuši ieturēt paplašināšanās pauzi. Lai arī pērnā gada oktobrī sāktas iestāšanās sarunas ar Turciju, jau tagad ir skaidrs, ka šīs valsts iespējamā uzņemšana ES – par ko nav vienprātības ne politiķu, ne iedzīvotāju vidū – varētu notikt ne ātrāk kā pēc 10 vai pat 20 gadiem. Šaubas par Turcijas vietu ES nav tik daudz saistītas ar ekonomiskiem apsvērumiem, izņemot bailes no tā sauktajiem turku plūdiem, proti, turku pārcelšanos uz dzīvi citās ES valstīs. Taču iespējamā Turcijas pievienošanās Eiropas valstu blokam dod labu fonu, lai novērtētu tagadējās ES-25 dinamiku, proti, kā Savienība mainījusies pēc 2004.gada paplašināšanās un kā to varētu mainīt jaunu valstu uzņemšana.
Jauno dalībvalstu iedzīvotājiem nav sveši argumenti, kurus pirms un arī pēc paplašināšanās izmantoja tā sauktās vecās Eiropas iedzīvotāji. Vēl jo vairāk, lai gan Latvija ir ES dalībvalsts tikai divus gadus, arī Latvijas iedzīvotāji uz Turcijas uzņemšanu Eiropas valstu saimē raugās līdzīgi kā veco ES dalībvalstu iedzīvotāji. Cik dārga būs Turcijas pievienošanās? Cik daudz struktūrfondu ies mums secen, cik daudz turku ar savām salīdzinoši lētajām darba rokām atņems darbu cilvēkiem citās ES dalībvalstīs?
2004.gada 1.maija paplašināšanās līdzšinējā pieredze sniedz sekojošas atbildes. Pirmkārt, desmit – lai arī pārsvarā nelielu – valstu uzņemšana divu gadu laikā izmaksājusi ne vairāk kā 0,1 procentu no ES iekšzemes kopprodukta.[1] Otrkārt, ES struktūrfondu piešķiršana jaunajām dalībvalstīm ir visas Savienības interesēs, jo, piemēram, tādējādi tiek veicināta jauno valstu iedzīvotāju dzīves līmeņa paaugstināšanās. Tas savukārt vājinās iemeslus, lai jauno valstu iedzīvotāji ilgstoši strādātu ārpus savas valsts. Un, treškārt, tās vecās dalībvalstis, kas atvēra savus darba tirgus jauno dalībvalstu iedzīvotājiem, ieguvušas lielāku ekonomisku izaugsmi, nepalielinot ēnu ekonomikas apmērus. Tā kā savus darba tirgus 2004.gadā uzņemto valstu pilsoņiem atvērušas nu jau vairums veco ES valstu, visa ES ieguvusi darba dalīšanu Eiropas valstu vidū. Tas nozīmē, ka, pat, ja daudz jaunu ražotņu pārceltas uz Ungāriju vai Poliju, pētniecības un augstas pievienotās vērtības darba vietas palikušas vai pat radītas vecajās dalībvalstīs. Eksperti atzīst, ka šāda darba dalīšana palīdzēs Eiropai uzturēt tās konkurētspēju pasaulē.[2]
Ja raugāmies no jauno dalībvalstu puses, zinām, ka pievienošanās ES kalpojusi kā iekšēju reformu dzinējspēks. Bez tam pakāpeniska brīvās tirdzniecības uzsākšana[3] starp Eiropas rietumiem un austrumiem, tāpat kā apjomīgas ārvalstu investīcijas veicinājušas apsveicamu ekonomisko izaugsmi. Tas ne tikai devis jaunas darba vietas jauno dalībvalstu iedzīvotājiem, bet arī ļāvis veco dalībvalstu uzņēmumiem saglabāt savu konkurētspēju caur investīcijām ES-10 ātri augošajos tirgos. Tāpēc pētnieki secinājuši, ka arī tā sauktajām vecajām dalībvalstīm ES paplašināšanās devusi pozitīvus rezultātus, lai arī tie nav krasi pamanāmi, jo jauno dalībvalstu ekonomikas ir pārāk nelielas, lai uz ES-15 valstu ekonomikām atstātu graujošu iespaidu.
Vecās dalībvalstis no ES paplašināšanās ieguvušas ne tikai lielu peļņu, investējot jaunajās dalībvalstīs. Tās reizē ieguvušas arī daudz pieejamu lētāku darbaspēku, kas tām nepieciešams, lai cīnītos par konkurētspējas saglabāšanu – zināms, ka lielā mērā tieši dārgā, pat zemi kvalificētā darbaspēka dēļ šo valstu ekonomikas sāka stagnēt, jo nespēja piesaistīt investīcijas, kas Eiropas vietā izvēlējās Ķīnu un Indiju. Tāpat zināms, ka uz vecajām dalībvalstīm strādāt aizbraukuši daudzi augsti kvalificēti strādnieki. Tas šobrīd ir zaudējums tādām valstīm kā Latvijai, bet ieguvums, piemēram, Lielbritānijai.
Visu summējot, var secināt, ka paplašināšanās mainījusi arī veco dalībvalstu darba tirgus, padarot tos daudz fleksiblākus un piespiežot veco Eiropu mainīties, uz ko tā bez ES paplašināšanās pati varbūt nebūtu spējīga.
Šie pētījumu secinājumi būtu jāpatur prātā arī pie notiekošajām un vēl tikai gaidāmajām diskusijām par ES paplašināšanos. Piemēram, kontekstā ar darbaspēka trūkumu Latvijā lētāka darba spēka esamība topošajās dalībvalstīs – vispirms jau Rumānijā un Bulgārijā – var dot stimulu mainīt darbaspēka politiku valsts ekonomiskās izaugsmes un attīstības vārdā. Savukārt, domājot par Ķīnas un Indijas ekonomiku priekšrocībām (angliski – comparative advantage) varbūt pēc 15 gadiem arī Latvijai būs jāraugās uz Turcijas lielo patērētāju un darba tirgu.
Ņemot vērā pozitīvos ES paplašināšanās rezultātus, vietā ir jautājums, kā izskaidrojams fenomens, ka paplašināšanos tik daudzi vērtē skeptiski, ar bažām un bailēm? Pētnieki secinājuši – šī fenomena pamatā ir cilvēku nedrošības sajūta nevis par pašu paplašināšanos, bet gan nākotni globalizācijas varā.[4] Nav skaidri identificējami tā sauktie globalizācijas zaudētāji, daudzas vecās ES dalībvalstis jau gadiem ilgi mokās ar domām, kā cīnīties ar demogrāfisko problēmu sekām, kā arī stagnējošajām ekonomikām. Šādā vidē iespējamie zaudējumi – vai pat aizdomas par zaudējumiem – tiek uztverti individuāli. Citiem vārdiem, vienas personas darba zaudēšana ir niecīgs zaudējums valsts ekonomikai, taču ļoti liels zaudējums cilvēkam un viņa ģimenei individuāli. Turpretī ES paplašināšanās ieguvumi – pieeja citiem tirgiem, zemākas cenas, stimuls jaunai dinamikai un reformām – ir ļoti nozīmīgs arguments katras valsts ekonomikai, bet šķietami nesataustāms indivīdam. Ja uz šī fona aktīvi darbojas arodbiedrības un politiķi, kas manipulē ar indivīda nedrošību par nākotni un bailēm par darba vietas zaudēšanu, rezultāts ir tāds, kādu to izjutām ne tikai 2004.gada 1.maijā – jauno valstu uzņemšanu patiesi svinēja tikai pašās jaunajās dalībvalstīs, un varbūt vēl Briseles koridoros. Varbūt 2007.gada 1.janvārī, uzņemot Bulgāriju un Rumāniju, atcerēsimies, ka patiesībā ES paplašināšanās ir visas Savienības un arī iedzīvotāju interesēs?
__________________
[1] “ENLARGEMENT, TWO YEARS AFTER: AN ECONOMIC EVALUATION”, the Bureau of European Policy Advisers and the Directorate-General for Economic and Financial Affairs, ISSN, N° 24, May 2006 http://europa.eu.int/comm/economy_finance/index_en.htm
[2] “Enlargement two years on: Economic success or political failure?” Katinka Barysch, Centre for European Reform, Briefing paper for the Confederation of Danish Industries and the Central Organization of Industrial Employees in Denmark, April 2006
[3] Tarifi un kvotas gandrīz visiem produktiem, izņemot lauksaimniecības preces, tika atcelti jau kopš 1997.gada. Pilnīgi brīva tirdzniecība sākās 2002.gadā.
[4] “Towards a free movement of workers in an enlarged EU?” Anna Turmann and Sergio Carrera, Jan 2005 CEPS
Šī publikācija ir tapusi Eiropas Komisijas finansēta projekta ietvaros. Eiropas Komisija nav atbildīga par publikācijā paustajiem viedokļiem un darba tālāko izmantošanu