Raksts

Eiropas kopējā ārpolitika – labāk ar Konstitūciju, nekā bešā


Datums:
27. janvāris, 2004


Autori

Toms Rostoks


Kā nākotnē varētu attīstīties ES Kopējā ārējā un drošības politika, ja tomēr netiks panākta vienošanās par ES Konstitucionālā līguma projektu? Visticamāk, neviens no iespējamiem notikumu pavērsieniem nebūs tik labvēlīgs Eiropas ārpolitikai kā pieņemot Konstitūciju.

Šī raksta mērķis ir aplūkot Eiropas Savienības Kopējās ārējās un drošības politikas (KĀDP) attīstību kontekstā ar diskusijām par ES Konstitucionālā līguma projektu. ES par daudz ko tiek kritizēta, tomēr lielākā tās iedzīvotāju daļa vēlas, lai Savienība spēlētu nozīmīgāku lomu pasaules politikā. Tāpēc ir vērts palūkoties, kādas izmaiņas varētu skart KĀDP un Eiropas drošības aizsardzības politiku (EDAP) pēc tam, kad/ja valstis būs panākušas vienošanos par ES Konstitūciju.

Vispirms īsi raksturošu situāciju, kas ir izveidojusies ap Konstitucionālā līguma projektu, raksta otro daļu veltīšu KĀDP apskatam, proti, kas par šo politiku ir ierakstīts Konstitucionālā līguma projektā, bet raksta trešajā daļā iezīmēšu dažus procesus, kas būtiski ietekmē KĀDP, taču nav tieši saistīti ar diskusijām par Konstitūciju.

Kas notiek pēc decembra neveiksmes?

Vēl pērnā gada 12. decembrī Īrijas premjerministrs Bertijs Aherns izteica dziļu nevēlēšanos, lai rūpes par ES Konstitucionālā līguma pabeigšanu tiktu uzkrautas uz Īrijas pleciem, taču jau 13. decembra vakarā šis murgs bija kļuvis par īstenību. Tiesa gan, pie vainas šeit nebija Konstitūcijas projekta ārpolitikas sadaļas saturs. Par klupšanas akmeni kļuva balsu sadalījums ES Ministru Padomē, kur Polija un Spānija būtu lielākās zaudētājas, jo to balsu skaits tiktu būtiski samazināts. Īrijai, kura ir paziņojusi, ka prezidentūras laikā tās galvenā prioritāte būs vienošanās panākšana par ES Konstitūciju, tuvāko mēnešu laikā nāksies koordinēt, cerams, beidzamās diskusijas šajā jautājumā.

Decembra samita iznākums ir interesants arī tāpēc, ka valstis apzināti ļāva sarunām izgāzties. Visi gaidīja, ka sarunas iesāksies 12. decembrī un turpināsies līdz 14. decembra vēlam vakaram, kā tas parasti Eiropā šāda veida pasākumos notiek, taču jau 13. decembra pēcpusdienā Silvio Berluskoni paziņoja, ka valstu nostājas ir pārāk atšķirīgas un kompromisu panākt neesot iespējams. Arī pārējās valstis dažādu apsvērumu vadītas ļāva sarunām beigties bez rezultāta. Attiecībā uz Franciju un Lielbritāniju var izteikt minējumus, ka pirmā vēlējās pierādīt, ka ES ar 25 dalībvalstīm pieņemt lēmumus būs ļoti smagi, bet otrā nevēlējās, lai valstī sāktos diskusijas par referenduma rīkošanu ES Konstitūcijas apstiprināšanai.

Galotņu sanāksmes izgāšanās gan nenozīmē, ka Konstitūcija netiks pieņemta, par ko liecina intensīvais konsultāciju process, kas ir iesācies šī gada janvārī. Konstitūcijas projekts vēl joprojām atrodas ES esošo un topošo dalībvalstu dienaskārtības virsotnē. Lielākās pretrunas ir starp Poliju un Vāciju, taču līdzšinējie mēģinājumi tās atrisināt nav bijuši veiksmīgi[1].


Kas par KĀDP un EDAP ir teikts ES konstitūcijas projektā?

Galvenās izmaiņas ir saistītas ar Havjera Solanas un Krisa Patena posteņu apvienošanu, kas nodrošinātu to, ka diplomātija un kontrole pār palīdzības sniegšanu tiktu savienotas vienā amatā. Tādējādi Eiropas Komisija tiktu nedaudz atbīdīta no KĀDP. ES ārlietu ministrs darbotos Eiropas Komisijā, taču šī persona būtu vairāk atbildīga dalībvalstu ārlietu ministru, nevis komisāru kolēģijas priekšā. Diemžēl, problēmas rada tas, ka institucionālie pārkārtojumi var nebūt saistīti ar politikas saturiskajiem aspektiem. KĀDP institucionālā uzbūve nav pietiekami efektīva, lai ES spētu realizēt aktīvu ārpolitiku dalībvalstu interešu sadursmes gadījumos, jo projektā tiek saglabātas valstu veto tiesības ārpolitikas jautājumos. Tas izskatās demokrātiski, taču praksē tas samazina kopējas rīcības iespējas. Ja pavasarī tiks panākta vienošanās par Konstitucionālā līguma pašreizējo versiju ar tajā iekļauto prasību pēc vienprātības, tas neļaus ES dalībvalstīm izdarīt grūtas izvēles un atsevišķos gadījumos novedīs pie bezdarbības vai haosa.

Tādi ES Konstitūcijas projektā ietvertie jauninājumi kā ārlietu ministrs, solidaritātes pants, Eiropas Bruņojuma un stratēģiskās pētniecības aģentūra un pretrunīgi vērtētais pants par iespēju veidot ciešāku sadarbību kādas ES valstu grupas starpā drošības un aizsardzības jomā nebūs nekā vērti, ja dalībvalstis nespēs vienoties, ko tās vēlas sasniegt, kādus instrumentus un stratēģijas tās pielietos un kādu cenu tās ir gatavas maksāt par kopējo mērķu sasniegšanu.

Kas vēl notiek ES ārējā un drošības politikā?

KĀDP un EDAP kontekstā svarīgs ir ne tikai topošajā Konstitūcijā ierakstītais, bet arī paralēli tam notiekošie procesi. 2003. gada decembrī Briselē ES valstu līderi akceptēja jauno Eiropas drošības stratēģiju[2], kurā tika apzināti galvenie draudi un norādīti veidi, kā ar tiem cīnīties. Pie būtiskākajiem draudiem tiek uzskatīts terorisms, masu iznīcināšanas ieroču izplatīšana, reģionālie konflikti, organizētā noziedzība un atsevišķas vājas valstis kā potenciālas nestabilitātes avoti. Tas pierāda, ka ES mēģina apzināt apkārtējo pasauli, fokusējoties uz dažiem galvenajiem draudiem, nevis sastādot garus sarakstus ar “īpaši svarīgām problēmām”, kuras visas vienlaicīgi nav iespējams risināt.

ES valstis aizvien vairāk apzinās arī to, ka spēlēt nozīmīgu lomu pasaules politikā ir iespējams tikai tad, ja vārdus nepieciešamības gadījumā var atbalstīt arī ar varas pielietošanu. ES ir pietiekami lielas iespējas ietekmēt savus sarunu partnerus ar “burkāna un pātagas metodi”, nemaz nerunājot par to, ka arī ES militārā darbība Maķedonijā un Kongo ir tikusi novērtēta visai atzinīgi. Konstitūcijas projekts ir tikai virsbūve, un ne mazāk svarīgi notikumi norisinās arī ārpus tā.

Tiesa gan, kopumā KĀDP un EDAP attīstību aizkavē pretrunīgie procesi, kas norisinās ES dalībvalstīs. Nesenais Vācijas lēmums samazināt savus militāros izdevumus par 26 miljardiem eiro pie jau tā nelielā aizsardzības budžeta ir pretrunā ar ES dalībvalstu apņemšanos uzlabot un modernizēt savas militārās spējas[3]. Tas norāda, ka KĀDP un EDAP kā ilgtermiņa projekti ir spiesti piekāpties daudz spiedīgāku īstermiņa mērķu priekšā.

Beigu beigās neatbildēts paliek jautājums, kā nākotnē varētu attīstīties KĀDP un EDAP, ja par Konstitucionālā līguma projektu pavasarī vienošanās tomēr netiks panākta. Tādā gadījumā ir iespējami ļoti daudzveidīgi notikumu pavērsieni, taču, visticamāk, neviens no tiem nebūtu tik labvēlīgs Eiropas ārpolitikai kā tad, ja Konstitūcija tiktu pieņemta, jo pamatdokumenta nepieņemšana draud ar jaunām domstarpībām dalībvalstu starpā, kuru rezultātā varētu atsākties runas par “divu ātrumu” Eiropu. Šādos apstākļos panākt vienprātību ārpolitikā jau būtu daudz grūtāk.

_______________

[1] Warsaw and Berlin continue to disagree on Constitution. EUobserver, 15.01.2004.

[2] The European Security Strategy. European Council, 12.12.2003.

[3] Germany unveils cuts in armed forces. ISN Security Watch, 13.01.2004.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!