Raksts

Eiropa auzās 2


Datums:
17. jūnijs, 2008


Autori

Dace Akule


Foto: 219Eastern

Īru "Nē" būs veselīga atkārtota mācība ES institūciju un dalībvalstu līderiem. Nevar pieņemt lēmumus iedzīvotāju vietā, tos neskaidrojot un tad brīnoties, ka iedzīvotāji nesaprot.

Teksts angļu valodā

Īrijas “Nē” Lisabonas līgumam daudzviet Eiropā radījis galvassāpes, jo jaunais Eiropas Savienības pamatlīgums, kas tapis sešu gadu garumā[1] un par kura ratifikāciju jau nobalsojuši 18 valstu parlamenti, nevar stāties spēkā bez tā ratifikācijas visās 27 ES dalībvalstīs. Šobrīd ir skaidrs, ka jaunais ES pamatlīgums nevarēs stāties spēkā paredzētajā grafikā — pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām 2009.gada jūnijā. Taču, manuprāt, tikpat skaidrs ir arī fakts, ka nav iespējama Lisabonas līguma ratifikācija, neņemot vērā Īrijas referenduma iznākumu. Bet nav iespējama arī pilnīga Lisabonas līguma iesaldēšana vai nāve, jo izmaiņas nepieciešamas ES institūciju darbībā, lai palielinātu to efektivitāti un caurskatāmību, nodrošinātu tuvākajos gados gaidāmo Horvātijas uzņemšanu ES, kā arī dotu juridisku pamatu tik ļoti nepieciešamajai ES darbībai enerģētikas un klimata pārmaiņu jomā. To iespējams panākt divos veidos, kurus aprakstīšu šajā rakstā.

Grozām līguma saturu

Viens veids ir pēc kāda laika organizēt atkārtotu referendumu Īrijā, taču tikai tad, ja tiek veiktais izmaiņas Lisabonas līgumā, atbildot uz īru bažām par militāro neitralitāti, abortiem un nodokļu politiku. Vienkārša “miniet vēlreiz” pieeja, organizējot atkārtotu referendumu par to pašu līgumu bez izmaiņām, nelīdzēs kaut vai tāpēc, ka pēc Francijas un Nīderlandes “Nē” Konstitucionālajam līgumam 2005.gadā tajā tika veiktas izmaiņas, kaut vai simboliski dodot francūžiem un holandiešiem sajūtu, ka viņu bažas ir sadzirdētas.[2] Atkārtots referendums Īrijā bez izmaiņām līgumā nav iespējams arī tāpēc, ka 12.jūnija referendumā īri pret Lisabonas līguma ratifikāciju nobalsoja ar ievērojamu pārsvaru — pret ratifikāciju balsoja 53,4% vēlētāju, kamēr 46,6% balsoja par. Bet salīdzinoši augstais referenduma dalībnieku skaits — 53% vēlētāju — atspēko argumentu, ka mājās palikuši daudzi Lisabonas līguma atbalstītāji un atkārtotā referendumā viņi varētu būt aktīvāki.[3]

Iespēju papildināt Lisabonas līgumu, atbildot uz Īrijas vēlētāju bažām, 16.jūnijā apsprieda ES ārlietu ministri.[4] Tomēr šis variants rada vismaz divējādas grūtības. Pirmkārt, tas paver ceļu arī citām ES valstīm — gan tām, kas jau ratificējušas, gan tām, kas nav ratificējušas Lisabonas līgumu — pieprasīt izmaiņas līguma saturā. To varētu gribēt izmantot, piemēram, Čehija un Vācija, kurās ir iespējami Konstitucionālās tiesas spriedumi par Lisabonas līguma savietojamību ar Čehijas un Vācijas konstitūciju, kā arī par jaunajām ES dotajām kompetencēm un to atbilstību konstitūcijai. Bet tikpat labi prasības vēl varētu izvirzīt zviedru arodbiedrības, kas Zviedrijas parlamentu aicinājušas rūpīgi izvērtēt strādnieku tiesību aizsardzību Lisabonas līgumā un Pamattiesību hartā. Vēl varētu aktivizēties ticīgie Polijā, kas ir pret abortiem un gribētu redzēt kristīgo vērtību piesaukšanu. Un tad jau prasības no dažādām valstīm var sākt birt kā no pārpilnības raga.

Otrkārt, lai kā tiktu grozīts vai ar protokoliem un deklarācijām papildināts Lisabonas līgums, visai neiespējama liekas vēl viena īru “Nē” pamatojuma izdzēšana, proti, tas, ka līgums nav lasāms un saprotams ES iedzīvotājiem. Kā liecina īru referendums — cerība, ka iedzīvotāji uzticēsies nacionālajiem līderiem, kas gudri pieņem lēmumus viņu vietā, neattaisnojas, ja tautā populārie nacionālie līderi nespēj pašu pieņemtos lēmumus izskaidrot.[5] Tāpēc, manuprāt, veiksmīgāks būtu otrs variants.

Īstenojam tikai absolūti nepieciešamo

Otra iespēja, kā nodrošināt ES attīstību, ir iesaldēt Lisabonas līgumu, pieņemot tikai absolūti nepieciešamās izmaiņas atsevišķos līgumu grozījumos. Piemēram, vienā ES pamatlīgumu grozījumā radot juridisko pamatojumu ES darbībai enerģētikas politikā un klimata pārmaiņu jautājumos, kas šobrīd nepastāv, otrā ES pamatlīgumu grozījumā veicot institucionālās reformas, kas palielina lēmumu caurskatāmību un efektivitāti, kā arī nodrošina gaidāmo ES paplašināšanos, neradot jaunus posteņus.[6]

Šim variantam ir vismaz divas priekšrocības. Pirmkārt, tiks nodrošināta ES pakāpeniska attīstība bez kārtējām plašām, ilgām un gan politiķus, gan vēlētājus nogurdinošām sarunām par kārtējo megaprojektu (jaunu pēc-Lisabonas līgumu), ko atkal kāda iemesla dēļ varētu noraidīt kāda dalībvalsts. Otrkārt, ja notiek referendumi par tā sauktajiem “viena jautājuma līgumiem” (no angļu singe-issue treaty), diskusijas tiešām var notikt par šī jautājuma būtību, nevis — kā tas ir Lisabonas līguma gadījumā — kampaņu aktīvisti var atrast dažus strīdīgus elementus, radot pretargumentu rasolu, kas tad liek balsot pret. Tas arī dos skaidrākus signālus par ES iedzīvotāju bažām vai gaidām. Ja referendumos par Konstitucionālo līgumu un Lisabonas līgumu iedzīvotāji runāja gan par vājo sociālo aizsardzību (Francijā), gan pārāk ātro ES paplašināšanos (Francijā un Nīderlandē), gan nodokļu politiku, abortiem un ES armiju (Īrijā), tad referendumi par enerģētikas politiku vai klimata pārmaiņām vai institūciju efektivitāti dos atbalstu vai noraidījumu ES darbībai tieši šajās jomās.

Skaidrot, skaidrot, skaidrot

Neatkarīgi no tā, kādi būs turpmākie soļi, īru “Nē”, manuprāt, būs veselīga atkārtota mācība ES institūciju un dalībvalstu nacionālajiem līderiem par to, ka nav iespējams pieņemt lēmumus iedzīvotāju vietā, tos neskaidrojot un tad brīnoties, ka iedzīvotāji nesaprot. Un nav arī iespējams iedzīvotājos klausīties tikai tad, kad viņu balsis nav juridiski saistošas.[7]

Tagad nacionālajiem politiķiem ir atklāti jāpasaka vēlētājiem, ka viņu ikdienu tieši vai netieši nosaka nevis nacionālo politiķu pašmājās ceptie, bet arvien vairāk kopā ar citiem ES dalībvalstu nacionālajiem politiķiem pieņemtie Eiropas Savienības lēmumi, kurus pieņem un īsteno par vēlētāju – nodokļu maksātāju naudu! Tas nozīmē, ka nacionālo politiķu loma no vienas puses ir visai ierobežota, jo ES lēmumu ietekme nacionālo valstu darbībā arvien palielinās, bet no otras puses tā tomēr palielinās, jo ES lēmumus pie viena galda pieņem visu dalībvalstu nacionālie politiķi. Tas arī nozīmē, ka nacionālajiem politiķiem — ne tikai ES institūciju līderiem — būs vairāk jāskaidro, kāpēc tika pieņemts šāds un ne citāds ES lēmums, un arvien vairāk nāksies aizstāvēt Eiropas Savienības intereses, nevis vainot Briseli visās problēmās un bužināt spalvas par it kā “saviem” nacionālajiem sasniegumiem. Bet tas arī nozīmēs, ka iedzīvotāji, saprotot ES nozīmi un ES lēmumu pieņemšanu, sāks uzdot grūtus jautājumus. Un kurš gan politiķis pats uzprasīsies uz lielāku atskaitīšanos vai “skatīšanos uz pirkstiem”?

_________________________________________

[1] Konvents sāka izstrādāt Lisabonas līguma priekšteci – Konstitucionālo līgumu – 2002.gada sākumā.

[2] Francija, atbildot uz vēlētāju bažām par pārāk liberālu Eiropas Savienību bez “sociālas sejas”, panāca brīvas konkurences panta izņemšanu no līguma, nosakot, ka ES jāveido iekšējais tirgus, nevis tirgus ar brīvu konkurenci (Lisabonas līguma 3.pants un Protokols Nr. 27 par iekšējo tirgu un konkurenci). Nīderlande, savukārt, panāca, ka līgumā ir iekļauta atsauce uz Eiropas vērtībām un ES padomē pieņemtiem kritērijiem jaunu valstu uzņemšanai ES, kā arī nepieciešamību par jaunu valstu vēlmi iestāties ES informēt ne tikai Eiropas Parlamentu, bet arī ES valstu nacionālos parlamentus (Lisabonas līguma 49.pants).

[3] Balstoties uz šo argumentu, 2001.gadā Īrijā tika rīkots atkārtots balsojums par Nicas līgumu, kad pirmajā Nicas līguma ratifikāciju noraidošajā referendumā piedalījās tikai 34.8% vēlētāju. Toreiz Īrijas valdība apgalvoja, ka pirmajā referendumā, ticot pozitīvam referenduma iznākumam pēc sabiedriskās domas datiem, daudzi Jā balsotāji bija palikuši mājās.

[4] EU Observer, “EU mulls Lisbon treaty sweeteners for Ireland”, 17.jūnijs http://euobserver.com/9/26338

[5] Īrijas valdības reitingi ir pozitīvi augsti, atbalsts Īrijas dalībai ES arī tradicionāli bijis augsts. Tomēr Nē kampaņas aktīvisti Īrijā aicināja balsot pret ar saukli “ja tu līgumu nesaproti, balso pret”, kā arī sakot, ka ir iespējams kvalitatīvāks ES pamatlīgums, tāpēc balsot pret vajadzētu pat tiem, kas principāli atbalsta tādu ES attīstību, ko līgums var nodrošināt.

[6] Tas varētu nozīmēt, ka tiktu pieņemta vienkāršotā balsošanas kārtība ES ministru padomē (tā sauktais dubultais balsu vairākums), radīti noteikumi ES institūciju sastāvam līdz ar jaunu valstu uzņemšanu (Nicas līgums nosaka institūciju sastāvu ES ar 27 dalībvalstīm, bet “rindā stāv” Horvātija, Turcija, un citas valstis), samazināts Eiropas Komisijas sastāvs (katrai dalībvalstij nebūtu “savs” komisārs), ieviesta pilsoņu iniciatīva (1 miljonam ES pilsoņu dodot tiesības iniciēt likumdošanas priekšlikumu), pastiprināta ES kapacitāte ārpolitikā (radot ES ārlietu dienestu, bet neradot ES ārlietu ministru, tikai dodot ES augstajam pārstāvim ārlietās vairāk resursus aktīvākai darbībai).

[7] Pārdomu perioda laikā, caur tādām iniciatīvām kā Plāns D, “Debate Europe”, utt Eiropas Komisija ir mēģinājusi pierādīt ES iedzīvotājiem, ka politiķi iedzīvotājos klausās, piemēram, Eiropas pilsoņu debatēs, kur 1800 iedzīvotāji no visām 27 ES dalībvalstīm diskutēja par ES nākotni. Plašāka informācija pieejama šeit http://www.providus.lv/public/27058.html

Projekts ‘Publiskās diskusijas veicināšana par Lisbaonas līguma ietekmi’ tiek realizēts ar valsts aģentūras “Eiropas Savienības informācijas aģentūra” atbalstu.


Plan B

The era of the grand treaty is over

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!