Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesaiPrasītāja: Džordža Stīla (George Ronney Steele), p. k. 270159-11828,dzīv. Lāčplēša ielā 43/45 - 11Rīgā, LV 1011lietā arAtbildētājiem: Brīvības partijuar juridisko adresi Līksnas iela 7a,Rīga, LV 1003Latvijas Televīzijuar juridisko adresi Zaķusalas krastmala 3Rīga, LV 1509
prasības pieteikums
(par goda un cieņas aizskaršanu sakarā ar Brīvības partijas priekšvēlēšanu reklāmu, kas publiski kūda uz rasu naidu un diskrimināciju)
2002. gada 20. jūnijā Latvijas Televīzija pārraidīja Brīvības partijas priekšvēlēšanu reklāmas klipu. Šis klips saturēja sižetu, kurā tumšādains vīrietis tērpts Latvijas karavīra formā stāv sardzē pie Brīvības pieminekļa. Tad seko epizode, kurā tumšādains vīrietis savā nacionālajā tērpā skūpsta gaišādainu latviešu tautumeitu. Fonā skan teksts: “Šodien – Latvijas sargs, rīt – varbūt Tavs znots”. Klipa titros parādās teksts par to, ka iestāšanās Eiropas Savienībā nozīmē imigrantu ieplūšanu no Āfrikas un Āzijas.
Latvijas Televīzija, pēc vienreizējas minētā klipa pārraidīšanas, atteicās to turpināt pārraidīt, uzskatot, ka minētā reklāma satur kadrus, kas ietver “jebkuru rases, dzimuma vai tautības diskrimināciju”, kas ir pretrunā Radio un televīzijas likuma 20. panta 3. daļas trešajam punktam. Ņemot vērā šādu LTV rīcību, uzskatu, ka patiesais atbildētājs par minēto klipu ir tās autors – Brīvības partija.
Uzskatu, ka Brīvības partijas Latvijas Televīzijā un citos plašsaziņas līdzekļos pārraidītā reklāma ar iepriekš minēto saturu aizskar manu godu un cieņu, jo tā pauž negatīvu nostāju pret tumšādainiem cilvēkiem, pret to, ka viņi dzīvo vai dzīvos Latvijā un veidos ģimeni ar gaišādainiem Latvijas iedzīvotājiem. Šī reklāma nes acīmredzamu negatīvu viedokli par tumšādainu cilvēku, jo tā pasaka, ka tumšādaini znoti ir nevēlami un būs liela nelaime Latvijas meiteņu vecākiem. Uzskatu, ka reklāma veicina aizspriedumu nostiprināšanos pret tumšādainiem cilvēkiem Latvijas sabiedrībā un kurina rasu naidu. Tā atklāti nodala gaišādainos un tumšādainos cilvēkus. Tā kā esmu tumšādains amerikānis, kas dzīvo Latvijā un ir precējies ar gaišādainu latvieti, mana situācija ir identiska tam, ko Brīvības partija parāda, kā negatīvu un nevēlamu nākotnes perspektīvu Latvijā.
Minētā reklāma skar konkrētu, ļoti šauru cilvēku loku Latvijā, kuru vidū esmu arī es. Ņemot vērā, ka Latvijas sabiedrība vēsturiski nav radusi sadzīvot ar tumšādaino rases pārstāvjiem, tā ir īpaši jūtīga pret šo cilvēku parādīšanos Latvijā un var uztvert minēto reklāmu ar pat visai negatīvām sekām Latvijā dzīvojošajiem tumšādainiem cilvēkiem (skat. piemēram, “Rasisms – arī Eiropas problēma”, Diena, 06.2002). Šī reklāma ne tikai dziļi aizskāra mani un manu ģimeni, bet pēc tās parādīšanas es sajutu vēl lielāku apkārtējo cilvēku uzmanību, sačukstēšanos vai pat atklātus rasistiskus izteicienus. Ļoti bieži esmu uzskatīts par kādu no reklāmā izmantotajiem tumšādainiem aktieriem no grupas ‘Los Amigos’.
Tādējādi esmu tiešs minētās reklāmas upuris. Tā kā šajā reklāmā paustā negatīvā attieksme pret tumšādaino cilvēku ienākšanu Latvijā un vēl jo vairāk pret tumšādainiem znotiem, tā tiešā veidā aizskar un pazemo manu cilvēcisko cieņu un godu. Atbilstoši Civillikuma 2352a panta 3. daļai man ir prasījuma tiesība pret Brīvības partiju par mana goda un cieņas prettiesisku aizskaršanu “mutvārdiem, rakstveidā vai ar darbiem”. Papildus tam, Latvijas Republikas Satversmes 92. pants un Latvijas starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā, īpaši, Eiropas cilvēktiesību konvencijas 13. pants, nosaka, ka ikvienam cilvēkam Latvijā, kas jūtas aizskarts savās tiesībās, ir jābūt garantētai iespējai aizstāvēt savas tiesības nacionālās tiesību aizsardzības instancēs. Starptautiskās konvencijas par visa veida rasu diskriminācijas izskaušanu 6. pants prasa pavisam konkrēti:
“Dalībvalstīm ir jānodrošina efektīva aizsardzība un tiesību atjaunošanas iespējas ikvienam to jurisdikcijā ar kompetentu nacionālo tribunālu un citu valstu institūciju palīdzību jebkuros rasu diskriminācijas gadījumos, kuri pārkāpj viņa cilvēktiesības un pamatbrīvības un ir pretrunā šai konvencijai, kā arī tiesības ar šo tribunālu palīdzību iegūt taisnīgu un atbilstošu atlīdzinājumu vai gandarījumu par jebkura kaitējumu, kas ciests šādas diskriminācijas rezultātā” (skat. Cilvēktiesību Žurnāls, nr. 7/8, 1998, 75. lpp).
Uzskatu, ka Brīvības partija, nododot publiskai pārraidīšanai un citādai publiskai izplatīšanai manas prasības pieteikuma pamatā esošo un šeit aprakstīto reklāmas klipu, ir rīkojusies prettiesiski, pārkāpjot fundamentālo demokrātiskas valsts principu par rasu diskriminācijas paušanas aizliegumu un Reklāmas likuma 4. panta 2. daļas pirmā un piektā punkta prasības.
Gadījumos, kur rodas aizdomas par rasu naida un neiecietības kurināšanu, Latvijas valstij ir pienākums cīnīties pret šādām parādībām, kā to nosaka Latvijas starptautiskās saistības, jo Satversmes 89. pants paredz, ka “Valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar šo Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem”. Tiesību normu hierarhijā Latvijai saistošām starptautisko tiesību normām ir augstāks rangs kā likumu normām. Satversme nosaka, ka tās normas ir jāpiemēro harmonijā ar starptautiskajām saistībām (Skat. Satversmes tiesas spriedums lietā nr. 2000-03-01, 30.08.2000, 5.p-ts; Levits. E. ‘7. 4. nodaļa’, grām. “Cilvēktiesības pasaulē un Latvijā”, Ziemele I. red., Rīga, 2001, 257. – 259. lpp).
Tās starptautiskās saistības, kas Latvijai uzliek par pienākumu izskaust kūdīšanu uz rasu naidu un rasu diskrimināciju, izriet no 1966. gada Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām un 1965. gada Starptautiskās konvencijas par jebkuras rasu diskriminācijas izskaušanu, kurām Latvija pievienojās 1990. gada 4. maijā (No starptautisko tiesību viedokļa šie līgumi kļuva saistoši 1992. gadā. Skat. Latvija. Starptautiskās organizācijas. Starptautiskie līgumi, 5. Saeimas Ārlietu komisijas un Saeimas kancelejas izdevums, 60 – 61. lpp).
Minētie starptautisko tiesību dokumenti cita starpā aizliedz jebkādu rasu diskrimināciju vai rasu naida kūdīšanu un uzliek par pienākumu valsts institūcijām ne tikai likumā aizliegt šīs parādības, bet arī saukt pie atbildības personas vai organizācijas, kas veicina rasu naidu un neiecietību. Tā Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 20. pants nosaka, ka:
“Jebkāda rīcība, kas aizstāv nacionālo, rasu vai reliģijas naidu un ir kūdīšana uz diskrimināciju, naidīgumu vai vardarbību, jāaizliedz ar likumu” (skat. Cilvēktiesību Žurnāls, nr. 7/8, 1998, 78. lpp).
Starptautiskās konvencijas par jebkuras rasu diskriminācijas izskaušanu 4. panta (b) punkts nosaka, ka ir “jāpasludina par pretlikumīgām un jāaizliedz organizācijas, kā arī organizētā un jebkura cita propagandistiskā darbība, kas veicina rasu diskrimināciju un kūda uz to, un jāatzīst, ka piedalīšanās šādās organizācijās vai šādā darbībā ir likumā noteikts sodāms nodarījums”. Šīs konvencijas jau pieminētais 6. pants prasa, lai aizskartai personai būtu tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību nacionālās instancēs un uz adekvātu zaudējuma atlīdzību.
1978. gada Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Deklarācija par rasu un rasu naidu, kas nav juridiski saistošs dokuments, bet kuru visas ANO dalībvalstis ir aicinātas ievērot, ieskaitot Latviju, 1. pantā skaidro, ka “visi cilvēki pieder pie vienas dzīvas radības un ir kopējas izcelsmes. Viņi ir vienlīdzīgi cieņā un tiesībās un visi veido cilvēces neatņemamu daļu.” 7. pantā ir noteikts, ka:
“…likums ir viens no galvenajiem līdzekļiem, lai nodrošinātu personu vienlīdzību to cieņā un tiesībās un lai ierobežotu …jebkādu praksi, kas ir balstīta uz idejām vai teorijām, kuras attiecas uz it kā pastāvošu rasu vai etnisko grupu pārākumu vai kuras cenšas attaisnot vai veicināt rasu naidu un diskrimināciju jebkurā formā. Valstīm jāpieņem tādi likumi, kādi nepieciešami šajā sakarā, un jāraugās, lai tos īsteno un piemēro visi dienesti, attiecīgi ņemot vērā principus, kas ietverti Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā. …Indivīdiem un citām publiskām un privātām juridiskām personām jāsaskaņo sava darbība ar šādiem likumiem un jālieto visi atbilstošie līdzekļi, lai palīdzētu iedzīvotājiem kopumā tos saprast un piemērot” (Skat. tekstu Cilvēktiesību Žurnāls, 1998, #7/8, 81. – 82. lpp).
Rasu diskriminācijas definīcija ir atrodama Latvijai juridiski saistošajā Starptautiskās konvencijas par jebkuras rasu diskriminācijas izskaušanu 1. pantā. Tā nozīmē
“jebkuru dalīšanu, izslēgšanu, ierobežošanu vai priekšrocību piešķiršanu uz rases, ādas krāsas, izcelsmes, nacionālās vai etniskās piederības pamata, kuras mērķis vai sekas ir iznīcināt vai mazināt cilvēktiesību un pamatbrīvību atzīšanu, baudīšanu vai īstenošanu uz vienlīdzības pamatiem politiskajā, ekonomiskajā, sociālajā, kultūras vai jebkurā citā sabiedrības dzīves jomā.” (Skat. tekstu Cilvēktiesību Žurnāls, nr. 7/8, 1998, 71. lpp).
Vēl vairāk, rasu diskriminācijas novēršana ir konstitucionāla rakstura (jus cogens) norma starptautiskajās tiesībās (skat. Levits. E. ‘7. 4. nodaļa’, grām. “Cilvēktiesības pasaulē un Latvijā”, Ziemele I. red., Rīga, 2001, 257. lpp., 657. atsauce). Tas nozīmē, ka valstij ar īpašu atbildību ir jāizturas pret tās saistībām, kas izriet no iepriekš minētajiem starptautiskajiem dokumentiem. Praksē pierādījumu nasta rasu diskriminācijas faktam atšķiras no jebkuras citas cilvēktiesību pārkāpuma situācijas. Jebkuras atšķirīgas attieksmes noteikšana vai šādas atšķirīgas attieksmes nepieciešamības propogandēšana, kas ir pamatota uz rasi un/vai ādas krāsu, ir pietiekams pamats aizdomām par diskrimināciju. Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 20. panta komentārā Manfreds Novaks (Manfred Nowak) skaidro, ka šā panta kontekstā ir aizliegta nevardarbīga kūdīšana uz diskrimināciju caur visa veida etniskas, rasu un reliģiskas neiecietības propogandēšanu un ka valstij likumos ir jānosaka sankcijas privātām personām un valsts iestādēm par šī panta pārkāpumiem (Skat. M. Nowak, U.N. Covenant on Civil and Political Rights: CCPR Commentary, 1993, 365. – 366. lpp).
Līdzīgi arī Latvijas Republikas Augstākā tiesa 1993. gada 25. oktobra lēmumā ‘Par tiesu praksi lietās par personas goda un cieņas aizskarošu ziņu atsaukšanu’ skaidro, ka “civiltiesiskā goda un cieņas aizstāvēšana nav atkarīga no godu un cieņu aizskārušās personas vainas”. Būtībā atbilstoši Civillikuma 2352a. panta 3. daļai ir pietiekams goda un cieņas aizskarošas pretlikumīgas darbības fakts, lai rastos pamats prasībai par goda un cieņas aizskaršanu un zaudējuma atlīdzību. Manā gadījumā diskriminējošas reklāmas sagatavošana un pārraidīšana ir neapstrīdams fakts.
Es piekrītu, ka Brīvības partijas reklāma ir jāuzskata par vārda brīvības izpausmi. Demokrātiskā valstī vārda brīvībai ir fundamentāla nozīme. Vienlaicīgi Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 10. pants nosaka, ka tiesību uz vārda brīvību īstenošana ir saistīta ar īpašu atbildību un pienākumiem, kā to vairākkārt ir uzsvērusi arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa. Uzskatu, ka Brīvības partija nevar aizbildināties ar tiesībām uz vārda brīvību. Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir skatījusi rasu diskriminācijas jautājumu kontekstā ar vārda brīvību. Tā, piemēram, Dānijā trīs jaunieši, kurus intervēja žurnālists programmai par rasisma jautājumiem Dānijā un kuru izteicieni par tumšādainiem un imigrantiem bija atklāti aizvainojoši, salīdzinot tos cita starpā ar dzīvniekiem, tika saukti pie kriminālatbildības par saviem uzskatiem (Skat. Jersild v Denmark, 23.09.1994, 12, 19. punkti). Eiropas Cilvēktiesību tiesa Jersild pret Dāniju lietā uzsvēra, ka tiesa īpaši apzinās cīņas pret rasu diskrimināciju visās tās formās un izpausmēs vitālo nozīmi.
Eiropas Cilvēktiesību tiesa minētajā spriedumā izdala vismas trīs pamatprincipus. Pirmām kārtā, Tiesa uzsver fundamentālo rasu diskriminācijas izskaušanas raksturu. Otrām kārtām, publiska aizvainojošu viedokļu paušana pret citas rases cilvēkiem var tikt sodīta pat krimināllikumā noteiktajā kartībā. Trešām kārtām, žurnālistiem ir jābūt uzmanīgiem, kādā veidā tie atspoguļo vai informē par šiem viedokļiem.
Eiropas Cilvēktiesību tiesas lēmums par lietas Kuhnen pret Vācijas Federatīvo Republiku (Kühnen v. the Federal Republic of Germany) nepieņemšanu izskatīšanai pēc būtības (nr.00012194/86, 12.05.1988.) šķiet, ļoti cieši sasaucas ar manu gadījumu Brīvības partijas reklāmas klipa sakarā. Vācijas gadījumā Kuhnen, esot Vācijā aizliegtās Nacionālsociālistu partijas biedrs, sagatavoja un izplatīja pamfletus, kuros bija teikts, ka šī partija ir pret kapitālismu, komunismu, zionismu, imigrantiem un ka partija ir par vienotu Vāciju, sociālo taisnīgumu, nacionālo lepnumu utt. Krimināllieta tika ierosināta pret Kuhnenu cita starpā par publikācijām, kas ir pretrunā demokrātiskas valsts principiem un cilvēku savstarpējas sapratnes idejai. Vācijas tiesas arī konstatēja, ka publikācijas var izraisīt antisemītiskus sentimentus sabiedrībā.
Eiropas Cilvēktiesību komisija uzskatīja, ka Kuhnen viedoklis saturēja rasu un reliģiskās diskriminācijas elementus. Komisija konstatēja, ka Kuhnen, atsaucoties uz 10. pantu mēģina aizstāvēt tādas darbības, kas ir pretrunā Konvencijas burtam un garam un kas var sekmēt Konvencijā noteikto tiesību un brīvību dekonstrukciju (skat. Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 17. pants). Komisija uzskatīja, ka valsts iejaukšanās šajā situācija bija nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā un ka Kuhnen nav tiesību uzturēt prasību par viņa vārda brīvības pārkāpumu.
Kā rāda Eiropas Cilvēktiesību tiesas prakse diskriminējošu viedokļu paušana uz rases and etniskās piederības pamata aizskar citu cilvēku godu un cieņu. Piekrītot Tiesas nodalījumam starp viedokli un informāciju (skat. Augstākā tiesas spriedums lietā Strujevičs pret Ozoliņu un ‘Dienu’ nr.SKC-102, 13.02.2002) un ka, ja tiek pausts viedoklis, īstenojot vārda brīvību, šā viedokļa īpašniekam tas nav jāpierāda, tomēr arī viedoklis, kā tas izriet no Eiropas Cilvēktiesību tiesas prakses, nedrīkst būt citu personu goda un cieņas aizskarošs. Jebkurā gadījumā vārda brīvības īstenošana viedokļa vai informācijas sniegšanas formā nedrīkst pārkāpt rasu naida kurināšanas un diskriminācijas aizliegumu. Tādējādi Brīvības partija nevar atrunāties un izvairīties no atbildības, piesaucot tiesības uz vārda brīvību. Gadījumā ar minēto reklāmas epizodi, Brīvības partija ir pārkāpusi pieļaujamās vārda brīvības robežas un tādējādi ir pārkāpusi Satversmes 95. pantu, aizskarot manu godu un cieņu.
Kā jau tika teikts, Brīvības partijas reklāma nodala tumšādainos un gaišādainos Latvijas iedzīvotājus un pauž viedokli, ka laulības šo cilvēku vidū ir nevēlamas. Šī reklāma veic dalīšanu pēc rases attiecībā uz tiesībām veidot ģimeni un uzturēties Latvijā. Šāda dalīšana ir diskriminācija atbilstoši Starptautiskās konvencijas par jebkuras rasu diskriminācijas izskaušanu 1. panta 1. daļas definīcijai. Reklāma pauž viedokli, ka Latvijā ir nevēlama citu rasu ieplūšana un tādējādi kūda pret citām rasēm un sekmē rasu neiecietību Latvijā. Ņemot vērā visu iepriekš teikto, uzskatu, ka Brīvības partijas reklāmas klipa epizode ar tumšādainiem cilvēkiem pārkāpj 1966. gada Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 20. panta 2. daļu un 26. pantu, kas aizliedz rīcību, kas aizstāv rasu naidu un kūda uz diskrimināciju, un kas aizliedz rasu diskrimināciju.
To, ka minētā reklāma pārkāpj tiesību normas rasu diskriminācijas izskaušanas sfērā parāda arī Latvijas Televīzijas lēmums noņemt no ētera minēto reklāmu pēc tās vienreizējas parādīšanas. Šajā sakarā tiesai tiek iesniegts kā pierādījums Latvijas Televīzijas 2002. gada 22. jūnija preses paziņojums par Brīvības partijas video reklāmām. Tāpat arī Nacionālā Radio un Televīzijas padome savā lēmumā atzina, ka minētā reklāma pārkāpj attiecīgās Latvijas tiesību normas. Informācija par šādu padomes lēmumu tika sniegta Nacionālās ziņu aģentūras LETA 2002. gada 8. oktobrī izplatītajā informācijā par grupas ‘Los Amigos’ mūziķu prasību tiesā.
Pamatojoties uz teikto, kā arī vadoties no Satversmes 92. un 95. pantiem, Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 20. panta 2. daļas un 26. panta, Starptautiskās konvencijas par jebkuras rasu diskriminācijas izskaušanu 1., 4. (a) un (b) un 6. pantiem, Civillikuma 2352a. panta 3. daļas
lūdzu tiesu:
1. Piedzīt no Brīvības partijas manā labā mantisko kompensāciju 30 Ls (trīsdesmit latu) apmērā par morālo kaitējumu, kas nodarīti aizskarot manu godu un cieņu.
2. Piedzīt no Brīvības partijas manus tiesas izdevumus.
3. Pievienot lietai pielikumā uzrādītos dokumentus.
4. Izprasīt no Latvijas Televīzijas 20. jūnijā pārraidīto Brīvības partijas reklāmas klipu vai arī raidījumā ’Panorāma’ ietvaros demonstrētos klipa kadrus demonstrēšanai tiesas sēdē.
5. Uzaicināt uz tiesu lieciniekus:
1) Ulla Zumente-Stīla, dzīvojoša Lāčplēšā ielā 43/45 – 11, Rīga, LV – 1011
2) Krista Vāvere, dzīvojoša Barona ielā 28 – 7, Rīga, LV – 1011
3) Romāns Baumanis, dzīvojošs Artilērijas iela 19 – 48, Rīga, LV – 1001
6. Uzaicināt uz tiesu ekspertus:
1) Kārlis Streips, a/k Rīga, LV – 1011
2) Brigita Lībiete, Kaņiera iela 17 – 9, Rīga, LV – 1063
Pielikumā:
1. Valsts nodevas kvīts;
2. Latvijas Televīzijas 2002. gada 22. jūnija preses paziņojums par Brīvības partijas reklāmām uz 1 lp.
2003. gada 27.janvārī.
Ar cieņu,
/Džordžs Stīls/