Raksts

Dzīvot līdzās un sadzīvot


Datums:
11. aprīlis, 2006


Autori

Līga Biksiniece - Martinova


Dānijā ir problēmas ar etniskajām un reliģiskajām minoritātēm, kuras nesen sākušas dzīvot Dānijā. Šī valsts ilgi bijusi kultūras ziņā viendabīga valsts, un liela sabiedrības daļa vēlas to saglabāt.

Dānija vienmēr bijusi pazīstama kā liberāla valsts, kur cilvēka tiesības un brīvības ir augstu vērtētas. Tomēr nesenais karikatūru skandāls atklāja, ka arī tur ir problēmas. Kā Jūs kā cilvēktiesību eksperte un musulmaņu kopienas pārstāve vērtētu mazākumgrupu patieso situāciju Dānijā?

Dānija joprojām ir aktīva cilvēktiesību un demokrātijas aizstāve un cīnītāja par tiesībām visā pasaulē. Mums ir liels potenciāls un augsts ekspertīzes līmenis, lai palīdzētu attīstīt demokrātiju un cilvēktiesības citās valstīs.

Tomēr Dānijā ir problēmas, ja runājam par mazākumgrupām, un īpaši etniskajām un reliģiskajām minoritātēm, kuras nesen sākušas dzīvot Dānijā. Dānija ilgi bijusi kultūras ziņā viendabīga valsts, un liela sabiedrības daļa vēlas to saglabāt. Sabiedrība izveidojusi demokrātisku un stabilu valsti, kur vienlīdzība ir viena no prioritātēm. Atzīstot un ielaižot šeit jaunas kultūras un reliģijas, cilvēki baidās zaudēt stabilitāti. Ir bailes, ka, ienākot jaunām idejām un vērtībām, tās vērtības, uz kurām ir būvēta demokrātiskā sabiedrība, tiks iedragātas. Dānijā pastāv reliģijas brīvība un minoritātēm formāli ir tādas pašas tiesības kā ikvienam dānim, izņemot vēlēšanu tiesības, ja viņš nav pilsonis. Tajā pašā laikā ikvienam cilvēkam, kurš Dānijā dzīvo vismaz trīs gadus, ir tiesības vēlēt pašvaldību vēlēšanās, un tas ir ļoti demokrātiski.

Sabiedrība nevēlas pēc būtības atzīt, ka cilvēkiem ir kultūras atšķirības un īpašas vajadzības, kas saistītas ar reliģisko piederību un tradīcijām. Piemēram, Dānijā valsts valoda ir dāņu valoda, ja cilvēks nāk no citas valsts, teiksim, Turcijas, viņa dzimtā valoda ir turku valoda un viņš mācās dāņu valodu. Bet turku valoda sabiedrībā netiek uztverta kā vērtība. Bērns, kurš Dānijā uzaug, redz, ka viņa dzimtā valoda, kultūra, tradīcijas netiek uzskatītas par vērtību, viņš tās nevar pielietot sabiedrībā.

Vai notiek arī konkrēti diskriminācijas gadījumi un tiesas procesi?

To ir ļoti grūti pierādīt. Ir bērni, kuri ļoti labi zina dāņu valodu, taču ir arī mazākumtautību bērni, kuri valodu neapgūst pietiekami labi, un daudzi no viņiem neiegūst augstāko izglītību. Politiķi saka, ka tas ir nepietiekamo dāņu valodas un sabiedrības tradīciju zināšanu dēļ. Tomēr praktiķi un cilvēktiesību eksperti uzskata, ka iemesls ir minoritāšu neatzīšana, viņu valodas nevērtēšana. Daudzi no šiem tā saucamiem “divu valodu bērniem” zina divas vai vairākas valodas, taču, ja viņi labi nezina dāņu valodu, sabiedrība viņus nepieņem Tas bērnos rada zemu pašnovērtējumu, viņi nav par sevi pārliecināti, un tas traucē sevi pilnvērtīgi realizēt. Ja ir zems pašnovērtējums sociālas un kulturālas neatzīšanas dēļ, nav arī pārliecības kļūt par aktīvu sabiedrības pilsoni, kādu sabiedrība vēlas redzēt.

Kā Jūs komentētu karikatūru publiskošanu Dānijas laikrakstā un arī šī soļa radītās sekas visā pasaulē? Kāda ir minoritāšu attieksme pret notikušo?

Svarīgi šīs karikatūras uzlūkot katru atsevišķi, nevis kā vienotu veselumu. Mani personīgi aizskāra daži no šiem zīmējumiem. Ja tas mani aizskāra kā musulmani, tad tas aizskāra arī mani kā cilvēku. Tas ir savādi, jo es neesmu praktizējoša musulmane, drīzāk – kultūras musulmane. Tomēr es jutos aizskarta, jo mani attēloja kā teroristi.

Kā profesionāle uzskatu, ka nevar aizliegt publicēt zīmējumus. Tā ir personas izteiksmes brīvība. Taču es nevaru pieņemt, kā tas tika izdarīts, neņemot vērā to, kas notiek sabiedrībā un pasaulē pēc 2001.gada 11.septembra. Viņi tiešām nenovērtēja, cik ļoti apspiestas jūtas etniskās minoritātes, it sevišķi musulmaņu kopiena. Viņi nesaprata, ka islāms ir ne tikai islāmistu, bet arī citu cilvēku dzīvesveids, tādu cilvēku, kas dzīvo normālu dzīvi dāņu sabiedrībā un visā pasaulē. Šie cilvēki tika parādīti kā teroristi un drauds sabiedrībai vai mieram pasaulē.

Vai Dānijas valdībai šai situācijā bija jāreaģē savādāk?

Nē, valdība rīkojās pareizi, jo tā nevar iet un teikt kādam, ko publicēt un ko nepublicēt. Tas ir svēts princips, un esmu gatava par to cīnīties. Taču valdībai vajadzēja aktīvāk aizstāvēt minoritātes, aicināt sabiedrību to darīt, jo arī tā ir mūsu sabiedrības daļa.

Kādi ir aizsardzības mehānismi Dānijā pret naidu kurinošu runu (“hate speech” – angl.)?

Mehānismu loks ir plašs. Ir Krimināllikuma 140.pants, kas aizliedz aizskaršanu un zaimošanu, kā arī 266.b.pants, kurā paredzēta atbildība par publisku naidu kurinošu runu uz etniskā, reliģiskā, orientācijas u.tml. pamatiem. Ja kāda persona vai personu grupa ir šādā veidā aizskarta, viņi var sūdzēties policijā un prokuroram. Prokurors izvērtē lietu no likuma viedokļa un, ja saskata pārkāpumus, iesniedz sūdzību tiesā, kur tā tiek izskatīta kriminālprocesa kārtībā. Ja prokurors nesaskata pietiekamu pamatu sūdzības iesniegšanai, persona nevar pati ierosināt kriminālprocesu.

Ja persona cietusi no diskriminācijas, kas balstīta uz rasi vai reliģiju, piemēram, darbā, tā var iesniegt sūdzību izskatīšanai civiltiesiskā kārtībā. Ja izvēlas šo ceļu, sākotnēji ir iespēja iesniegt sūdzību Vienlīdzīgu iespēju komitejā, kas sniedz savu atzinumu par to, vai notikusi diskriminācija. Tālāk persona var iesniegt prasību tiesā un izmantot civilo tiesu sistēmu savu tiesību aizsardzībai. Šāda sistēma radīta nesen, ieviešot Eiropas Savienības Diskriminācijas novēršanas direktīvas. Taču pagaidām lietu ir ļoti maz. Ir izskatīta viena lieta un dažas vēl gaida savu izskatīšanu.

Kā Jūs vērtējat karikatūru lietas globālo attīstību un sekas?

Vienmēr ir vieglāk skatīties uz to, kas noticis pagātnē, un kritizēt, taču es negribu to darīt. Ne es, ne mani kolēģi, neviens neiedomājās šādu lietu attīstību, plašās demonstrācijas un boikotu. Es domāju, ka mēs visi nenovērtējam globalizāciju – Dānijā ir cilvēki no visas pasaules, un Dānijas cilvēki ir visā pasaulē. Kādēļ mēs domājam, ka kaut kas tāds, kas aizskāra musulmaņu kopienu Dānijā, neaizskars musulmaņus citur pasaulē, zinot, ka liela daļa pasaules nav tik demokrātiska kā mēs.

Vai šie notikumi mainīja sabiedrības attieksmi pret minoritātēm?

Laiks to rādīs, taču jau tagad redzam, ka notiek sabiedrības radikalizācija un vairāk cilvēku vēlas balsot par Tautas partiju, kura ir labēja. Taču tas nav karikatūru dēļ. Mēs redzam musulmaņu aso reakciju ne tikai Dānijā, kur bija ļoti mierīgas demonstrācijas, bet visā pasaulē. Taču Dānijas musulmaņi maksā par to, ko musulmaņi izdarījuši Palestīnā. Un mēs tiekam pielīdzināti islāmistiem, kas mēs patiesībā neesam.

Kas, Jūsuprāt, būtu jādara, lai nepieļautu šādas situācijas atkārtošanos?

To nevar izdarīt ar stingrākiem likumiem, vai pastiprinot mēdiju pašcenzūru. Pirmkārt, mums jāsāk minoritāšu atzīšanas process. Jāpieņem cilvēki, kuriem viņu reliģiskā piederība ir būtiska gan individuāli, gan kā kopienai. Jāatzīst viņi ne tikai formāli un legāli, bet arī sociāli. Jādod viņiem pilnvērtīga vieta sabiedrībā, nesaucot viņus par ārzemniekiem, otrās paaudzes imigrantiem, bēgļiem vai migrantiem, bet gan par pilsoņiem. Svarīgi ir sākt lietot jaunu “valodu”, kas tos ietver un uztver kā sabiedrības daļu. Un šis process jāsāk jau skolā.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!