Pēdējo nedēļu izteikumi par un ap valdības veidošanas procesu nereti bijuši tik asi un pārspīlēti, ka es esmu aicinājusi dziļi ieelpot, nomierināties, beigt skaldīt matus un pavērtēt situāciju plašākā perspektīvā.
Un manā atmiņā vairākkārt uzpeldējis bērnības multiplikāciju filmas varonis kaķis Leopolds, kas sērijas beigās – lai kādus nejaukus nedarbus pelēni bija paspējuši sastrādāt tās laikā – teica: „Dzīvosim draudzīgi!” (Давайте жить дружно!)
Diemžēl izskatās, ka pagaidām īpaši daudz kaķu Leopoldu mūsu sabiedrībā neatrodas, jo diskusijās par nepieciešamību iesaistīt valdībā Saskaņas Centru nedominē arguments par saliedētākas sabiedrības veidošanu. Tā vietā uzmanības centrā ir dažādi vairāk vai mazāk pamatoti argumenti, kāpēc lielākajai 11.Saeimas frakcijai nebūt pārstāvētai valdībā. Turklāt, arī pati SC nepalīdz mazināt ‘nedarbu’ smagumu.
Viens no diviem nopietnākajiem argumentiem saistīts ar Latvijas Sociālistiskās partijas (LSP) nostāju par Latvijas neatkarības atgūšanu, okupāciju un padomju laika deportācijām. Šie uzstādījumi ir patiešām briesmīgi un liek vismaz aizdomāties par SC iekšējo ne-loģiku jeb radikālajām pretrunām starp SC uzstādījumiem un to, ko deklarē viens no diviem SC veidojošajiem elementiem. Taču minētās pretrunas daļēji skaidrojamas tieši ar SC mūžīgo dzīvošanu opozīcijā – nevienu taču nopietni neinteresē radikālās pretrunas politiskajā spēkā, kam nav ietekmes uz valsts attīstību. Taču, tuvojoties pozīcijai, šīs pretrunas parāda problēmas dziļumu un SC nepieciešamību mainīties – valdībā taču nevar būt politisks spēks, kas vienlaicīgi tic ES un NATO, un tajā pat laikā ir pret Latvijas dalību ES un NATO.
Tajā pat laikā jāatzīst, ka tikai 2011.gadā diskusijās par SC beidzot sāk parādīties detalizēti argumenti, nevis tikai vispārīgas frāzes par ideoloģiskām atšķirībām vai Maskavas roku, kā tas bija līdz šim, arī 2010.gada priekšvēlēšanu kampaņā. Tas ir svarīgi, jo tieši detalizēto argumentu dēļ šajā jautājumā tagad esam redzējuši pozitīvas virzības – SC vadības nostāju pret šiem LSP uzstādījumiem un izteikumiem par iespējamu iesaistīšanos valdībā bez LSP, kā arī LSP vadības uzstādījumu, ka LSP neparakstīs valdības deklarāciju ar tajā iekļautu okupācijas atzīšanu. Šādas diskusijas un virzība ir apsveicama, jo tā skaidri norāda uz SC mājas darbu, kas tam jāpaveic, ja SC nopietni vēlas būt valdošajā koalīcijā. Taču ir problemātiski, ja pat pieredzējuši SC politiķi saka – neesam redzējuši oficiālu prasību par nepieciešamību atdalīt LSP vai pieprasīt LSP uzstādījumu maiņu, lai SC būtu valdībā. Proti, ja SC nesaņem oficiālu solījumu to ņemt valdībā pret ‘atkratīšanos’ vai attīrīšanos no LSP, tad SC pati problēmu neredz?!
Vēl viens nopietns arguments pret SC iekļaušanu valdošajā koalīcijā ir SC balsojumi 10.Saeimā par tiesiskuma jautājumiem. Tā kā 10.Saeima tika atlaista tai skaitā par tās tiesiskuma vājināšanas balsojumiem, nav loģiski valdībā iesaistīt vienu no diviem spēkiem, kas par tiem nes tiešu atbildību (ZZS un SC). Turklāt, SC ir jāsaprot, ka diemžēl ar solījumiem „es tā vairs nedarīšu” te nepietiek, jo šis solījums iet kontekstā ar iepriekšminēto argumentu. Tāpēc otrs SC mājasdarbs 11.Saeimā – ja SC grib būt valdošajā koalīcijā – ir parādīt konsekventu rīcību, atbalstot tiesiskumu.
Citi argumenti pret SC iekļaušanu valdībā ir saistīti ar SC kapacitāti – bažām par SC spēju kvalitatīvi darboties valdībā, spēju izvirzīt kompetentus ministru kandidātus. Ar SC kapacitāti saistīta arī kritika par vājo SC programmu, turklāt – kā redzējām – pēc vēlēšanām daļu no programmas atslēgas punktiem SC bija gatavs atcelt.
Taču visi šie uzskaitītie argumenti acīmredzot nav bijuši svarīgākie SC vēlētājam. Iespējams, ka daļa šo argumentu SC vēlētājam vispār nav zināmi arī šobrīd, jo neviens ar viņiem par šiem jautājumiem nerunā. Tāds iespaids rodas, vērojot krieviski rakstošo laikrakstu asos virsrakstus, kā arī šodien notikušajā SC demonstrācijā izmantotos saukļus par etnisko diskrimināciju.
Te arī ir lielākais ļaunums. Mēs riskējam, ka šī brīža argumenti pret SC iekļaušanu valdošajā koalīcijā tiek tulkoti vienīgi kā diskriminācijas izpausmes. Mēs riskējam, ka radām iespaidu par divu klašu pilsoņiem. Pirmās klases pilsoņi balso „pareizi” (lasīt – nebalso par SC), līdz ar to drīkst iet ielās un nest Latvijas karogu. Pirmās klases pilsoņu balsis skaitās, viņu balsīm ir svars. Otrās klases pilsoņi balso nepareizi (lasīt – balso par SC), līdz ar to viņu iešana ielās vērtējama kā nedemokrātiska taktika, lai iespiestos valdībā, un Latvijas karoga izmantošana šādā demonstrācijā nav pieņemama. Otrās klases pilsoņu balsis neskaitās – viņu balsis netiek vērtētas tikpat augstu kā Vienotības, VL-TB/LNNK, ZZS vai ZRP balsis, viņi var stāvēt pie ratiem (opozīcijā), viņi nebūs līdzvērtīgi Latvijas pilsoņi, ja vien nesāks uzvesties „pareizi”. Turklāt pamatu šādam iespaidam dod ne jau tikai pēdējo nedēļu, bet daudzi pēdējo 20 gadu notikumi un procesi.
Ko darīt? Ir jāpanāk, ka SC vēlētāji sadzird nopietnākos argumentus pret SC iekļaušanu valdībā. Ir jāizaicina SC programmas uzstādījumi, ļaujot SC vēlētājam tos salīdzināt ar citu politisko partiju piedāvājumu. Ja šis piedāvājums tiks atzīts par kvalitatīvāku, SC vēlētājs var balsot citādāk vai arī pieprasīt Saskaņas centru mainīties, lai tas kādreiz varētu pamest opozīcijas soliņu. Tikai SC vēlētāju prasības vājinās SC izmantoto argumentu „citām partijām un citu partiju vēlētājiem nebūs mums norādīt, ko mums darīt”. Tikai tad, ja SC vēlētājs sapratīs būtiskāko kritiku par SC kvalitātes problēmām, mēs varam cerēt, ka tā netiks tulkota vienīgi kā „Latvijas pirmās klases pilsoņu norādījumi par nederīgo otrās klases pilsoņu izvēli”. Un tikai tad mēs varam cerēt, ka dzīvosim draudzīgi – saliedētākā sabiedrībā nekā šobrīd.