Raksts

Dialogs ar mazākumtautībām – mīts vai realitāte?


Datums:
26. novembris, 2002


Autori

Sigita Zankovska - Odiņa


Foto: G. Dieziņš © AFI

Valsts un mazākumtautību dialoga mehānisms līdz šim izveidots tikai izglītības jautājumu risināšanai, bet pārējās tēmas atstātas pašplūsmā. Arī pašvaldībās veidotie dialoga mehānismi ir tikai formāli.

Lai gan 41,7% Latvijas iedzīvotāju ir mazākumtautību pārstāvji[1], valstī joprojām nav izveidots pietiekami efektīvs dialoga mehānisms jautājumos, kuri attiecas uz mazākumtautībām. Piemēram, kādā veidā mazākumtautības var līdzdarboties izglītības programmu izstrādē vai ietekmēt lēmumu pieņemšanu pašvaldībās? Viens no veidiem būtu mazākumtautību pārstāvju iesaiste valsts institūciju darbā, tomēr realitāte ir tāda, ka valsts administrācijā strādā gandrīz tikai latvieši. Arī valsts institūcijās, kuras šobrīd risina mazākumtautību jautājumus, nestrādā neviens mazākumtautību pārstāvis. Tāpat visai pamatots ir bieži izskanējušais apgalvojums, ka mazākumtautību pārstāvji nav iesaistīti lēmumu pieņemšanas procesā.

Līdzās tiešajai pārstāvniecībai valsts un pašvaldību institūcijās pastāv vēl citi līdzdalības mehānismi – darba grupas, konsultatīvās padomes, komisijas utt. Taču, apkopojot informāciju par līdz šim pastāvošajiem sadarbības kanāliem starp valsts un pašvaldību institūcijām un mazākumtautībām, jāsecina, ka Latvijā ir izveidoti dialoga mehānisma iedīgļi, bet efektīva dialoga joprojām nav. Minēšu dažus piemērus.

1996.gadā tika nodibināta Valsts prezidenta Tautību konsultatīvā padome, kuras uzdevums – veicināt minoritāšu līdzdalību sociālo, politisko un kultūras problēmu risināšanā. Šis bija iecerēts kā efektīvs minoritāšu tiešās līdzdalības mehānisms, taču pārvērtās par politisko partiju ideoloģijas sludināšanas vietu. Turklāt prezidentam nav noteikts pienākums aizstāvēt padomes viedokli Saeimā vai Ministru kabinetā un popularizēt to ar masu saziņas līdzekļu starpniecību. Kopš prezidente ir Vaira Vīķe – Freiberga šī padome ne reizi nav sasaukta, taču nav arī atlaista un trīs gadus tiek spriests par tās reorganizāciju.

2001. gada 6. februārī valdība apstiprināja Valsts programmu “Sabiedrības integrācija Latvijā”. Starp 53 konsultantiem – ekspertiem, kuri līdzdarbojās programmas izstrādē, bija arī 11 mazākumtautību pārstāvji. Pērnā gada vasarā tika izveidota Sabiedrības integrācijas fonda padome, kuras sastāvā mazākumtautības tiešā veidā pārstāv divas organizācijas – Latvijas Čigānu nacionālā kultūras biedrība un organizācija “Rietumu krievi”. Tomēr par mazākumtautību interešu efektīvu pārstāvību šajā padomē ir jāšaubās, jo čigānu organizācijas autoritāti grauj fakts, ka tā joprojām nespēj atskaitīties par valsts piešķirto līdzekļu izlietošanu, savukārt “Rietumu krievi” ir mazskaitlīga un krievu mazākumtautības vidū neatzīta organizācija.

Šobrīd gandrīz katrā Latvijas rajonā tiek domāts par vietējo integrācijas programmas izstrādi un dialogā ar mazākumtautībām iesaistās aizvien vairāk pašvaldību. Šogad integrācijas padomes vai darba grupas ar mazākumtautību līdzdalību ir izveidotas 17 Latvijas rajonos, bet tikai dažos no tiem padomes reāli darbojas – pārsvarā tās eksistē tikai uz papīra. Vienīgā pilsēta, kur līdz šim ir izstrādāta vietējiem apstākļiem atbilstoša integrācijas programma, ir Ventspils. Sabiedriskā apspriešana ir beigusies Latgales integrācijas programmai. Ventspilī ir nodibināta arī Konsultatīvā padome nepilsoņu jautājumos, kas darbojas kā pašvaldības komisija ar padomdevēja tiesībām un lēmumu iniciēšanu.

2001. gada 23. februārī Izglītības un zinātnes ministrijā tika izveidota Konsultatīvā padome mazākumtautību izglītības jautājumos. Tās mērķis – sekmīgi īstenot mazākumtautību izglītības programmas kā vienotas izglītības sistēmas sastāvdaļu, veicināt mazākumtautību integrāciju Latvijas sabiedrībā un nacionālo kultūru saglabāšanu. Padomes sastāvā iekļauti arī mazākumtautību izglītības iestāžu pārstāvji, to vada Rīgas ukraiņu vidusskolas direktore Lidija Kravčenko. Nozīmīgi, ka ir izveidota darba grupa mazākumtautību vispārējās vidējās izglītības programmas paraugu izstrādei, ko 10. klasēs varētu licencēt un īstenot, sākot ar 2004. gada 1. septembri.

Šis pārskats liecina, ka dialoga mehānisms valsts institūciju līmenī līdz šim ir izveidots tikai mazākumtautību izglītības jautājumu risināšanai, bet pārējās tēmas atstātas pašplūsmā un arī pašvaldībās veidotie dialoga mehānismi ir tikai formāli. Tomēr būtu svarīgi, lai mazākumtautības sadarbotos ar valsti un pašvaldībām, kaut vai, lai ietekmētu to likumu un lēmumu pieņemšanu, kas attiecas uz mazākumtautību pārstāvjiem. Tāpēc vēlos izteikt vairākus priekšlikumus šāda dialoga veidošanai:

  • ieteicams atjaunot un turpināt Tautību konsultatīvās padomes darbu nevis pie Valsts prezidenta, bet pie sabiedrības integrāciju un mazākumtautību jautājumus koordinējošās institūcijas – tas nodrošinātu padomei reālu rīcībspēju;
  • Sabiedrības integrācijas programmas sekmīgai īstenošanai nepieciešams izveidot piecu novadu centrus – tas veicinātu informācijas apmaiņu starp dažādu uzskatu cilvēkiem, dažādām sociālām un etniskām grupām, nevalstiskajām organizācijām, kā arī attiecīgu kultūras programmu un pasākumu īstenošanu;
  • pašvaldību paspārnē jāizveido reāli darbojošās mazākumtautību konsultatīvās padomes, kas kopā ar pašvaldību risinātu sabiedrības integrācijas un mazākumtautību jautājumus. Padomju galvenais uzdevums būtu tādu iespēju radīšana, kas ļautu cilvēkiem pašiem piedalīties sabiedrības dzīvē un ietekmēt lēmumu pieņemšanu.

Valdošie politiskie spēki apstiprinājuši integrācijas ministru, kura uzdevumos ietilptu arī dialoga veicināšana ar mazākumtautībām. Manuprāt, daudz lietderīgāk tomēr būtu izveidot strādāt spējīgu struktūru pie Tieslietu ministrijas, kurā jau veiksmīgi darbojas Integrācijas departaments. Integrācijas ministrs kā politiski ietekmējama amatpersona nespēs veicināt dialogu, to spēs profesionāļu komanda, kurai ir tieša saskarsme ar mazākumtautību organizācijām.

Nobeigumā jāatzīst, ka arī pašas mazākumtautības nav spējušas konsolidēties, lai valsts institūcijām un attiecīgajai minoritātei būtu iespējams identificēt dialoga partnerus. Latvijā ir reģistrētas vairāk kā 260 uz etniskiem principiem balstītas sabiedriskās organizācijas, taču pat tik skaitliski nelielas etniskas grupas kā lībieši, armēņi un tatāri ir sašķēlušies vairākās, bieži savstarpēji naidīgās daļās. Šī tendence vērojama arī starp krieviem, baltkrieviem un ukraiņiem. Dialoga partneris ir skaidri identificējams tikai starp poļiem, ebrejiem, igauņiem un vāciešiem. Tāpēc daudz kas būs atkarīgs ne tikai no valsts iniciatīvas, bet arī pašu mazākumtautību pārstāvju ieinteresētības izveidot nopietnu attiecīgās kopienas intereses reprezentējošu pārstāvniecību.

____________________

[1] Pēc Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes Iedzīvotāju reģistra datiem uz 01.07.2002. Astoņas lielākās etniskās grupas ir baltkrievi, čigāni, ebreji, igauņi, krievi, lietuvieši, poļi un ukraiņi.


Mājaslapa "Sabiedrības integrācija Latvijā"

Marija Golubeva "Integrācija: marginalizētas institūcijas, bet kāds ir NVO spēks?"

Nils Muižnieks "Sabiedrības integrācijas jautājumi un 8. Saeima"

Pirmsiestāšanās procesa ES monitorings: mazākumtautību aizsardzība

Valsts programma "Sabiedrības integrācija Latvijā"


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!