Foto: Retinafunk
Tikpat svarīgi kā tiesiskie līdzekļi ir arī ikviena no mums un sabiedrības līderu attieksme pret iecietību. Mums jāapzinās, ka dažādība nav trūkums, bet gan ieguvums demokrātiskai sabiedrībai, kuras pamatā ir cilvēks.
Starptautiskā iecietības diena[1], ko atzīmē 16.novembrī, ir atskaites punkts, lai ieskatītos sevī un sabiedrībā kopumā, izvērtējot, cik patiesi iecietīgi un brīvi no aizspriedumiem esam pret citiem cilvēkiem. Gan pētījumi, gan prakse, gan publiskās vides vērojumi aizvadītajā gadā atklāj ne mazums notikumu, kas liecina – joprojām Latvijas sabiedrībā iecietības pietrūkst. Tajā pašā laikā pozitīvi vērtējama aktīvāka vēlme aizsargāt savas tiesības, kā arī aizsardzības mehānismu pilnveidošanās.
Kādēļ svarīgi runāt
Dažādība ir viena no Eiropas realitātēm un skaidrs, ka tiesiska un taisnīga Eiropa nav iespējama, pastāvot dažādiem diskriminācijas veidiem. Tādēļ Eiropas institūcijas pēdējā laikā pievērš ļoti lielu uzmanību diskriminācijas novēršanai, kas kā viena no prioritātēm akcentēta ES pamatlīgumos, direktīvās, kā arī Eiropas Pamattiesību hartā. Dokumenti nosaka, ka nav pieļaujama diskriminācija pēc rases vai etniskās izcelšanās, reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai seksuālās orientācijas, kā arī sociālās izcelsmes, valodas, politiskās vai jebkāda citas pārliecības un citām pazīmēm.
Ņemot vērā personu pārvietošanās pieaugumu Eiropā un pasaulē, katrs no mums var nonākt situācijā, kad atšķiramies no vairākuma pēc tautības, reliģijas, ādas krāsas vai kādas citas pazīmes, taču katrs grib, lai arī šādā situācijā var justies droši un baudīt taisnīgu un draudzīgu attieksmi. Akceptējot, ka kultūru dažādība mūs vairāk bagātina, nevis apdraud, ieguvēji esam visi.
Vai aktualitāte dienaskārtībā?
Daļā sabiedrības valda viedoklis, ka Latvijā diskriminācija un neiecietība nav būtiska problēma, kamēr citi to saista tikai ar nacionālajiem jautājumiem. Taču dziļāka jautājuma izpēte un prakse atklāj, ka tas nav tik vienkārši.
Vai varam apgalvot, ka cilvēki, kuriem ir kādi fiziski vai psihiski trūkumi var vienlīdz realizēt savas tiesības uz darbu un izglītību? Vai valsts nodrošina, ka bērni skolā var justies vienlīdzīgi, neskatoties uz sociālajām un mantiskajām atšķirībām? Vai afrikāņu izcelsmes cilvēks var justies droši uz ielas? Vai par savu darba vietu var būt pārliecināts cilvēks, kura darba devējs uzzinājis, ka viņš ir HIV inficēts vai homoseksuāls? Vai kredītfirma piešķirs naudu gāzes plīts iegādei, uzzinot, ka to pirks čigānu ģimene? Vai sieviete ar bērnu ratiņiem netiks izraidīta no veikala? Vai viņa var būt pārliecināta, ka aizejot uz darba interviju tiks iztaujāta par pieredzi savā profesijā, nevis par to, cik bieži slimo viņas bērns un vai nākamgad nav plānots nākamais?
Valsts cilvēktiesību biroja prakse diemžēl rāda, ka apstiprinoši nevar atbildēt ne uz vienu no šiem jautājumiem. Cilvēki, vēršoties birojā, risinājuši šādus un vēl daudzus citus jautājumus, kam pamatā ir atšķirīga attieksme un diskriminācija. Turklāt daudz gadījumu skar nevis juridisku tiesību ierobežošanu, bet gan attieksmi. Tā ir naidīga attieksme, kas parāda mūsu neiecietību uz ielas, sadzīvē, publiskajā vidē. Arī ieskatoties Latvijā populārāko portālu ziņu komentāros, tā vien šķiet, ka to rakstītāji uzskata par labo toni aizskart minoritātes. Kaut gan tas nav objektīvs rādītājs tomēr, ņemot vērā interneta specifiku, tas spilgti demonstrē zināmas sabiedrības daļas izteiktu naidīgumu pret citādo. Arī plašsaziņas līdzekļos, īpaši radikālajos izdevumos, joprojām atrodami materiāli, kas aizskar gan dažādas etniskās grupas, gan citas minoritātes.
Pētījuma „Cilvēktiesības Latvijā”[2], kas veikts 2006.gadā, dati rāda, ka pēdējo trīs gadu laikā 23 procenti respondentu pret sevi izjutuši netaisnīgu vai aizskarošu attieksmi, balstītu uz kādu no diskriminējošiem pamatiem. Visvairāk tas noticis saistībā ar tautību (11 procenti), vecumu (8 procenti) un veselības stāvokli vai invaliditāti (7 procenti). Savukārt 73 procenti portāla politika.lv lietotāju pirms gada veiktā aptaujā atzinuši, ka paši personīgi vai viņu tuvinieki izjutuši neiecietīgu attieksmi. 53 procenti aptaujāto domā, ka Latvijas sabiedrība pēdējā gada laikā kļuvusi neiecietīgāka[3].
Neiecietība – diskriminācijas cēlonis
Neiecietība pret citādo un naidīgi uzskati par atsevišķām sabiedrības grupām var būt iekšēji, taču tikpat labi tie mēdz izpausties kā vardarbība vai diskriminācija, radot nelabvēlīgas sekas personām un sabiedrībai kopumā. Tie ir gadījumi, kad neiecietība rada konkrētu tiesību un likuma pārkāpumu.
Latvijā aizvadītajā gadā notikuši vairāki incidenti – gan vārdiski, gan fiziski uzbrukumi citas rases pārstāvjiem, piemēram, ārvalstu studentiem. Jaunieši, kas sevi sauc par skin heads regulāri sūta draudīgus e-pastus organizācijas Afrolat biedriem un veikuši arī rasistiskus uzbrukumus uz ielas.
Par vienu no spilgtākajiem neiecietības piemēriem jau otro gadu kļūst notikumi saistībā ar seksuālo minoritāšu gājienu, kad neiecietība izpaužas cilvēku pazemošanā un huligāniskos uzbrukumos. Īpašas bažas rada tas, ka šeit savu neiecietību demonstrē arī valsts amatpersonas, savukārt policija nespēj mazākumgrupu aizstāvēt.
Tas liecina, ka cilvēki, kas izskatās atšķirīgi savas etniskās izcelsmes dēļ vai publiskojuši savu seksuālo orientāciju, Latvijā nevar justies droši. Sabiedrības attieksme pret šādiem incidentiem nereti ir vienaldzīga.
Aizsardzības iespējas
Lai novērstu diskrimināciju, valstij ir pienākums nodrošināt efektīvus aizsardzības līdzekļus. Vistradicionālākais veids ir cietušajam vērsties tiesā pret pārkāpēju, un Latvijā ir vairāki precedenti lietās par dažādiem diskriminācijas pamatiem[4], kur personām vismaz vienā no tiesu instancēm piešķirtas morālā kaitējuma atlīdzības.
Paredzēta arī aizsardzība kriminālprocesa ietvaros, taču šeit tiesiskais regulējums nav pilnīgs, lai efektīvi cīnītos pret neiecietības izraisītiem incidentiem. Pozitīvi vērtējami 2006.gada 12.oktobrī izdarītie grozījumi Krimināllikumā, kas paredz, ka rasistisks motīvs ir viens no kriminālatbildību pastiprinošiem apstākļiem. Tas turpmāk ļaus efektīvāk piemērot likumu, jo rasistiski motīvi var būt dažādu nodarījumu, piemēram, huligānisma pamatā. Šobrīd Krimināllikuma 78.pants sastāva formulējuma dēļ ir grūti piemērojams, bet citu normu šajā jomā nav. Saeimas Cilvēktiesību komisijai vajadzētu atbalstīt likumdošanas iniciatīvas, kas pilnveido iespējas sodīt par aizskaršanu un naida kurināšanu ne tikai uz nacionālā, bet arī citiem pamatiem.
Līdztekus minētajiem mehānismiem, arī Valsts cilvēktiesību birojam, un no 2007.gada – jaunizveidotajam Tiesībsargam, ir noteikta kompetence diskriminācijas novēršanā. Tas pilda vienlīdzīgas attieksmes veicināšanas iestādes funkcijas saskaņā ar Eiropas Savienības direktīvām[5]. Lai to ieviestu, 2005.gada 15.decembrī pieņemti grozījumi likumā “Par Valsts cilvēktiesību biroju”, kā arī izveidota diskriminācijas novēršanas daļa.
Iestādes jaunie uzdevumi diskriminācijas novēršanā ir: izskatīt sūdzības, sniegt tiesisku atbalstu upuriem, regulāri veikt pētījumus un tos publicēt, kā arī informēt sabiedrību. Jaunums ir, ka birojam dotas tiesības, aizstāvot personu tiesības un likumiskās intereses diskriminācijas lietās, ar aizskartās personas piekrišanu iesniegt iestādei iesniegumu vai tiesai pieteikumu administratīvajās lietās vai civillietās. Balstoties uz šīm tiesībām ir tapis pirmais precedents – 2006.gada janvārī birojs iesniedza Jelgavas tiesā prasību S.Kozlovskas interesēs par diskrimināciju uz tautības pamata, pieņemot darbā. Tiesa secināja, ka atteikuma iemesls – neatbilstība akcenta dēļ – ir saistīts ar S.Kozlovskas nacionālo izcelsmi, tas ir ar piederību pie čigānu tautības. Prasība tika daļēji apmierināta no darba devēja piedzenot morālo kompensāciju tūkstoš latu apmērā S.Kozlovskas labā. Spriedums ir pārsūdzēts.
Šis precedents veicinājis diskusiju sabiedrībā, kā arī motivējis minoritāšu pārstāvjus nesamierināties ar pārkāpumiem. Prakse rāda, ka iedzīvotāji kļūst aktīvāki savu tiesību aizsardzībā un diskriminācijas sūdzību skaits pakāpeniski palielinās. 2005.gadā Valsts cilvēktiesību birojs saņēma 25 rakstiskas un 92 mutiskas sūdzības šajā jomā. Lielākā dala sūdzību attiecas uz diskrimināciju uz dzimuma pamata un diskrimināciju uz rases vai tautības pamata. 2006.gada pirmajos deviņos mēnešos jau saņemta 81 rakstiska un 185 mutiskas sūdzības par dažādiem diskriminācijas pamatiem. Pārsvarā šīs sūdzības skar dzimumu līdztiesību darba jomā un to pieplūdumu lielā mērā veicinājušas informēšanas aktivitātes un reģionālie semināri EQUAL projekta “Atvērtu darba tirgu sievietēm” ietvaros. Diskriminācija uz etniskā vai dzimuma pamata visbiežāk notiek nodarbinātības jomā, īpaši privātajā sektorā. Arī katrs trešais pētījuma Cilvēktiesības Latvijā respondents uzskata, ka ir diskriminēts darba tiesību jomā, 17 procenti – realizējot savu vārda un uzskatu brīvību. Vēl salīdzinoši liels respondentu skaits norāda uz tādu tiesību kā tiesības uz izglītību (14 procenti), tiesības uz sociālo palīdzību (12 procenti) un tiesības uz informācijas pieejamību un atklātību valsts un pašvaldību iestādēs (11 procenti) pārkāpšanu.
Neiecietības līmenis ir indikators mūsu sabiedrībai. Lai veiksmīgi ar to cīnītos, vajadzīgi tiesiskie līdzekļi – skaidras un efektīvas tiesību normas, veiksmīgi precedenti. Taču tikpat svarīga ir arī ikviena no mums un sabiedrības līderu attieksme pret šiem jautājumiem, rādot pozitīvu iecietības piemēru citiem un apzinoties, ka dažādība nav trūkums, bet gan ieguvums demokrātiskai sabiedrībai, kuras pamatā ir cilvēks.
__________________________
[1] 16.novembris – UNESCO Konstitūcijas (1945) parakstīšanas gadadiena, un kā Starptautiskā iecietības diena sākta atzīmēt 1996.gadā. Šīs dienas mērķis ir pievērst uzmanību cilvēku izglītošanai par iecietības jautājumiem un mobilizēt sabiedrības atbalstu iecietībai.
[2] Socioloģiskais pētījums „Cilvēktiesības Latvijā”, BSZI, 2006
[3] Aptaujas par iecietību rezultāti, 2005.g
[4] M. Sants pret Kultūru vidusskolu par diskrimināciju pēc seksuālās orientācijas, Dž. Stīls pret „Brīvības partiju” par diskrimināciju pēc rases, R.Smagars pret „Eddies club” par diskrimināciju uz invaliditātes pamata uc.
[5] Padomes direktīva 2000/43/EK, kas ievieš vienādas attieksmes principu pret personām neatkarīgi no rasu vai etniskās piederības; Padomes 2000.gada 27.novembra direktīva 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju; Eiropas Parlamenta un Padomes 2002.gada 23.septembra direktīvas 2002/73/EK, ar kuru groza Padomes direktīvu 76/207/EEK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm attiecībā uz darba, profesionālās izglītības un izaugsmes iespējām un darba apstākļiem; Padomes 2004.gada 13.decembra direktīva 2004/113/EK, ar kuru īsteno principu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm attiecībā uz pieeju precēm un pakalpojumiem, preču piegādi un pakalpojumu sniegšanu.
Aptauja par iecietību Latvijā 2006