Foto: Kim Davis

Arvien biežāk dzirdam gan to, ka būs nepieciešams darba spēks no ārvalstīm, gan par tā piesaistes iespējamiem risinājumiem un arī sarežģījumiem.

Ekonomikas ministrijas izstrādātajā Informatīvajā ziņojumā par darba tirgus vidēja un ilgtermiņa prognozēm identificētas gan nozares, kur trūks darba rokas, gan vajadzīgais imigrācijas un remigrācijas apjoms. Jau šobrīd apstrādes rūpniecības uzņēmumos darbaspēka trūkums ir būtiskākais šķērslis ražošanas attīstībai.

Ekonomikas ministrijas prognozētā remigrācijas dinamika ir utopiska, turklāt ar atgriešanos ir saistīti dažādi izaicinājumi, ko līdz šim neviens nav uzņēmies risināt, piemēram, sociālās plaisas veidošanās starp remigrantiem un palicējiem, kā atspoguļots Latvijas Radio un LSM.lv Tēta projektā. Tāpat, lai gan ir pozitīvas tendences attiecībā uz darbaspēka imigrācijas atvieglošanu, process no darba devēja viedokļa ir birokrātisks un smagnējs, plānotais no ārvalstīm ik gadu piesaistāmo darbinieku skaits – 600 cilvēki – ir niecīgs, kā arī diemžēl netiek skatīts kontekstā ar integrācijas pasākumiem.

Kāds teiks, ka ekonomiskie ieguvumi no imigrācijas ir niecīgi vai ka jauniebraucēji rada lielāku nastu Latvijas sociālajai sistēmai, nevis veicina izaugsmi. Taču, ja ņem vērā inovācijas, kas nāk līdzi dažādu nozaru attīstībai (kas iespējams vien ar pietiekamu darbaspēka apjomu), un valsts ekonomikas pielāgoties-spēju, ieguvumi no imigrācijas var izrādīties lielāki kā sākotnēji šķiet.

Domnīca PROVIDUS septembrī rīkoja diskusiju par imigrācijas ekonomiskajiem ieguvumiem, smeļoties idejas no Kanādas pieredzes un cenšoties saskatīt, ko varam mācīties no viņu veiksmēm un neveiksmēm. Protams, Kanādas imigrācijas pieredze ir krietni atšķirīga no Latvijas, taču dažas rekomendācijas ir ievērības cienīgas arī mums.

1. Iespēja uzsākt darbu nekavējoties. Lai to veiksmīgi īstenotu, nepieciešams noteikt pārejas periodu, kura laikā jāapgūst latviešu valoda, neprasot valodas prasmes apliecināt uzreiz.

2. Latviešu valodas apguve un citi integrācijas pasākumi ir būtiski, lai neradītu nošķīrumu starp vietējiem un jauniebraucējiem gan darba vietā, gan sabiedrībā kopumā.

3. Pretdiskriminācijas normatīvais regulējums, skaidri par to informējot gan darba devējus, gan darba ņēmējus, gan sabiedrību kopumā.

4. Jauniebraucēju interešu pārstāvniecība, veicinot viņu līdzdalību nevalstiskajās organizācijās vai padarot efektīvāku Konsultatīvās padomes trešo valstu pilsoņu integrācijai darbu, lai jauniebraucējiem sniegtais atbalsts nav atrauts no realitātes.

5. Atbalsts darba devējiem, atvieglojot darbaspēka imigrācijas procesu (mazāk birokrātijas, vairāk e-pakalpojumu). Tāpat varētu tikt paredzēts īpašs atbalsts tiem darba devējiem, kas nodarbina bēgļus, algu subsīdiju vai nodokļu atvieglojumu veidā.

6. Ciešā sadarbībā ar darba devējiem regulāri identificēt nozares, kurās nepieciešams papildu darbaspēks, lai veiksmīgāk koordinētu imigrācijas apjomu un nepieciešamos atbalsta pasākumus.

Migrācijas politikas koncepcija ilgstoši bija iestrēgusi ministriju gaiteņos politiskā neērtuma dēļ. Latvijas valdībai ir jāspēj atzīt nākotnes izaicinājumus. Veiksmīgi atbildēt uz tiem varēsim, tikai arvien apliecinot Latvijas iedzīvotājiem, ka valsts var veiksmīgi kontrolēt darbaspēka plūsmu un ka jauniebraucēji ir ieguvums, nevis drauds.