Foto: E.Graudiņa
Recenzija par pētījumu Maksa par demokrātiju: vai partijas jāfinansē no valsts budžeta?.
Vai ir atklāts partiju jaunības eliksīrs? Protams! Lietojiet valsts tiešo dotāciju uzlējumu, un rezultāti būs redzami jau nākamajās vēlēšanās! Šāds optimisms valdīja lielas daļas Latvijas politiķu publiskajos izteikumos pirms vairākiem gadiem, un arī šobrīd tas ir tikai nedaudz pierimis. To uzbužina Ivetas Kažokas un Marčina Valecka nesenais pētījums Maksa par demokrātiju: vai partijas jāfinansē no valsts budžeta?
Abi autori norāda uz četriem iemesliem tiešo dotāciju ieviešanai: (1) vairums Latvijas politisko organizāciju nespējot pienācīgi pildīt partijām raksturīgās funkcijas;
(2) partijas esot ļoti atkarīgas no lieliem ziedojumiem; (3) Latvijā neesot finansiālu priekšnoteikumu aktīvai partiju konkurencei, un ārpusparlamenta partijām un opozīcijas partijām esot sarežģīti iegūt privāto finansējumu; (4) Latvijā esot īpaši piemērota augsne, lai notiktu slepenas vienošanās starp partijām un ziedotājiem, kas, sponsorējot partijas, vēlas sev iegūt neleģitīmas privilēģijas. Krietnu eiropieti tracinošs ir autoru atgādinājums, ka teju visās Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīs minētās dotācijas jau pastāv. Un ja vēl aizdomājas par virsrakstā iekodēto atklāsmi, ka par demokrātiju arī ir jāmaksā, tad Latvijas partiju finansēšanas režīms neko pacilājošāku par šķērmumu radīt nevar.
Apzināti lietoju atstāstījuma izteiksmi iemeslu uzskaitījumam, jo ne visiem no tiem varu piekrist un ne jau valstīs bez dotācijām vien ir aktuāli daži no iemesliem. Piemēram, ir grūti saprast, kas autorus ir mudinājis žēloties par partiju konkurences trūkumu situācijā, kad četrās no piecām Saeimas vēlēšanām ik reizi (!) ir nomainījusies puse parlamenta deputātu un likumdevējā ir ienākusi vismaz viena pilnīgi jauna partija. Bez rūpīgāka skaidrojuma nav saprotama partiju nespēja funkcionēt. Priekšstatos par antīko demokrātiju sakņoti uzskati būtu samērojami ar pasaules respektablāko partiju pētnieku secinājumiem par partiju adaptāciju mūsdienu demokrātijas apstākļos.
Tomēr nevēlos reducēt diskusiju par dotācijām tikai uz minētajiem četriem iemesliem, netieši atzīstot, ka tie ir nepieciešami un pietiekami faktori minētās inovācijas ieviešanai. Tā vietā piedāvāju paraudzīties uz pasauli mums apkārt un pētījumiem, kas to analizē.
Kažoka un Valeckis uzskaita astoņus mērķus no korupcijas mazināšanas līdz plašākai līdzdalībai partijās, kuru sasniegšanu tiešās dotācijas varētu veicināt. Pēc dažādu pētījumu rezultātu apkopošanas abi autori ir spiesti konstatēt, ka nevienu (!) no minētajiem mērķiem dotāciju ieviešana nav tuvinājusi. Tas gan abiem netraucē nākt klajā ar apņēmīgiem ieteikumiem. Savukārt sabiedrības negatīvo viedokli par dotācijām, kas fiksēts tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centra SKDS veiktajā aptaujā 2007.gada rudenī, abi partiju demokratizētāji pētījuma prezentācijā noraidīja kā nekompetentu un mazsvarīgu. Ne pārāk bieži iznāk sastapties ar tik intensīvu apoloģiju pētījumos.
Pielicis punktu manuskriptam par partiju finansēšanas jautājumiem Austrumeiropā[1], esmu tikai stiprinājies pārliecībā, ka dotācijas nebūt nav nozīmīgākais instruments partiju finansēšanas jomas pilnveidei. Reģiona pieredze liecina, ka (1) partiju tēriņi ir pieauguši visās valstīs neatkarīgi no tiesiskā regulējuma, un tas ir tieši saistīts ar kampaņu profesionalizāciju; (2) neatkarīgi no tiesiskā regulējuma partijas ir izveidojušas visnotaļ ciešas saiknes ar uzņēmējiem, un lielākā daļa politiskajiem mērķiem izlietotās naudas tiek saņemta ziedojumu (deklarētu vai nedeklarētu) veidā, turklāt ir pamats uzskatīt, ka ziedotāju loks ir šaurs; (3) tiešās dotācijas ir ieviestas vairumā reģiona valstu, taču tās nav palīdzējušas darīt spēles laukumu līdzenāku un līdzsvarot dažādu partiju izredzes vēlēšanās; (4) valstīs ar apjomīgākām tiešajām dotācijām ir vērojama vārgāka partiju savstarpējā konkurence; (5) dotācijas veicina partiju iekšējo centralizāciju, taču spēja sagādāt finanšu resursus palielina partijas biedru ietekmīgumu neatkarīgi no viņu formālā statusa partijas hierarhijā.
Procesi un rezultāti Čehijā varētu šķist vispievilcīgākie — saprotama partiju sistēma, kas veidojusies ap vienu šķirtni, neliels partiju skaits, prāva vēlētāju simpātiju stabilitāte, relatīvi mazi politiskie tēriņi. Varētu domāt, ka tam pamatā ir dāsnais valsts finansējums partijām. No vienas puses, neslēptās priekšrocības, ko lielās, parlamentā pārstāvētās partijas iegūst caur dotācijām, ir mazinājušas ārpusparlamenta konkurentu sekmes vēlēšanās. Taču čehu sistēmas nozīmīgākais elements ir apmaksātas reklāmas aizliegums sabiedriskajos un privātajos elektroniskajos medijos. Tieši tas ir visvairāk slāpējis partiju tēriņu izaugsmi, iepretim, piemēram, Ungārijai, kur valsts sniedz vērienīgu atbalstu, taču kur tēriņi ir kāpuši krietni straujāk.
Tieši apmaksātas politiskās reklāmas ierobežošanas virzienā būtu meklējami risinājumi Latvijas partiju finansēšanas problēmām, rodot kompromisu starp sabiedrības, politiķu un mediju īpašnieku interesēm. Savus priekšlikumus esmu jau formulējis agrāk[2] un ļoti ceru, ka arī topošajā partiju finansēšanas likumdošanas pilnveides koncepcijā tiem atradīsies vieta. Tiešo dotāciju piešķiršanas lietderīgumu varētu vērtēt tikai pēc tam, kad būtu jūtami samazināta publisko resursu izzagšana ar valsts un pašvaldību pasūtījumu starpniecību, no kā labumu gūst arī partijas, tā veidojot kroplu valsts atbalsta formu šauram politisko organizāciju lokam.
Nepacietīgo mierinājumam reformu apspriešanas periodā — partiju sistēmas kartelizācijas teorija netieši norāda, ka, pieaugot tiešo dotāciju īpatsvaram partiju budžetos, partijas kļūs arvien mazāk atvērtas pret sabiedrības interesēm. Varbūt ir labāk, ja valsti pārvaldīt nespējīgās Latvijas partijas ir saistītas vismaz ar kaut kādām interesēm, nevis iet sev vien zināmās rotaļās?
______________________
[1] Steven D.Roper and Jānis Ikstens (eds.). The Effect of Party and Campaign Finance on Post-Communist Party Development. Ashgate, 2008. (forthcoming).
[2] J.Ikstens, “Partiju finansēšana un korupcijas ierobežošana Latvijā: alternatīvu risinājumu analīze”, http://www.politika.lv/index.php?id=4328
Publicēts portālā 2008. gada 12. februārī