Turpinot Prāgas tēmu, gribu padalīties iespaidos, kas mani iemeta nu jau visai pasenā vēsturē. Runa ir par smēķēšanas aizliegumu bāros, viesnīcās, kafejnīcās, restorānos, vai precīzāk – smēķēšanas atļauju šajās iestādēs Prāgā.

Latvijā jau 2006.gadā sāka ieviest dažādus ierobežojumus un aizliegumus, tai skaitā, ka bāros, viesnīcās, kafejnīcās, restorānos smēķēšana ir atļauta tikai speciāli ierādītās un nodalītās telpās. Bet izskatās, ka Čehijā šis process ir lēnāks vai mazāk apjomīgs (bija vietas, kur nebija atļauts smēķēt, bet tie bija daži galdiņi kaktos). Tā nu četras dienas lielāko daļu laika pavadīju starp cigarešu dūmiem, kas man kā nesmēķētājai bija visai interesants piedzīvojums – tomēr jau divus gadus Latvijā tāda pieredze ir retums. Esmu atradusi, ka pēc vakarēšanas krogā/ bārā/ restorānā visas drēbes, mati un āda ir piesūkusies cigarešu dūmus, vai ka – sēžot pie galda, kur dominē “smēķētāji-maratonisti” (smēķē gandrīz nepārtraukti) – acis sāk asarot un “svaiga” (nepiesmēķēta) gaisa trūkuma apstākļos nogurums rodas divreiz ātrāk. Tāpēc vakari ir īsāki un vakarēšanas sekas dziļākas (vīns un cigarešu dūmi tādos kvantumos man – pusmaratona skrējējai – bija par daudz).

Tas raisīja domas divos virzienos. Pirmais – par smēķēšanas ierobežojumiem un aizliegumiem, kurus agrāk vai vēlāk visticamākais ieviesīs visās ES valstīs. Protams, nevar nedomāt par smēķētājiem, kuriem taču arī ir savas tiesības, tomēr man šķiet, ka tiesības elpot nepiesmēķētu gaisu ir pārākas. Tas nenozīmē pilnīgu smēķēšanas aizliegumu, bet skaidru nodalījumu, kur var un kur nevar smēķēt. Jaunākie vizuālie efekti uz cigarešu paciņām, mēģinot veicināt smēķēšanas atmešanu vai neuzsākšanu, iet roku rokā ar vispārējo ES politiku šajā jomā.

Otrais domas virziens bija par to, cik daudz kontaktu dēļ var un vajag izturēt. Prāgā biju ikgadējā PASOS konferencē (Policy Association for an Open Society – kur apvienojušās vairāk nekā 35 domnīcas (think tanks) no Centrālās un Austrumeiropas, kā arī Centrālās Āzijas), un, protams, vakarēšanā neformālā gaisotnē turpinājās profesionālās sarunas par padarīto un plāniem, tika mētātas idejas, ko varētu īstenot, utt. Un, protams, smēķētāji bez cigaretēm ilgi nevarēja izturēt, īpaši “maratonisti”. Bet ko darīt nesmēķētājiem? Nepiedalīties šajos neformālajos forumos, lūgt nesmēķēt? Maza dilemma.