Raksts

Čigānu politizācija


Datums:
10. decembris, 2002


Autori

Sigita Zankovska - Odiņa


Foto: A. Jansons © AFI

Jau piecus gadus Latvijas Čigānu nacionālā kultūras biedrība no valsts budžeta ir saņēmusi kopumā simts tūkstošus latu projektiem, kuri joprojām nav īstenoti un par naudas izlietojumu valsts iestādes nav saņēmušas nevienu atskaiti.

Oktobra beigās Sarmīte Dukāte rakstīja politika.lv par čigāniem viņu pašu skatījumā, šoreiz vēlos kritiski aplūkot čigānu stāvokli Latvijā un līdzšinējo praksi darbā ar šo mazākumtautību.

Pēdējo gadu laikā Eiropā tiek pievērsta saasināta uzmanība tā sauktajam čigānu jeb romu jautājumam. Turpretī Latvijā tas neizraisa spriedzi sabiedrībā un nozīmīgas etnopolitiskas diskusijas. Latvijā dzīvo 8236 čigāni[1], un 98% no viņiem ir Latvijas pilsoņi, vairums labi pārvalda latviešu valodu. Tādējādi var uzskatīt, ka valodas un pilsoniskajā jomā čigānu minoritāte ir integrējusies Latvijas sabiedrībā. Tiesa, čigāniem vēl ir jāpārvar samilzušās sociāli ekonomiskās grūtības. Pēc statistikas datiem, tikai 5% čigānu ir algots darbs, 30% ir pensionāri, 10% – invalīdi, bet 55% dzīvo no vecāku pensijas. Čigāni ir vāji izglītoti, tāpēc nespēj integrēties darba tirgū. Tas, savukārt, kļūst par cēloni sociālai diskriminācijai. Proti, attieksme pret čigāniem ir nievājoša, un viņus nelabprāt ņem darbā.

S.Dukāte savā rakstā jautā, kādas ir čigānu iespējas izglītoties, un turpat norāda, ka čigāni ierosina izveidot skolas vai vismaz klases, kuras būtu veidotas tieši čigānu bērniem – turp vecāki savus bērnus sūtītu mācīties principa pēc. Šādas iespējas čigānu bērniem jau pastāv! Valsts un pašvaldības atvēl budžeta naudu īpašām čigānu izglītības vajadzībām, Ventspilī, Kuldīgā, Tukumā un Jelgavā ir izveidotas čigānu klases. Lai arī nošķirtu klašu izveidošana diez vai veicina integrāciju un bērnu savstarpējo iecietību, tas tomēr dod iespēju mazajiem čigāniem iegūt izglītību un padziļināti iepazīties ar savas tautas vēsturi un kultūru. Tā kā čigānu skolēnu kļūst arvien vairāk, šogad Tukuma 3.vidusskolā šīs tautības bērni var mācīties jau divās korekcijas klasēs[2]. Īpašs čigānu kurss ir atvērts arī Rīgas valsts tehnikumā, kurā čigānu jaunieši iegūst vidējo speciālo izglītību programmēšanā un mārketingā.

Interesanta ir sociālo darbinieku pieredze darbā ar čigāniem. Viņi atzīst, ka ar čigāniem saprasties ir visgrūtāk – tieši atšķirīgās vērtību sistēmas dēļ. Piemēram, daudzi čigāni uzskata, ka viņu bērnu izglītībai pilnīgi pietiek ar trijām klasēm un pēc tam ir jāsāk strādāt. Vēl viens piemērs – čigānu meitenes mēdz izprecināt jau 14 vai 15 gadu vecumā, lai vecākiem viņas vairs nebūtu jāuztur. Paši sociālie darbinieki ir secinājuši, ka veiksmīgs risinājums būtu sagatavot čigānu tautības sociālos darbiniekus, kuri ar savu piemēru ietekmētu tautiešus[3].

Tāpat kā citām mazākumtautībām, arī čigāniem astoņdesmito gadu beigās sāka veidoties savas nacionālās biedrības. Lielākā un līdz šim ietekmīgākā no tām ir bijusi 1988. gadā dibinātā Latvijas Čigānu nacionālā kultūras biedrība (LČNKB). 1999.gadā tika nodibināta Ventspils čigānu biedrība “Gloss”, kura nostājās krasā opozīcijā Normunda Rudēviča vadītajai LČNKB un sašķēla Latvijas čigānus. Abas organizācijas, apgalvodamas, ka mēģina uzlabot čigānu dzīvi Latvijā, ir izstrādājušas programmas, kuras var vērtēt arī kā utopiskas. LČNKB jau vairāk kā četrus gadus cenšas īstenot vērienīgu programmu – piecu reģionālo centru izveidi, kuru galvenais uzdevums būtu sociālās un cita veida palīdzības sniegšana čigānu tautības iedzīvotājiem. Jau piecus gadus pēc kārtas LČNKB no valsts budžeta ir saņēmusi kopumā simts tūkstošus latu šiem projektiem[4], tomēr neviens no tiem nav īstenots. Lai gan N.Rudēvičs apgalvo, ka piešķirtā nauda tiek izmantota centru izveidei, ne Tieslietu ministrija, ne Naturalizācijas pārvalde, caur kuru budžetiem līdzekļi ir novirzīti, joprojām nav saņēmušas nevienu atskaiti. Piemēram, šogad čigāniem atvēlētā summa ir trīs reizes lielāka par ikgadējo valsts dotāciju visām pārējām mazākumtautību organizācijām kopā. Jāpiebilst, ka vēl šogad bijušais premjers Andris Bērziņš pirms savu pilnvaru nolikšanas solīja LČNKB naudu Starptautiskā čigānu centra izveidei Latvijā, kurā paredzēta bibliotēka, neliela izdevniecība, video un audio studija, ka arī ekonomikas informācijas centrs. Savukārt Čigānu biedrība “Gloss” savu izstrādāto ekonomikas programmu nevar īstenot, jo tai nav naudas – valsts ir paziņojusi, ka čigānu stāvokļa uzlabošanai nauda jau tiek dota LČNKB un nav lietderīgi finansēt divas čigānu organizācijas.

Tieši pirms Saeimas vēlēšanām parādījās vēl kāda nozīmīga tendence –N.Rudēviča partijas Latvijas ceļš savdabīgo čigānu aizstāvības monopolu izjauca Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija (LSDSP), solot finansiālu atbalstu Zemgales čigānu organizācijai, kas līdz gada beigām plāno uzņemt dokumentālu filmu par čigānu diskrimināciju Latvijā. Šo filmu iecerēts nosūtīt Eiropas cilvēktiesību institūcijām. Atklāts paliek jautājums par šīs filmas objektivitāti.

Jāpiemin, ka Latvijas čigāniem ir labi savas kultūras dzīves infrastruktūras pamati: ir izveidotas piecas nacionālās kultūras biedrības; divi čigānu ansambļi Sabilē un populārais čigānu ansamblis “Ame Roma”. Ļoti nozīmīgi, ka čigāniem ir izveidota un iemūžināta čigānu literārā valoda, iznākusi ābece un izdota latviešu-čigānu-angļu vārdnīca, vairākas bērnu dzejoļu grāmatas. Ir notikuši nozīmīgi čigānu kultūrai veltīti sarīkojumi un mākslas izstādes. Čigāniem ir bagāta un savdabīga folklora: dziesmas, pasakas, anekdotes. Viens no izcilākajiem čigānu tautības pārstāvjiem Latvijā – dzejnieks un mākslinieks, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris Kārlis Rudēvičs (1939-2002).

Mans secinājums ir, ka Latvijā čigānu jautājums ir politizēts. Tā kā Eiropas Savienībā čigānu jautājums tiek uztverts īpaši jūtīgi, Latvijas čigānu aizstāvji šos apstākļus cenšas izmantot, lai saasinātu problēmas, tādējādi cerot iegūt atbalstu no ES palīdzības programmām. Jāatzīst, ka Latvijā tiešām trūkst kvalitatīva pētījuma par čigānu stāvokli. Tomēr nedomāju, ka čigānu problēmu risināšanai vajadzīga īpaša integrācijas programma. Proti, čigāniem Latvijā nepastāv valodas, kultūras vai pilsoniskās integrācijas problēmas, bet, galvenokārt, grūtības izglītības un sociālekonomiskajās jomās, kuras veiksmīgi vajadzētu risināt jau izstrādātās valsts programmas “Sabiedrības integrācija Latvijā” ietvaros.
___________________

[1] Pēc Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes Iedzīvotāju reģistra datiem uz 01.01.2002. Saskaņā ar LČNKB priekšsēdētāja N.Rudēviča teikto, valstī ir vairāk nekā 20 tūkstoši čigānu. Galvenais atšķirības iemesls ir tautības ieraksts pasē, jo daudzi čigāni oficiāli norādījuši, ka ir latvieši, krievi, ukraiņi utt.

[2] Korekcijas klasēs, galvenokārt, mācās bērni analfabēti.

[3] Agija Jaunbērziņa, Nelda Didrihsone “Sociālā darba prakse ar etniskajām minoritātēm”, SDSPA “Attīstība” diplomdarbs, 2002.

[4] 1998.gadā – 16 tūkstošus, 1999.g. – 10 tūkstošus, 2000. un 2001.g. – pa 15 tūkstošiem, 2002.g. – 45 tūkstošus latu.


Čigāni vēlas sevi pierādīt

Mājaslapa "Sabiedrības integrācija Latvijā"

Pētījums "Čigāni Latvijā"

Valsts programma "Sabiedrības integrācija Latvijā"


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!