Raksts

Buša &Co privatizētā ārpolitika


Datums:
14. janvāris, 2003


Autori

Providus


Foto: Salvador de Sas

Baltā nama neatlaidība rada šaubas, cik nozīmīgi patiesībā ir trīs biežāk minētie iemesli briestošajam karam ar Irāku – terorisms, masu iznīcināšanas ieroči un cilvēktiesības. Mazāk apspriestie alternatīvie cēloņi šķiet loģiskāki un ticamāki. Īsi sakot, atslēgas vārds ir nafta.

Uzturoties sabiedrībā, kuras informācijas telpu veido amerikāņu plašsaziņas līdzekļi, nav iespējams nepamanīt ziņas par kara draudiem starp ASV un Irāku. Ik uz soļa amerikāņu uzmanība tiek vērsta uz starptautiskā terorisma, masu iznīcināšanas ieroču, kā arī nedemokrātisku režīmu radītām briesmām.

Taču šķiet, ka 20.gadsimta pieredze rada sabiedrībā šaubas par kara racionālismu un ētiskumu. Viskonsinas universitātes studentu veiktā aptauja novembrī liecināja, ka puse aptaujāto amerikāņu ir pret karu un tikai 13% to atbalsta. Vairāki simti organizāciju ir izveidojušas nacionālu koalīciju, kas ar nevardarbīgām metodēm cenšas apturēt karu. Prezidenta Buša administrācija šo sabiedrības prasību drīzāk uztver nevis kā neuzticības izteikšanu, bet gan informācijas trūkumu un nepareizu tās interpretāciju. Pēc valdības pasūtījuma TV programmu starplaikos, uzskaitot Huseina melnos darbus, skatītājos tiek modinātas atriebības alkas, šādi panākot kara leģitimizāciju un sabiedrības atbalsta pieaugumu. Baltā nama aktivitātes rada iespaidu, ka karš būs, lai ko tas arī maksātu. Šī neatlaidība rada šaubas, cik nozīmīgi patiesībā ir trīs biežāk minētie kara iemesli – terorisms, masu iznīcināšanas ieroči un cilvēktiesības, jo nevienam nav pierādījumu, ka teroristi saņem atbalstu no Irākas, ka Irākai pieder kāds militārs ierocis, kas nebūtu nevienai citai pasaules valstij, ieskaitot pašu mieru mīlošo ASV, un ka visapdraudētākie cilvēki mīt Irākā. Tāpēc vērts aplūkot alternatīvus kara cēloņus, kas ir mazāk zināmi, bet šķiet daudz loģiskāki un ticamāki. Īsi sakot, atslēgas vārds ir nafta.

Ievērības cienīgs šajā kontekstā ir 2001.gada ASV nacionālās enerģētikas politikas ziņojums, kas norāda uz trim būtiskām lietām: ASV strauji pieaugošais pieprasījums pēc naftas resursiem var tikt nodrošināts, vienīgi palielinot tās importu; lai to palielinātu, ASV nevar paļauties tikai uz tradicionālajiem piegādātājiem – Venecuēlu, Kanādu un Saūda Arābiju; lai nodrošinātu pieeju jauniem naftas resursiem, ir nepieciešams politisks atbalsts. ASV ir nobažījusies par nepieciešamo naftas resursu pietiekamību, jo, kā norāda britu izdevums Observer, tās patēriņš ir 20 miljoni barelu jēlnaftas dienā, bet tikai pusi ASV spēj nodrošināt pati. Jau pēc 20 gadiem patēriņš varētu pieaugt par 30%. Tāpēc loģiska ir pēdējos gados vērojamā ASV politiskā interese par Tuvo Austrumu, Kaspijas jūras un Andu reģioniem. Oficiāli ASV savu iejaukšanos šo reģionu iekšpolitikā pamato ar vēlmi nodrošināt stabilitāti un mieru, taču faktiski šis ir viens no veidiem, kā īstenot enerģijas politikas stratēģiju, jo reģioni ir bagāti ar naftas resursiem. Bieži tieši ASV ir iniciators opozīciju grupu veidošanā un aktivizēšanā, ja pie varas esošie līderi atsakās sadarboties ar ASV un apmierināt tās ekonomiskās intereses. Piemēram, Washington Post informē, ka Huseina režīma opozīcijas grupu jumta organizāciju Irākas nacionālo kongresu finansiāli un idejiski atbalsta ASV. Ja opozīcija iegūs varu, ASV iegūs pro-amerikānisku Irākas valdību, kas respektēs tās politiskās un ekonomiskās intereses.

Irākai pieder 11% no pasaules kopējiem naftas resursiem, un speciālisti lēš, ka milzīgi ir līdz šim neizmantotie krājumi, kas Irāku var padarīt par bagātāko naftas valsti pasaulē. Turklāt Irākas nafta ir lēta un kvalitatīva. Kā norāda Vašingtonas Politikas studiju centra eksperti, šobrīd ASV no Irākas importē 1 miljonu barelu naftas dienā, kas ir salīdzinoši nedaudz, taču saspīlēto attiecību dēļ ASV nevar iegūt vairāk. Irākas nafta ir valsts īpašums un lielā mērā uztur tās militāro industriju, kas palīdz pretoties ASV ekspansīvajai politikai un saglabāt ietekmi Tuvo Austrumu reģionā.

Pasaules naftas biznesā dominē piecas kompānijas – Exxon Mobil, Royal Dutch-Shell, British Petroleum-Amoco, Chevron-Texaco un TotalFinaElf, no kurām četras ir amerikāņu izcelsmes. Kompānijas ir ieinteresētas apgūt jaunus naftas krājumus un tāpat kā ASV amatpersonas runā ar Irākas opozīciju par režīma maiņu un scenārijiem pēc tam. Kā tieši Irākas politiskā sistēma tiktu restrukturizēta, ir pāragri prognozēt, taču tirgus ekonomikas principu īstenošana radītu lielas pārmaiņas – naftas resursus var privatizēt un lauvas tiesu bez šaubām cer iegūt naftas biznesa magnāti. Naftas privatizācija traucētu Irākas militārās industrijas attīstību, kas sevišķi priecētu Bušu un partnerus.

Ekonomisko interešu izšķirošā nozīme skaidri izpaudās sarunās starp ASV un citām ANO Drošības padomes valstīm. Lai tās pārliecinātu atbalstīt ASV karā pret Irāku, galvenais diskusiju mērķis bija vienoties par resursu sadali un interešu saskaņošanu. Sevišķi svarīgi tas bija Krievijai, kuru nepārprotami saista ekonomiskās intereses (lielākās Krievijas naftas kompānijas – Lukoil, Tafneft, Slavneft un Zarubezhneft pašlaik kontrolē trešdaļu Irākas naftas eksporta). Kā vēsta Washington Post, lai saņemtu atbalstu no Krievijas, pēc tā sauktās ‘džentlmeņu vienošanās” Bušs piekrita parūpēties, ka pēc Irākas politiskā režīma maiņas netiktu anulēts Irākas parāds Krievijai 10 miljardu dolāru apmērā par ieročiem, kā arī vairākus miljardus dolāru vērtie Lukoil un Slavneft līgumi par naftas ieguvi. Līdzīgi kompromisi panākti arī ar pārējām valstīm, jo karš ar Irāku nozīmē pasaules ekonomisko resursu pārdali, kas noteiks nacionālo valstu spēku samērus nākotnē. Pie tam, pie dalīšanas tiks tikai tie, kas kļūs par ASV sabiedrotajiem karā.

Uzkrītošs ir arī fakts, ka Buša administrācijai ir ciešas saites ar naftas biznesa industriju. Prezidents nāk no pasaules naftas magnātu dzimtenes Teksasā, kur strādājis naftas biznesā 11 gadus un tad 8 gadus bijis štata gubernators. Buša tēvs bijis direktors pasaules lielākajā naftas produktu ieguves pakalpojumu kompānijā Halliburton, tās vadībā strādājis arī ASV viceprezidents Diks Čeinijs, bet tagad kompānijas direktors ir pieredzējušais Buša padomnieks Laurencs Igleburgers. Prezidenta Buša padomniece Kondolīza Raisa ir bijusi Chevron Korporācijas (ASV naftas biznesa kompānija ar lielāko importētās naftas apjomu no Irākas) direktore, un arī tagad, strādājot Baltajā namā, turpina konsultēt uzņēmumu jautājumos par investīcijām jaunu naftas urbumu apsaimniekošanā Kaspijas jūras reģionā. Vēl aptuveni 30 dažāda ranga Baltā nama amatpersonas ir saistītas ar šo ienesīgo industriju. Nejaušām sakritībām šādos apmēros un apstākļos parasti ir cits nosaukums – sabiedrības interešu upurēšana privāto interešu vārdā, kas veicina tālāku demokrātijas principu degradēšanos pasaules politikā.

Pretrunu pilna ir arī ASV prasība Irākai uzrādīt tās rīcībā esošos masu iznīcināšanas ieročus. Izņemot Irāku, pasaulē ir vēl 9 valstis (ASV, Ķīna, Indija, Irāna, Izraēla, Ziemeļkoreja, Pakistāna, Krievija, Dienvidāfrikas republika), kuras ražo jeb tām ir potenciāls radīt visus četrus masu iznīcināšanas ieroču veidus (ķīmiskie, bioloģiskie, atomieroči un tāldarbības raķetes). Rodas jautājums, kāpēc ASV ir tiesīga turēt šos ieročus un varbūt nepieciešamības gadījumā lietot, bet Irākai tie ir jāiznīcina? Šāda uz dubulstandartiem balstīta ārpolitika rada iespaidu, ka ASV ir pārņēmušas paranoiskas bailes par savu hegemonisko stāvokli pasaulē. Neapstādināma šķiet tās vēlme būt par planētas policistu ar priviliģētām tiesībām atļauties to, ko nedrīkst citi.

Karš vēl nav sācies, tomēr skaidrs, ka tas ir neizbēgams. ASV rotaļīgās manipulācijas ar ANO rezolūcijām un starptautiskās drošības līgumiem ilgs, kamēr tā atradīs juridisku pamatu agresijai pret Irāku. ANO Drošības harta atļauj militāra spēka lietošanu pašaizsardzības nolūkos, ja valsts izjutusi agresiju jeb tai ir pamatoti uzbrukuma draudi. Irāka nav izrādījusi tiešu agresiju pret ASV, arī apgalvojumam par tās līdzdalību terorisma aktos ASV trūkst pierādījumu. Tāpēc atliek otra iespēja – pierādīt, ka Irākai ir/bijis nolūks uzbrukt ASV. Lai kāds arī nebūtu oficiālais kara sākšanas iemesls, ASV mērķis ir nemainīgs – gāzt Huseinu. Viņš ir vairāk kā neērta figūra starptautiskajā politikā, jo ignorē ASV privatizētās ārpolitikas intereses, nevēlas atdot nacionālās bagātības lielvalstu biznesa magnātu rokās un nepiekrīt rietumnieku politiskās spēles noteikumiem.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!