Raksts

Bojātas domas – bojāti vārdi


Datums:
03. janvāris, 2003


Autori

Providus


Foto: Didzis

Politiski teksti ir slikti teksti. Neatkarīgi no ideoloģiskās piederības tos raksturo dzīvīgas, oriģinālas izteiksmes trūkums. No mutes skan vārdi, bet smadzenes nepiedalās teiktajā. Piemēram, “Terorisma astoņkājis dzied savu gulbja dziesmu”. Vai autors maz domā?!

Un atkal es redzēju zem saules, ka ne ātrākajam skriešanās sacīkstēs tika piešķirta uzvara un ka ne pašam drošsirdīgākajam karā piekrita uzvara, un ne gudrākajam peļņas darbā maize nedz arī pašiem saprātīgākajiem bagātība un arī ne uzskatu ziņā pašiem attīstītākajiem labvēlība, bet gan, ka viss tas ir atkarīgs no laika un apstākļiem.

[i](Ekleziasts 9., 10.)

Tulkojums modernā politikas valodā –

Objektīvs mūsdienu fenomenu novērtējums izraisa secinājumu, ka uz konkurenci vērstu aktivitāšu panākumi vai neveiksmes atspoguļo tendenci, ka tie nav samērojami ar iekšēju kapacitāti, bet satur iespaidīgu nenoteiktības elementu, ko invariabli būtu jāņem vērā.

(pēc Dž. Orvela)

Tā, protams, ir parodija. Arī iegansts rakstīt par politikas valodu.

Valstīs, kurās iedibināti demokrātiski institūti un kuras vairs nevar uzskatīt par pārejas valstīm, politikas procesa analīzes fokuss pārvietojas no demokrātijas formālo elementu analīzes uz pārvaldības procesa kvalitātes novērtējumu. Latvijā kopš 2000. gada tas atspoguļojas daudzveidīgos politikas analīzes projektos, pētījumos. Šobrīd, īpaši Eiropas Savienības (ES) paplašināšanas lēmumu kontekstā, aktualizējas jautājums par to, kā Latvijas sabiedrība tiek informēta par politikas procesu un politiskajiem lēmumiem. Nesen izstrādātas gan valdības komunikācijas politikas pamatnostādnes, gan koncepcija sabiedrības informēšanai par Latvijas iestāšanos ES pirmsiestāšanās posmā.

Citiem vārdiem – kā politiķi runā ar cilvēkiem, kuri veido sabiedrību? Kādu valodu viņi lieto, kādi ir šīs valodas stili.

Ja lasītājs ievēroja, raksta pirmā rindkopa ir uzrakstīta ierastā politikas valodā – svešvārdu biežņā, garu teikumu savirknējumā. Domas par politikas profesionālo žargonu kā necaurredzamu matētu stiklu, kas šķir politikas teātri no tā skatītāja, man nāca prātā, kad lekciju laikā izdzirdēju: “Pasniedzēja lieto tik daudz svešvārdu, es nesaprotu, bet man ir kauns jautāt…” Atbildēju, ka labprāt skaidroju, lai droši jautā, bet reizēm, politikas procesu raksturojot, domu nevaru pateikt bez svešvārdu palīdzības.

Pieņemu, ka mani kolēģi, politikas zinātnes studiju kursu pasniedzēji, arī ir bijuši līdzīgā situācijā – vai tur pie vainas angliski apgūtais materiāls, vai varbūt pati valoda – politikas zinātnes valoda atspoguļo politikas valodu. Par politiku runājam un rakstām tās valodā.

CNN klausoties kārtējo ASV prezidenta Buša uzrunu tautai, kļūst neērti – prezidenta runā frāze nomaina frāzi, patriotismu cildinot un terorisma impēriju noliedzot. Teksts ir korekts PR, seja – bez attieksmes. Krievijas prezidents Putins runās ir līdzīgs – izņemot atbrīvojošo un laimīgo izteiksmi un vaļsirdīgo toni, žurnālistiem apgraizīšanu piedāvājot. Viņu runas ir brīvas no jēgas – to aizstāj lozungi, pati valoda kļūst plakana, izņemot spilgtos ienaidnieku tēlus.

Džordžs Orvels esejā “Politika un angļu valoda” atklāj līdzīgas politikas valodas tapšanu. Orvels ir pazīstams kā domas uzjundītājs un provocētājs (Dzīvnieku ferma un 1984); viņš ir rakstījis arī par to, kā politizēta leksika kropļo valodu. Viņaprāt, valodas nabadzībai un neglītumam ir politiski un ekonomiski cēloņi. Ja cilvēkam ir skumji un viņš iedzer, tad dzērumā izdarīs daudz aplamību un jutīsies vēl skumjāk. Līdzīgi ir ar valodu – neglītas un paviršas domas atspoguļojas atbilstošā valodā.

Politikas valodai, paustai latviski, krieviski, angliski, franciski, vāciski vai kā citādi, ir kopīgs iztēles un precizitātes trūkums. Vai nu cilvēks nespēj pateikt to, ko domā, vai arī viņam ir vienalga, ko teiktais nozīmē. Konkrētais izšķīst abstraktajā, vārdus aizstāj gatavas frāzes.

Sastingušas metaforas

Rakstot par norisēm politikā, varam izmantot gadu desmitiem veidotu metaforu banku: te atradīsim plecu pie pleca, ielikt tieši rokās, zvejot bīstamos ūdeņos, Ahilleja papēdis, gulbja dziesma un citas. Nav jānopūlas, gudrojot jaunas metaforas, atliek izvēlēties; tas nekas, ja reizēm sākotnējā nozīme nav skaidra – skan cienīgi.

Paplašinātie darbības vārdi

No politiskiem rakstiem un runām pazīstami vārdu savienojumi: uzstāties pret, būt iespaidotam no, spēlēt galveno lomu, uzrādīt tendenci, kalpot par ieganstu u.c. Vienkāršus vārdus aizstāj mākslīgi veidoti. Tā vietā, lai teiktu apturēt, sabojāt, nogalināt, lieto frāzes. Varbūt vainīgs politkorektums?

Svešvārdu birums

Nolūkā politiskam tekstam piešķirt zinātnisku neieinteresētību bieži lieto vārdus fenomens, elements, indivīds, objektīvs, konstituēt, ekspluatēt. Lai piešķirtu cienīgumu starptautiskās politikas procesiem, ir izmantoti apzīmētāji epohāls, vēsturisks, triumfējošs. Eleganci un kultūras dvesmu panāk ar aizguvumiem no klasiskajām valodām, piemēram, status quo. Vieglāk veidot terminus – reģionalizēt, defragmentācija nekā atrast vārdu, kas paustu nozīmi. Ministru prezidenta Repšes pirmajā runā 8. Saeimā populārākie apzīmētāji bija atklāts un efektīvs, laikmetīgs un kvalitatīvs; visu cieņu, – daudzviet tiem sekoja skaidrojumi. Netrūka arī gatavas frāzes – konkurētspēja globālā tirgū, eiroatlantisko sabiedroto kopīgi lēmumi, kopīgiem spēkiem. Priecē gan, ka mūsu Ministru prezidenta runās rodams vairāk konkrētības nekā caurmēra politiskos tekstos. Arī Valsts prezidentes valoda intervijās un sarunās ar cilvēkiem ir tieša, vienkārša. Taču prezidente jūt arī auditoriju, kurā svešvārdi un diplomātiskais žargons ir iederīgs.

Vārdi bez nozīmes

Politiskos ievadrakstos, Baltajās grāmatās, koncepcijās un stratēģijās rodam apjomīgas bezjēdzīgas rindkopas. Tās čum un mudž no vārdiem vērtības, dzīves kvalitāte, ilgtspējīga attīstība, un autori neatklāj, ko ir domājuši ar šiem vārdiem. Terorisms šobrīd nozīmē ko nevēlamu un bīstamu. Vienā kaudzē kā sinonīmi sagulst demokrātija, brīvība, patriotisms, tiesiskums. Tie taču ir daudznozīmīgi jēdzieni, kuriem nepieciešams skaidrojums! Demokrātija vien ir tik jēgietilpīga – gan ideja, gan režīms, gan attiecību forma un vēl!

Runas nereti tiek veidotas kā gatavu frāžu summa, kas ir gadiem pārbaudītas amatpersonu priekšgājēju izteikumos, kādēļ neizmantot vēl? Tādu runu ir viegli uzrakstīt. Sastingušu metaforu virknēšana ietaupa domas piepūli. Cena, ko maksājam, ir jēgas trūkums. Reizēm nākas lasīt arī pilnīgas nejēdzības – terorisma astoņkājis dzied savu gulbja dziesmu. Vai autors maz domā?!

Orvelaprāt, politiski teksti ir slikti teksti. Neatkarīgi no ideoloģiskās piederības visi politiski raksti un runas atpazīstami pēc dzīvīgas, svaigas, oriģinālas izteiksmes trūkuma. Politiķi, virknējot gatavās frāzes – brīvākā valsts pasaulē, vēsturisks laikmets, pamazām pārvēršas mehānismā. No mutes skan vārdi, bet smadzenes nepiedalās teiktajā.

Bojātas domas – bojāti vārdi

Politisku runu un rakstu mērķi bieži ir pierādīt nepierādāmo vai to, kas ir pašsaprotams, un attaisnot nejēdzības. Vaļsirdība, skaidra un tieša valoda te neder. Lai aizpildītu plaisu starp politiķa reālajiem un sludinātajiem mērķiem, viņš instinktīvi tveras pie pazīstamām, drošām frāzēm, zinātniskiem, daudziem nesaprotamiem vārdiem.

Domas sabojā valodu, bet notiek arī otrādi. Tā sauktais politkorektums liedz cilvēkiem iespēju izteikties tieši, teikt un rakstīt to, ko viņi domā. Arī man ir kārdinājums uzrakstīt frāzi varēto vēl daudz ko vēlēties, mums vajadzētu ņemt vērā šos apsvērumus. Lasītājs manā tekstā būs pamanījis tās pašas frāzes, kuras es kritizēju. Ja neizdodas apzināti sargāt prātu no piesārņošanas, tad frāzes palēnām bloķē mūsu smadzeņu aktivitāti.

Atbrīvot valodu

Drosmīgi žurnālisti var nosaukt politiskās valodas smagnējumu par nemodernu, izsmiet tukšas un supersarežģītas politiķu runas. Pašiem rakstītājiem, runātājiem, politikas analītiķus ieskaitot, būtu jāļauj domai izvēlēties vārdus, nevis otrādi. Orvels iesaka:

  • nelieto metaforu vai idiomu, ko jau reiz esi redzējis publicētu;
  • pēc iespējas vairies no svešvārdiem.

Ja spēsim attīrīt savu valodu, mums būs vieglāk skaidri un precīzi domāt; skaidras domas ir pirmais solis ceļā uz politikas attīrīšanos.

Politikas valodas stili

Stili politikas valodā ir dažādi: populistiskais/pārliecinošais, smagnēji juridiskais, norobežojošais, iespējami vēl daudzi citi. Vai ir sastopami stratēģiski dokumenti, kuri uzrakstīti atbrīvojošā valodā – dodot iespējas cilvēkiem un palīdzot šīs iespējas saskatīt, nevis noliekot pie vietas: latvieši un cittautieši, ES valstis un pārējās? Kā vielu pārdomām piedāvāju norobežojoša stila paraugu.

J.Blommerta un J.Feršūrena grāmatā “Debatējot par dažādību” (J.Blommaert, J.Verschueren “Debating diversity”) atradu, manuprāt, lielisku politiska informatīva dokumenta stilistikas analīzi. Autori izvēlējušies Beļģijas informācijas biroja izplatītās pamatnostādnes sabiedrības integrācijas jautājumā, kas domātas plašam lasītāju lokam. Titullapā – divi teikumi “Labas attiecības sākas ar integrāciju. Integrācija sākas ar labām attiecībām.” Integrācija piedāvāta kā pašsaprotama, skaidrojumu neprasoša. Teikumus ilustrē attēli – melnādains viesmīlis restorānā laipni sarunājas ar pie galdiņa sēdošu balto cilvēku pāri, otrā – melnādaini klienti restorānā veic pasūtījumu, baltais viesmīlis pieraksta.

Tālākais teksts sākas ar apgalvojumu – Runāsim skaidru valodu, bez lozungiem (netīši ironiski, ņemot vērā titulteikumus). Seko paskaidrojumi – neviens nenoliedz, ka migrantu esamība mūsu valstī rada problēmas. Daži kliedz – vācieties prom no valsts! Šie cilvēki pauž dažu beļģu slēptās bailes. Bet migranti ir atbraukuši uz mūsu valsti labākas dzīves meklējumos. Viņiem ir bērni, un viņi mūsu valstī sāk justies kā mājās. Vēsture mums ir iemācījusi, ka neiecietība un vajāšana neko neatrisina. Nepieciešama efektīva politika, kas reizēm runā skaidru un smagu valodu. Migrantiem ir jāmāca, ka viņiem ir jāpilda pienākumi, lai varētu baudīt tiesības.

Smagā efektīvās politikas valoda nozīmē, ka, to ieviešot, migrantiem būs jāpilda pienākumi, citādi viņi nevarēs baudīt tiesības. Ja tekstu veidotu atbrīvojošā, atzīstošā politikas valodā, tad teikums par tiesībām un pienākumiem skanētu: Iebraucējiem jābauda tās pašas tiesības, kuras bauda citi valsts iedzīvotāji, jo viņi pilda tos pašus pienākumus (viņu darbs vairo IKP, viņi maksā nodokļus). Varbūt vienu otru konceptuālu dokumentu Latvijas sabiedrības integrācijas jomā varētu pārrakstīt atbrīvojošā, atzīstošā valodā, mēs un viņi pretnostatījumu izravējot no starprindēm?

Attīstības virziens

Ja žurnālisti Tims Sebastians vai Jānis Domburs politiķiem TV studijā uzdod neērtus jautājumus, tie kalpo par ierosmi tulkojumam – politiķi, atsaucoties uz žurnālistu “provokācijām”, ir spiesti lozungu un frāžu tekstu pārveidot saprotamā valodā. Kad neizdodas, žurnālisti tulko un piedāvā savas interpretācijas.

Kad Kopenhāgenas decembra samita noslēguma preses konferencē Romano Prodi nolasīja frāžpilnu runu – nākotnes acīs, durvis ir atvērtas, jauna horizontāla politika, valstu atšķirības – Eiropas Savienības spēks, domāju par valodu. Kurš topošo dalībvalstu cilvēkiem frāzes iztulkos saprotamā valodā? Cilvēki referendumos balsos tā, kā sapratīs. Kādi būs referenduma rezultāti, ja eiroskeptiķi runās pārliecinoši un vienkārši?

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!