Foto: Miss Maisy
Lisabonas līguma gadījums turpina dot mācību, kas var notikt, ja no lēmumu pieņemšanas tiek izstumti iedzīvotāji, kas acīmredzami pieprasa iesaistīšanos.
Ja Lisabonas līguma ratifikācijas stāsts būtu pasaka, tad pasakas beigas varētu būt šādas: “2009.gada 2.oktobrī Eiropas Savienības īri jau otro reizi balsoja par Lisabonas līgumu, un šoreiz to atbalstīja. Un tad nu Eiropas Savienības iedzīvotāji sāka dzīvot laimīgi, un dzīvo vēl šobaltdien, ja vien nav miruši.”
Bet patiesība ir tāda, ka Lisabonas līguma ratifikācijas stāsts nekad nav bijis un arī šobrīd neizskatās pēc pasakas, jo problēmas ar līguma pieņemšanu turpinās. Un pat lielākajiem līguma atbalstītājiem sāk nolaisties rokas un paliek garlaicīgi, jo pēc kārtējām cīņām aiz trejdeviņām jūrām un trejdeviņiem kalniem nāk kāds šķērslis, un mērķi, kas šķita tepat aiz stūra, neizdodas sasniegt. Un tā jau astoņus gadus kopš 2001.gada decembra Lākenas deklarācijas, kurā ES līderi vienojās padarīt ES uzbūvi vienkāršāku, caurskatāmāku, demokrātiskāku un efektīvāku. Ironiski.
Šķēršļi uz ratifikāciju
Līdz ar īru “jā” Lisabonas līgumam ratifikācija ir pabeigta 25 no 27 ES dalībvalstīm. “Aiz borta” pagaidām palikušas Polija un Čehija.
Uzreiz pēc Īrijas referenduma rezultātu paziņošanas neiepriecinošas vēstis nākušas no Polijas prezidenta komandas un prezidenta partijas Likums un taisnīgums. Medijos tiek norādīts, ka Polija izmantošot iespēju izcīnīt lielāku pīrāgu apmaiņā pret prezidenta Leha Kačiņska parakstu uz Lisabonas līguma ratifikācijas raksta. Lielākais pīrāgs varētu būt, piemēram, budžeta komisāra postenis kandidātam no Polijas[1] vai arī lielāka ieklausīšanās Polijas balsī, kad tiks lemts par jaunajiem ES posteņiem — Eiropadomes pastāvīgo priekšsēdētāju un augsto pārstāvi ārlietu un drošības politikā. Tomēr vietējie analītiķi mierina, ka Lisabonas līguma parakstīšana Polijā varētu notikt jau šodien — 2009.gada 7.oktobrī, tiklīdz prezidents parlamentā iesniegs likumdošanas projektu par Polijas kompetenču dalījumu ES lietās. Likums atgādinātu Vācijas neseno soli palielināt Bundestāga lomu Vācijas iekšējos ES procesos. Arī Polijā ar likuma palīdzību palielināšot parlamenta lomu ES lietu lemšanā Polijā un, piemēram, atbildēšot uz jautājumu, vai ES samitos jāpiedalās Polijas prezidentam vai premjeram, vai abiem diviem, un tādā gadījumā — kurš ir galvenais? Tādā veidā tiek cerēts atrisināt arī starptautiski redzamās rīvēšanās starp Kačiņski un premjeru Donaldu Tusku.[2]
Ja Polijā īstenosies pozitīvais scenārijs un Lisabonas līguma ratifikācija tik tiešām ir tikai dienu jautājums, gluži cita aina paveras Čehijā. Tur senatori iesnieguši jaunu prasību Konstitucionālajai tiesai, lai tā izvērtē, vai Lisabonas līgums nerada federālu Eiropas supervalsti, tādējādi vājinot Čehijas suverenitāti. Atgādināšu, ka konstitucionālā tiesa pagājušajā gadā jau reiz skatīja prasību pārbaudīt, vai Lisabonas līgums nepārkāpj Čehijas konstitūciju, un sprieda Lisabonas līguma labā. Jauno lietu tiesa varētu sākt izskatīt novembra beigās. Tomēr būtiskāks risks ir eiroskeptiskā prezidenta Vaclava Klausa paraksts. Lai gan spiediens uz Prāgas pili pēc īru “jā” ir palielinājies un arī vairākums čehu atbalsta Lisabonas līgumu, nav izslēgts, ka Klauss varētu novilcināt ratifikāciju, cik ilgi vien iespējams. Daži analītiķi pieļauj — runa varētu būt par nākamā gada pavasari, kad spēkā nestājušos Lisabonas līguma kārti Lielbritānijas parlamenta vēlēšanās var izspēlēt opozīcija, lai gan Lielbritānija jau ratificējusi līgumu.
Lielbritānijas konservatīvo līderis Deivids Kamerons izteicies, ka līgumu „likšot uz tautas nobalsošanu”, ja tas vēl nebūs stājies spēkā. Tajā pašā laikā pēdējie konservatīvo izteicieni bijuši maigāki — runa esot par konsultāciju ar iedzīvotājiem par dažām nozīmīgām Lisabonas līguma daļām, un sliktākajā gadījumā Lielbritānija vienmēr varot papildināt savu izņēmumu jeb opt-outs sarakstu. Konservatīvie nevēlas iesaistīties tādās ES politikās un lemšanas jomās kā nodarbinātība un sociālā politika, kā arī iekšlietas un tieslietas, kurās Lisabonas līgums paredz būtiskas izmaiņas. Piemēram, dalībvalstīm vairs nebūs veto tiesību, lemjot par sadarbību terorisma apkarošanā un noziegumu un nelegālās migrācijas ierobežošanā.
It kā ar šīm iespējamajām attīstībām vēl nebūtu pietiekami, vēl viens būtisks ratifikācijas šķērslis, par ko mazāk dzirdam medijos, atrodams daudz tuvāk Latvijai — Somijas sastāvā ietilpstošajās Ālandu salās. Tās ar aptuveni 26 000 iedzīvotāju izbauda lielu autonomiju no Somijas un jau gadu marinē Lisabonas līguma ratifikāciju savā reģionālajā parlamentā. Somijas prezidente parakstīto ratifikācijas rakstu uz Romu nosūtīja jau pirms gada, taču pēc Somijas konstitūcijas Ālandu salu parlamentam ir jāapstiprina visi starptautiskie līgumi, ko paraksta Somija un kam ir ietekme arī uz Ālandu salu iedzīvotājiem. Konkrēti par Lisabonas līgumu Somijas Parlamenta konstitucionālo lietu komiteja lēmusi, ka Helsinki balso par līguma stāšanos spēkā Somijā, kamēr par Ālandu salām lemj pats salu parlaments. Tātad jauno ES pamatlīgumu jāatbalsta arī vairākumam no 30 Ālandu salu parlamenta deputātiem, bet daļa deputātu gribot panākt lielāku teikšanu ES lietās. Viņi vēlas redzēt, ka Eiropas Parlamentā tiktu ievēlēts viens deputāts no Ālandu salām, ka Ālandu parlaments tiek vairāk iesaistīts ES lietās Somijā, arī pārbaudot tā saukto subsidiaritātes un proporcionalitātes principu īstenošanu. Citiem vārdiem — pārbaudīt, vai izstrādē esošo ES likumu mērķus labāk nav iespējams sasniegt, ja likumus izstrādā nevis ES, bet pašu dalībvalstu parlamenti. Lai gan savu Eiropas Parlamenta deputātu Ālandu salām nav izdevies izcīnīt, pārējās prasības Helsinki uzņēmušies izpildīt. Šobrīd zināms, ka balsojums Ālandu salu parlamentā gaidāms novembra vidū, bet nav skaidrs, kādas varētu būt negatīva balsojuma sekas[3].
Protams, papildus jautrību varētu radīt arī gadījums, ja Eiropas Cilvēktiesību tiesa pieņemtu Latvijas pilsoņa iesniegto prasību un atzītu, ka Satversmes tiesa Lisabonas līguma lietā patiešām pārkāpusi tiesības uz taisnīgu tiesu. Bet maz ticams, ka tas varētu novest pie atkārtotas lietas skatīšanas Satversmes tiesā ar citu spriedumu, proti, liekot Saeimai līgumu ratificēt nevis ar deputātu balsojumu, bet gan referendumā. Un vēl mazāk ticams, ka referendumā par Lisabonas līgumu Latvijā tiktu nobalsots pret. Lai gan mēs esam eiroskeptiskākā tauta ES un dažviet tiek diskutēts par nepieciešamību rīkot referendumu par izstāšanos no ES, Latvijā trūkst nopietnu eiroskeptisku argumentu. Tāpēc domājams, ka, apzinoties savu līdzatbildību un nopietnu alternatīvu trūkumu, Latvijas iedzīvotāji tomēr referendumā par Lisabonas līgumu teiktu „jā”.
Lai arī šāda notikumu attīstība ir maz ticama, skaidrs, ka tādā gadījumā garlaicīgi patiešām nebūtu. Visas Eiropas acis tad būtu pievērstas Latvijai, un punktu pasakai par Lisabonas līgumu varētu pielikt latvietis.
Varbūt pietiks?
Protams, tas ir likumsakarīgi, ka ES ar 27 dalībvalstīm, kas ir vienotas daudzveidībā, jauna ES pamatlīguma izstrāde prasa daudz laika un enerģijas. Tomēr astoņu gadu ilgais process turpina dot mācību, kas var notikt, ja no lēmumu pieņemšanas tiek izstumti iedzīvotāji, kas acīmredzami pieprasa iesaistīšanos. Jo ratifikācijas problēmas un šķietami bezgalīgais stāsts par Lisabonas līgumu ir sekas ES līderu lēmumam izvairīties no referendumiem. Tādējādi ES līderi nav atrisinājuši problēmu, bet gan to padziļinājuši. Tāpēc, ja es varētu rakstīt pasakas beigas, es rakstītu tā: “Mācoties no savām kļūdām, ES līderi atvainojās ES iedzīvotājiem, solījās vairāk tā nekad nedarīt un turpmākos pamatlīguma grozījumus nodot tautas nobalsošanai visās dalībvalstīs. ES līderi arī solījās tik tiešām strādāt ES iedzīvotāju labā, nevis (īpaši ekonomiskās krīzes apstākļos) tērēt laiku spēlītēm par jauno ES lielamatu ieguvējiem. Un tad ES iedzīvotāji sāka dzīvot laimīgi un dzīvo vēl šobaltdien, ja vien nav miruši…”
_____________________
[1] Glimmer of doubt over Polish ratification of Lisbon Treaty, Euobserver.com, http://euobserver.com/9/28780
[2]Atgādinājumam – pirms gada Kačinskis uzskatīja, ka viņam ir jāpiedalās ES samitā, bet Tusks brauca pats un atteicās piešķirt valdības lidmašīnu, lai Briselē ierastos arī Polijas prezidents. Viņš savukārt ielidoja Briselē ar čarterreisu, radot nesapratni, kas tad ir galvenais Polijas delegācijā un kam ir mandāts izteikt Polijas pozīciju
[3] Will the Åland Islands become Finland’s Greenland?, http://www.epin.org/new/comment1