"Diena", 16.08.2004
Pēdējā laikā publiski runāt par bērnu likteni ir kļuvis par modes lietu. Pret to nevarētu būt nekādu iebildumu, ja to dara profesionāli un ar lielu ieinteresētību šo problēmu risināšanā. Diemžēl pēdējā laikā presē parādījušies vairāki tendenciozi raksti un intervijas, kuru mērķis, tā vien liekas, ir nomelnot bāriņtiesas un pagasttiesas (RB 9.VII 2004. “pētījums” ar nosaukumu Rīgas bērnunamu industrijas noslēpumi; NRA 19.VII 2004. raksts Bāriņtiesas pavirši lemj bērnu likteņus u.c.). Pirmām kārtām šāda viedokļa paudēja ir Bērnu un ģimenes lietu ministrija, kas tika izveidota, lai valstiskā līmenī risinātu bērnu tiesību aizsardzības jautājumus. Iespējams, ka, presē paužot savu sašutumu par bāriņtiesu nekompetenci, ministrija vēlas atrast grēkāzi, uz ko novelt visu atbildību par situāciju valstī. Šādam viedoklim nereti “piespēlē” arī žurnālisti. Par šādas rīcības iemesliem man nekas nav zināms, tomēr tas mudināja informēt sabiedrību par bāriņtiesu un pagasttiesu paveikto bērnu tiesību nodrošināšanā un ar to saistītām problēmām.
Nevar noliegt, ka normatīvo aktu bāze pašreiz ir pietiekami sakārtota, lai šo darbu varētu veikt kvalitatīvi — precīzi ir noteikta katras institūcijas kompetence, pienākumi un atbildība. Uzskatu, ka, tikai sadarbojoties visiem bērnu tiesību aizsardzības subjektiem — vecākiem, aizbildņiem, izglītības, veselības aizsardzības, sociālās palīdzības, valsts un pašvaldību institūcijām, sabiedriskajām organizācijām —, ir iespējams nodrošināt bērnu tiesību ievērošanu. Šajā virzienā darāmā ir ļoti daudz.