Raksts

Balta lapa no skolas sola


Datums:
16. maijs, 2006


Autori

Providus


Foto: A. Jansons © AFI

Nav tā, kad mēs runājam par prioritātēm un no zila gaisa sakām, ko vajadzētu darīt. Aiz katras programmas ir reāli cilvēki, reālas vajadzības un reāls mērķis uzlabot mūsu kopējo dzīvi un darba apstākļus. Ir arī atbalsts uzņēmējiem, darbības paplašināšanai, inovāciju ieviešanai. Teikt, ka šobrīd nav iespēju, būtu grēks, tās ir tikai jāizmanto.

Šobrīd it kā viss ir, lai izglītība atbilstu darba tirgus prasībām. Ir plāni, programmas, projekti, kas veidoti diskusiju rezultātā. Tiek identificētas problēmas, lai tās risinātu, ministrijā tiek veidotas programmas. Aiz katras programmas ir reāli cilvēki, reālas vajadzības un reāls mērķis uzlabot kopējo dzīvi un darba apstākļus. Bet kāpēc uzņēmēji vēl arvien saka, ka viņiem trūkst kvalificētu darbinieku? Par to diskutē valsts iestāžu, nevalstiskā sektora un uzņēmēju pārstāvji.

Diskusijā piedalās Ekonomikas ministrijas valsts sekretāres padomniece Solvita Vēvere, Nodarbinātības valsts aģentūras Izglītības un profesionālās apmācības nodaļas vadītāja Inta Krīgere, Izglītības un zinātnes ministrijas Profesionālās izglītības un tālākizglītības departamenta direktors Gunārs Krusts, SIA „Baltrotors” direktors Vilis Dārznieks, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdētājs Pēteris Krīgers, kurš pārstāv Latviju arī ekonomikas un sociālo lietu komitejā Briselē. Diskusiju vada žurnālists un biznesa augstskolas “Turība” komunikācijas zinātņu katedras vadītājs Ainārs Dimants.

Diezgan bieži mēs dzirdam par Latvijas ekonomikas straujo pieaugumu. Ekonomikas izaugsme cieši saistīta ar nodarbinātību un līdz ar to ar Latvijas darbaspēku. Lisabonas stratēģija nosaka Eiropas Savienības (ES) ilgtermiņa mērķus. Kā šajā kontekstā mēs Latvijā veidosim nodarbinātības politiku?

Solvita Vēvere, Ekonomikas ministrijas valsts sekretāres padomniece: Runājot par šo jautājumu jāmin divi svarīgākie dokumenti – Lisabonas programma un Nacionālās attīstības plāns. Šie dokumenti ir tādēļ, lai cilvēkiem būtu labas darba vietas, lai viņi varētu celt savu kvalifikāciju, lai būtu informācija un pilns pakalpojumu klāsts darba atrašanai.

Lisabonas programma ne tikai iezīmē nākotnes vajadzības vai praktiskos risinājumus, bet ņem vērā arī šīs dienas problēmas. Gan Lisabonas programma, gan Nacionālais attīstības plāns balstīti uz reālām vajadzībām un ir ar ilgtermiņa skatījumu, lai pieaugtu gan sabiedrības, gan katra indivīda labklājība neatkarīgi no tā, vai esam darba ņēmēji vai bezdarbnieki, jo katram no mums kādā brīdī var rasties nepieciešamība pilnveidot savu kvalifikāciju, lai nepaliktu ārpus darba tirgus. Lisabonas programma vairāk atbalsta ne tik daudz darbinieku dzīves uzlabošanu, cik dzīves uzlabošanu bezdarbniekiem. Katrs cilvēks var nonākt situācijā, kad nav darba, tāpēc nepieciešama iespēja saņemt pabalstu savas kvalifikācijas pilnveidošanai un sevis izglītošanai.

Ja Jūs jautājat, kāds ir valsts atbalsts, es teiktu, ka šobrīd tas ir nepietiekams. Piemēram, stipendija bezdarbniekam, kurš grib apgūt ko jaunu, nav pietiekama, lai stimulētu darboties. Arī atbalsts darba devējiem, manuprāt, nav pietiekams. Uzņēmēju viedoklis ir dažāds. Vieni saka, ka atbalsts ir nepietiekams un viņiem šie pasākumi nav interesanti. Citi pārmet, kamēr valsts atbalstīs tikai bezdarbniekus un darba meklētājus, uzņēmumi būs bankrota priekšā.

Inga Krīgere, Nodarbinātības valsts aģentūras Izglītības un profesionālās apmācības nodaļas vadītāja: Mēs strādājam ar reģistrētiem bezdarbniekiem, no kuriem pusei nav profesionālās izglītības. Tā ir viena no lielākajām grupām, kurai, pirmkārt, mēs piedāvājam profesionālo apmācību. Otra grupa cilvēku ir ar augstāku izglītības līmeni, kuri no mums vēlas tikai vakances vai nelielu palīdzību. Piemēram, cilvēks ir aizmirsis, kā uzrakstīt savu CV, trūkst iemaņas darbā ar datoru. Tad mēs piedāvājam attiecīgu palīdzību, lai pāris mēnešu laikā cilvēks iegūtu nepieciešamās zināšanas. Cilvēki ar augstāko izglītību izvēlās vairāk pilnveides programmas: projektu vadīšanu, datoru mācību u.c. Populārākās profesijas pārējām cilvēku grupām ir pārdevēji, grāmatveži. Apmācību programmas ir dažādas – sākot no simtu sešdesmit stundām, kur cilvēks mācās mēnesi, līdz pat tūkstoš divsimt astoņdesmit stundām.

Bezdarbnieku apmācība notiek ne tikai pilsētās, bet arī pagastos, tātad pēc iespējas tuvāk bezdarbnieka dzīvesvietai. Stipendija ir 40 latu mēnesī un tiek piedāvāta arī transporta kompensācija 50 procentu apmērā, bet ne vairāk par latu dienā. Diemžēl bieži atbalsts ir pārāk mazs.

Tātad valstiskā līmenī it kā par nodarbinātības jautājumiem tiek domāts. Vai privātais sektors to jūt?

Vilis Dārznieks, SIA „Baltrotors”[1] direktors: Mums nepieciešami ļoti labi izglītoti darbinieki. Uzņēmumā galvenokārt strādā jauni cilvēki ar vidējo tehnisko izglītību un viņu darba alga ir ap 600 latiem mēnesī. Mums trūkst darbinieku ar tehnisko izglītību.

Otra problēma. Mēs paši izstrādājam savus produktus, veicam zinātniskos pētījumus. Mēs cenšamies panākt Eiropas ražotājus un aiziet viņiem priekšā. Mums ir vairāk nekā septiņi patenti, no kuriem trīs patentēti Eiropas valstīs, lai mūsu idejas nenozagtu. Mums vajadzīgi konstruktori, bet nevis vienkārši konstruktori – zīmētāji, bet tādi, kuri veiktu arī pētījumus. Tādus darbiniekus nevar atrast nekur, jo tas, ko šobrīd piedāvā augstākā izglītība, neatbilst manām prasībām.

Pēteris Krīgers, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdētājs: Es atceros, kādā sanāksmē vairākus gadus atpakaļ izskanēja, ka mums ir izdevīgi iestāties ES, jo mūsu bezdarbnieki aizbrauks strādāt uz citām valstīm. Diemžēl mēs redzam, ka bezdarbnieki nekur nebrauc un paliek tepat Latvijā. Aizbrauc kvalificēti, izglītoti un jauni cilvēki. Bezdarbnieki ir, bet speciālistu nav, kas varētu strādāt, un tā ir ļoti liela nelaime.

Jārunā arī par izglītības kvalitātes jautājumu. Ja puse no visiem bezdarbniekiem ir ar profesionālo izglītību, tas tomēr nav normāls rādītājs.

Ja mēs runājam par politiku, tad tik tiešām ir zināmas izmaiņas. Pēdējā Nacionālās attīstības plāna variantā mēs redzam daudzas labas un pozitīvas lietas tieši politikas līmenī. Taču mūs vairāk uztrauc, kā šī politika tiks realizēta.

I.Krīgere: Arodbiedrības ne tikai novēro notiekošo, bet arī produktīvi piedalās, jo šobrīd pat mats no galvas nenokrīt bez sociālo partneru līdzdalības.

Gunārs Krusts, Izglītības un zinātnes ministrijas Profesionālās izglītības un tālākizglītības departamenta direktors: Kas ir tie, kas skaļi vērtē profesionālo izglītību? Tie ir sociālie partneri, pamatā tie ir uzņēmumu cilvēki. Sociālā dialoga praktiski nav. Mums jautā, ko jūs tur paši mācat, ko jūs tur paši vērtējat? Vispār jūs vārāties savā sulā! Lai mācītu, jābūt saturam, ko mācīt. Kas šo saturu izstrādā, kas to vērtē? Ir divpusējā sadarbības padome, kurā ir cilvēki no darba devējiem un arodbiedrībām, kas izvēlās ekspertus, kuru uzdevums ir izvērtēt saturu, ko mācīs profesionālajā mācību iestādē. Tie pārsvarā ir nozaru cilvēki vai arī pārstāvji no nozaru ministrijām. Vēl ir akreditācijas process, kurā atkal piedalās uzņēmumu cilvēki, kas pēta, ko vispār ir vērts mācīt. Viņiem ir iespējams ietekmēt procesu.

Tālāk varam runāt par rezultātu – par eksāmeniem. Eksāmenu komisijās ir tikai pārstāvji no uzņēmumiem, darba devēji. Atkal ir iespēja vērtēt, likt tādas atzīmes, kādas ir pelnītas. 2005.gadā vidējā sekmība bija 94 procenti. Pirms sākt kritizēt, paskatieties paši, kādu vērtējumu esat likuši.

Puse bezdarbnieku ir ar augstāko izglītību. Cik veci ir šie bezdarbnieki? Vecumā līdz 22 gadu vecumam ir apmēram 11 procenti, ne 50. Bezdarbniekos katru gadu reģistrējas tikai četri procenti absolventu. Jārāda pilna aina, nevis viens punktiņš.

Vājā vieta šobrīd ir praktiskā sagatavotība jeb mācību prakses. Uzņēmumi visbiežāk ir nelieli, tiem nav cilvēku, kam uzticēt apmācību, jo praktikants nevar ar pilnu slodzi uzreiz ražot produkciju. Lai gan Eiropas fondos ir virkne aktivitāšu, lai veicinātu prakses, mums tā lieta neiet.

V.Dārznieks: Kāda mums pēdējos gados ir nosliece uz augstāko izglītību? Tikai pagājušajā gadā valstī akcentēja, ka drīz nebūs neviena, kas “Latvenergo” vilks vadiņus, kas pieslēgumus taisīs, enerģētiķu nebūs, mehāniķu nebūs. Esmu ticies ar profesoru no Tehniskās universitātes, kurš saka, ka mācību process ir ārprātīgs, jo aizliegts studentiem dzīt iekšā zināšanas, neoficiāli aizliegts likt sliktas atzīmes, jo studenti jāizvelk līdz galam, lai viņi pabeigtu universitāti. Maz jauniešu iet mācīties tehniskās lietas un vēl mazāk universitāti pabeidz. Katastrofāli trūkst uzskates līdzekļu, laboratorijas. Šodien cilvēks nezina neko.

No skolas cilvēks atnāk kā balta lapa. Viņš beidzis skolu, kaut ko viņš māk. Paiet seši mēneši, kamēr viņu apmācām, lai viņš būtu gatavs patstāvīgi strādāt. Sešus mēnešus es maksāju viņam pietiekami augstu algu, lai viņš apgūtu jaunas zināšanas, iemācītos strādāt ar mašīnām, jo viņš tādu nav redzējis vispār.

Saprotiet, mēs nevaram uzbūvēt uzņēmumu vienā dienā. Uzņēmumu būvējam ķieģelīti pa ķieģelītim uz augšu, un līdz ar to mēs augam tam visam līdzi. Mums ir vajadzīgas zināšanas, kuras viens pats uzņēmums caur visiem fondiem nevar saņemt. Mēs izmantojam Eiropas fondus, mēs cilvēkos investējam ļoti daudz. Tāpēc nevajag teikt, ka es sēžu un vienkārši gaidu, kad cilvēki atnāks un sāks strādāt.

G.Krusts: Nekad nav tā bijis, kad no skolas sola cilvēks uzreiz varēs strādāt. Es runāju par profesionālo, ne augstāko izglītību. Padomju laikos bija līdzīga situācija. Ne augstskolas beidzējs, ne profesionālās skolas beidzējs uzreiz neiekļāvās darba tirgū. Problēma šobrīd ir, ka cilvēku skaits, no kā atlasīt, ir stipri mazāks. Runājot par vidējo līmeni, uz pusi ir samazinājies profesionālo skolu audzēkņu skaits pret to, kā bija 1980.gados.

Kā vērtēt to, ka pašreizējā plānošanas periodā Eiropas Sociālā fonda līdzekļi lielākoties vērsti uz sociāli atstumtajām grupām? Tas attiecas uz teju visiem nodarbinātības un motivācijas līdzekļiem. Cilvēkiem, kuri nav sociāli atstumto grupā, gandrīz nekādi līdzekļi nav pieejami. Varbūt tieši šajos cilvēkos vajadzētu ieguldīt?

S.Vēvere: Nākamajā programmēšanas periodā būs citādi. Katrs kā darbinieks varēs pieteikties un iegūt pārkvalifikācijas iespēju.

Kā es izskaidrotu to, ka vairāk paredzēts sociāli atstumtajām grupām? Es domāju, ka visvairāk jādod tiem, kuri nekad nav dabūjuši. Valsts atbalsts cilvēkiem, kuriem pietrūkst, vienmēr ir bijis pārāk mazs. Varbūt mēs šajā jomā esam nedaudz pārcentušies, bet šobrīd teikt, ka tas ir slikti, arī nevar. Tajā pašā laikā man ir jāpiemin, ka darbinieku kvalifikācijas programmā aizvien ir neizmantoti līdzekļi. Vajadzēja šos līdzekļus pārplānot. Vispār jau naudas šai programmai nebija daudz, bet vienalga tie netika izmantoti. Tā kā pateikt, ka pietrūka strādājošajiem pārkvalifikācijai, nevar teikt. Uzņēmumam bija iespēja pieteikties uz šiem līdzekļiem, bet viņi šo iespēju izmantoja mazāk nekā gribētos. Protams, varētu būt pretjautājums par pārāk birokrātisko pieteikšanās procedūru. Bija bail no mūsu G24 kredītu pieredzes. Šī ēna nāk līdzi, ar birokrātiju esam pārcentušies. Tomēr kopumā, manuprāt, ir labi, ka cilvēkiem, kuri ir bez darba, ir iespēja saņemt dažādu sociālo palīdzību vairāk nekā iepriekš.

Kas tad Latvijā nodarbojās ar darba tirgus prasību noskaidrošanu? Kādas ir pašlaik darba tirgus prasības un kādā veidā tās saskaras ar izglītības politiku?

S.Vēvere: Tā ir trīs ministriju – Izglītības, Ekonomikas un Labklājības ministriju – sadarbība. Īstermiņa prognozes uz vienu vai diviem gadiem nosaka Nodarbinātības valsts aģentūra. Savukārt ilgtermiņa prognozēšana mūsu valstī nekad nav veikta.

P.Krīgers: Mēs noteikti būtu izbēguši no ļoti daudzām problēmām, kas šobrīd mums ir, ja šī prognozēšana, pētījumi būtu veikti savlaicīgi.

S.Vēvere: Manuprāt, šobrīd vairāk nekā jebkad iepriekš valstī izstrādātās programmas ir ļoti tuvas realitātei. Nav tā, kad mēs runājam par prioritātēm un no zila gaisa sakām, ko vajadzētu darīt. Kaut kā jau tas ir radies. Šobrīd viss ir – ir plāni, programmas, projekti, kas veidoti diskusijas rezultātā. Tiek identificētas problēmas, kas vajadzīgs, lai tās risinātu, un tad ministrijā tiek veidota programma. Aiz katras programmas ir reāli cilvēki, reālas vajadzības un reāls mērķis uzlabot mūsu kopējo dzīvi un darba apstākļus.

Ar reģionālo attīstību un reģionālo atšķirību mazināšanu ir tā, ka vismaz Eiropas sociālā fonda mērķis ir, lai ne tikai Rīgā būtu laba alga, darbs un dzīvokļi, bet arī jebkurā Latvijas vietā. Kolēģi jau minēja visas apmācību programmas, kuras īpaši tiek mācītas reģionos, tuvāk cilvēkam. Arī tas ir atbalsts, lai cilvēki varētu mācīties un pilnveidoties. Ir arī atbalsts uzņēmējiem, darbības paplašināšanai, inovāciju ieviešanai. Teikt, ka šobrīd nav iespēju, būtu grēks, tās ir tikai jāizmanto.

I.Krīgere: Man gribētos nedaudz precizēt domu, kas izskanēja – būt bezdarbniekam ir briesmīgi, tas ir ilgstoši. Bet tā nav diagnoze. Bezdarbnieks ir vienkārši cilvēks starp diviem darbiem un viņam šajā mirklī ir vajadzīga palīdzība. Tāpēc man liekas daudz optimistiskāk, ja nauda vairāk paredzētu šai mērķa grupai, nevis bezdarbnieks tiek norakstīts. Nedrīkst cilvēkam pateikt, ka viņš nekad vairs nestrādās.

Krīze tā nav problēma, krīze tā ir iespēja, vai ne? Bezdarbnieks – tas skan lepni.

______________________________

[1] SIA „Baltrotors” ir uzņēmums, kurš ražo hidrauliskos motorus, kas domāti celtniecības mašīnām. Produkciju izplata caur saviem dīleriem vairāk nekā 65 valstīs, tajā skaitā arī piegādā tiešajiem ražotājiem. Kompānijā strādā 95 cilvēki.


Fwd: Eiropa


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!