Foto: Janitors
Šā gada 27.oktobrī domnīca PROVIDUS aicināja uz diskusiju par personu bez Latvijas pilsonības iesaisti pašvaldību dzīvē
Diskusijā piedalījās pārstāvji gan no valsts un pašvaldību iestādēm, gan nevalstiskajām organizācijām, gan no pašas mērķa grupas, atspoguļojot šās grupas iekšējo daudzveidību – citu ES dalībvalstu pilsoņi, trešo valstu pilsoņi, nesen ieradušies pilna laika ārvalstu studenti un nepilsoņi.
Kādēļ šāda saruna bija nepieciešama?
Diskusijas un pārspriedumi par personu bez Latvijas pilsonības iesaisti lēmumu pieņemšanā Latvijas kontekstā nav nekas jauns. Nepilsoņu statuss Latvijas sabiedrībā un politiskajā dzīvē jau ilgstoši ir bijis jūtīgs jautājums, un saruna par viņu līdzdalības tiesībām un iespējām īpaši vēlēšanu kontekstā ir vairākkārt iezīmējusies politiskajā dienaskārtībā. Vienlaikus, jāņem vērā, ka Latvijas sabiedrībā kļūst arvien daudzveidīgāka, un tas atspoguļojas arī personu bez Latvijas pilsonības kopumā. Laika posmā no 2010. līdz 2015.gadam ārvalstnieku skaits Latvijā ir pieaudzis par 34 tūkstošiem, tā ārvalstnieku ar uzturēšanās atļaujām skaitam sasniedzot 84 tūkstošus jeb aptuveni 4% no Latvijas iedzīvotāju skaita 2015.gada sākumā.[ 1 ]
Taču Latvijas iedzīvotāji bieži neapzinās imigrācijas pienesumu valsts ekonomiskajai izaugsmei. Sabiedrībā kopumā pastāv negatīva attieksme pret imigrāciju – saskaņā ar 2016.gada pavasara Eirobarometra datiem, 51% Latvijas iedzīvotāju ir negatīvi noskaņoti pret imigrāciju no ES, savukārt 86% – pret imigrāciju no trešajām valstīm. Turklāt, 84% Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka imigrācija nesniedz pienesumu Latvijai un tās attīstībai.[ 2 ] Jauniebraucēju līdzdalības veicināšana ir viens no iespējamiem soļiem sabiedrības izpratnes un iecietības līmeņa paaugstināšanai un sabiedrības saliedētības veicināšanai. Saliedēta sabiedrība jeb tāda sabiedrība, kuras locekļi jūtas piederīgi attiecīgajam iedzīvotāju kopumam, ir priekšnosacījums pilnvērtīgai visu iedzīvotāju potenciāla – zināšanu, prasmju, iniciatīvu un ideju – izmantošanai valsts attīstības veicināšanā.
Negatīvais Latvijas sabiedrības noskaņojums ir viens no izaicinājumiem personu bez Latvijas pilsonības līdzdalības veicināšanai. Vēl vienu būtisku izaicinājumu rada nepietiekamā informācija par līdzdalības iespējām. Viens no iemesliem, kādēļ imigranti neiesaistās pilsoniskajās aktivitātēs, ir vājās zināšanas par valsts un pašvaldību pārvaldes sistēmu, kā arī neticība savai spējai ietekmēt politiskos procesus nacionālā un vietējā līmenī. Papildus, ne vienmēr ir arī interese iesaistīties pašvaldības lēmumu pieņemšanā. Visi šie aspekti rada zināmu apburto loku, kur no vienas puses nav intereses izzināt līdzdalības iespējas un iesaistīties, nezināšana rada neticību savai spējai ko ietekmēt, savukārt šī neticība tikai pazemina ieinteresētību.
Kā izkļūt no šī apburtā loka? Ko var darīt jauniebraucēji un ko – pašvaldības, lai veicinātu abpusēju sadarbību, uzticību un izpratni? Tieši šie jautājumi bija centrāli Providus rīkotajā diskusijā, kurā aicinājām gan personas bez Latvijas pilsonības, gan pašvaldību pārstāvjus izteikties par savu pieredzi, labas prakses piemēriem un izaicinājumiem šo Latvijas iedzīvotāju līdzdalības veicināšanā.
Kādi līdzdalības rīki dalībai lēmumu pieņemšanas procesā un pašvaldību dzīvēs kopumā ir pieejami personām bez Latvijas pilsonības?
Lai skaidri definētu nepieciešamos rīcības virzienus, ir svarīgi vispirms minēt pašreiz pieejamos līdzdalības rīkus un mehānismus personām bez Latvijas pilsonības. Jāmin, ka šo rīku pieejamība nav vienlīdzīga, ņemot vērā personu grupas bez Latvijas pilsonības iekšējo daudzveidību. ES dalībvalstu pilsoņiem, kuri dzīvo Latvijā, ir iespēja piedalīties pašvaldību vēlēšanās, gan balsojot, gan pašiem kandidējot kādā vēlēšanu sarakstā.[ 3 ] Papildus, jebkuram Latvijas iedzīvotājam, tajā skaitā personām bez Latvijas pilsonības, ir iespēja piedalīties starpinstitūciju darba grupās un konsultatīvajās padomēs, sabiedriskajās un publiskajās apspriedēs, diskusiju grupās un forumos, kā arī sniegt atzinumus un ieteikumus attīstības plānošanas dokumentiem, u.c.[ 4 ]
Kā praktiski notiek personu bez Latvijas pilsonības iesaiste?
Sarunas laikā aicinājām gan mērķa grupas, gan iestāžu pārstāvjus dalīties līdzšinējā pieredzē, identificējot gan labās prakse piemērus, gan pastāvošos izaicinājumus. Papildus, piedāvājām iepazīties ar ārvalstu praksi ar video stāstu palīdzību.
Diskusija tika aizsākta, noskatoties video no Amsterdamas, kurā parādīts, kā pilsēta veido savu zīmolu – dažādām kultūrām atvērtu pilsētu, kura par vērtību uzskata politisko līdzdalību un atbildību. Arī Latvijā ir notikuši pasākumi, kuru mērķis ir bijis uzsvērt tieši piederību pilsētai, nevis kādai noteiktai grupai, tādejādi veicinot personu bez Latvijas pilsonības līdzdalību. Piemēram, Rīgas Domes Izglītības, kultūras un sporta departamenta pārstāve dalījās pieredzē, stāstot par pasākumu programmu “Esam rīdzinieki!”, kuras mērķis bija pilsētas dzīvē iesaistīt trešo valstu pilsoņus un Rīgas iedzīvotājus, nešķirojot tos pēc pilsonības vai izcelsmes valsts. Klātesošie mērķa grupas pārstāvji gan norādīja, ka informācija par šo projektu netika pietiekoši popularizēta, kā arī norādīja uz šķēršļiem, kas radušos, par komunikācijas valodu izvēloties vien latviešu valodu.
Patiesi, komunikācijas šķēršļi tieši izvēlētās valodas dēļ bija izaicinājums, kas diskusijas laikā izskanēja bieži. Diskusijas dalībnieki izteica viedokli, ka, lai arī ir saprotama valodas jautājuma vēsturiskā nozīme, valodas jautājums būtu jānoliek uz brīdi malā un jāapsver ieguvumi, kas nāktu no pašvaldību komunikācijas vairākās valodās, turklāt, ne tikai latviešu un krievu, bet arī angļu valodā. Vairāki jaunie Latvijas iedzīvotāji uzsvēra, ka valodas barjera ir būtisks šķērslis oficiālā komunikācijā pat tad, ja latviešu sarunvalodas pamati ir apgūti. Dalībnieki atzīmēja, ka iebraucēju bērni bieži vien ļoti ātri apgūst valodu, bet tika minēta problēma, ka trūkst tādu latviešu valodas mācību materiālu, kas būtu piemēroti tieši pieaugušajiem. Lai gan valsts ir sagatavojusi materiālus, kas ir pieejami tiešsaistē, dalībnieki uzsvēra, ka varētu tikt darīts vairāk, lai plašā grāmatnīcu lokā būtu nopērkami materiāli (kā arī – ne tikai lasāmi, bet arī klausāmi materiāli).
Papildus, kā izaicinājums tika iezīmēts fakts, ka informācija par dažādiem pašvaldību un valsts ieviestajiem sabiedrības līdzdalības veicināšanas pasākumiem ir izkaisīta dažādās mājaslapās, kas rada situāciju, kurā mērķa grupai paredzētā informācija nemaz viņus neaizsniedz. Vienlaikus, tika norādīts, ka pastāv aktivitātes, kuras vērstas tieši uz imigrantu informēšanu, piemēram, Informācijas centrs imigrantiem.
Diskusiju turpinājām iepazīstoties ar Luksemburgas pieredzi iebraucēju iesaistīšanā – vai Latvijā varētu strādāt kopienu multiplikatoru piemērs? Elīna Pinto, asociācijas “Luksemburga – Latvija” priekšsēde un Eiropas Latviešu apvienības prezidija pārstāve diasporas politikas lietās, aprakstīja Luksmemburgas valdības aicinājumu jauniebraucēju kopienām izvirzīt vienu līderi, kas kļūtu par vēstnesi attiecībās starp attiecīgo kopienu un pašvaldību, skaidrojot gan līdzdalību pašvaldību vēlēšanās, gan citās sabiedrības līdzdalības aktivitātēs. Atbildot, pieredzē dalījās Cēsu Domes pārstāvis, stāstot ieviesto sadarbības mehānismu ar jauniebraucējiem no Ķīnas, piesaistot kādu Latvijā jau dzīvojošu Ķīnas pilsoni, kas palīdzētu kā tulks komunikācijā ar jaunajiem pilsētas iedzīvotājiem. Viens no dalībniekiem minēja līdzīgu piemēru no Strasbūras, kurā veiksmīgi darbojās konsultatīvās padomes – pēc kopienu pārstāvju iesaistīšanas pilsētas darbā, ievērojami uzlabojās sadarbība starp pilsētas pašpārvaldi un kopienām.
Visbeidzot, diskusijas noslēgumā noklausījāmies pieredzes stāstu no Latvijas pilsones Inas Frīdenbergas, kura 2009.gadā kandidēja pašvaldību vēlēšanās Īrijā, kā arī turpina būt aktīva savas pilsētas dzīvē. Jautājot dalībniekiem, kā viņi redz šādu iniciatīvu, diskusija atkal atgriezās pie valodas barjeras jautājuma. Ne tikai trūkst skaidra izpratne par to, kā ES pilsoņi var reģistrēties, lai iegūtu iespēju vēlēt, bet arī reti ir pieejama informācija svešvalodās par partiju programmām, tādejādi ierobežojot to personu, kuri būtu ieinteresēti vēlēt, līdzdalību. Vienlaikus, ātras aptaujas rezultātā noskaidrojās, ka daļa Eiropas Savienības pilsoņu nemaz neapzinās savas iespējas līdzīgi kandidēt vēlēšanās šeit.
Kopumā, lai gan pastāv dažādi sadarbības modeļi pašvaldību sadarbībai ar personām bez Latvijas pilsonības, kā arī ir identificējami labas prakses piemēri atsevišķās pašvaldības, valodas barjera un koncentrētas informācijas trūkums tika minēti kā galvenie šķēršļi šādas sadarbības veiksmīgai norisei.
Kāda rīcība nepieciešama turpmāk?
Līdzdalības mehānismi, lai iesaistītu pašvaldību dzīvē personas bez Latvijas pilsonības, pastāv gan dažādu konsultāciju rīku formā, gan piedāvājot finansējumu mazākumtautību organizācijām vai interešu grupām. Bet kā tos veiksmīgi iedarbināt, lai pilnvērtīgi izmantotu jaunatbraucēju potenciālu pašvaldības izaugsmes veicināšanai? Svarīga ir proaktivitāte gan no mērķa grupas, gan no pašvaldību puses.
Sarunā iezīmētie izaicinājumi par valodas barjeru un informācijas izkliedētību liek domāt par dažiem rīcības virzieniem no pašvaldību puses. Informācija ir jāsagatavo latviešu, krievu un angļu valodā, informācijai jābūt precīzai, viegli uztveramai un pārredzamai, kā arī tieši formulētai, lai tā uzrunātu mērķa grupu. Tā jāizplata, izmantojot jau pastāvošās jaunatbraucēju informēšanas platformas kā Informācijas centra imigrantiem mājaslapu vai NVO Dialoga platformu, vai apmācot multiplikatorus/ vēstnešus, kas tad var kalpot kā vidutāji starp pašvaldību un jauniebraucēju kopienām. Gudri izmantojot jau pastāvošos informācijas nodošanas kanālus, ne tikai pašvaldību mājaslapas, iespējams veiksmīgāk sasniegt mērķa grupu.
Runājot par proaktivitāti no jauniebraucēju puses, ir skaidrs, ka būtiska loma ir nevalstiskajām organizācijām. Pievēršoties līdzdalības aktivitātēm papildus tautas deju pulciņu un kultūras pasākumu rīkošanai, mērķa grupas pārstāvjiem ir iespēja identificēt savas vajadzības un ar deleģētu pārstāvju palīdzību tās izteikt pašvaldības ietvaros. Lai šādu attīstību veicinātu, ir skaidri jādefinē pilsoniskā līdzdalība kā prioritāte mazākumtautību NVO līdzfinansējuma programmās.
Visbeidzot, ir svarīgi sarunās par integrāciju uzsvērt nekavējošu aktivitāšu nozīmīgumu. Protams, Latvijas kontekstā ir grūti nerunāt par valsts valodas apguves nepieciešamību. Taču ir tik pat nepieciešams jauniebraucēju vidū radīt sajūtu, ka viņi ir gaidīti un novērtēti iedzīvotāji savā pašvaldībā. Radot iespējas līdzdalībai pēc iespējas agrāk, tiek veicināta sabiedrības saliedētība.