Foto: N. Mežiņš © AFI

“…tā kā ir patlaban arī nav īsti normāli. Tikko prezidents kaut ko atļaujas pateikt, neseko ne Saeimas, ne valdības reakcija. Varas elite tikai smīn un smīkņā – re, kā atļāvās mūs kritizēt! Tas pareizais varas dalījuma modelis ir kaut kur pa vidu, bet es arī nezinu atbildi, kur un kā”.

Pirms sākam sarunu, Kostandas kungs, atgādināsim neseno, likumdošanas iniciatīvām bagāto vēsturi. Tātad, LSDSP līderis Juris Bojārs jau ir uzsācis parakstu vākšanu par Satversmes grozīšanu. Priekšvēlēšanu situācijā tā jau ir nokļuvusi masu mediju, ekspertu un politiķu uzmanības lokā. Kritiķi Juri Bojāru jau izpliķējuši pa visiem iespējamajiem vaigiem, pasludinot, ka viņa projekts esot murgains, nereāls, samudžināts un vēl nezin kāds. Arī iedzīvotāju atbalsts jaunajai Konstitūcijai ir neliels – paraksti nerindojas vajadzīgajā summā, lai novestu lietu līdz referendumam. Šķiet, jābūt īstam avantūristam, lai mēģinātu kaut ko līdzīgu. Bet tad politisko partiju apvienība “Centrs” paziņo, ka sāk līdzīgas aktivitātes. Kāpēc?

Lūk, viena versija. Jūs esat sapratuši, ka LSDSP līdera ieceres parastam cilvēkam nav saprotamas. Tad arī rodas doma, ka defekts ir pārvēršams politiskā efektā. Neliels idejisks plaģiātiņš, un… Viss vienkāršais ir ģeniāls! Atliek vien atbrīvot no juridiskiem “pričendeiļiem” ideju, kura pati par sevi ir saprotama pat babeņai Strodu sādžā – referenduma sarīkošana par Satversmes 35. panta izteikšanu šādā redakcijā: “Valsts Prezidentu ievēl Latvijas pilsoņi uz četriem gadiem vispārīgās vienlīdzīgās, tiešās un aizklātās vēlēšanās saskaņā ar Valsts Prezidenta vēlēšanu likumu.”

Tagad lūdzu – jūsu versija par to, kā radās doma sākt parakstu vākšanu par tautas vēlētu prezidentu…

Referendums šajā jautājumā ir nepieciešams, pirmkārt, tāpēc, ka varas partijas divpadsmit gadus nav reaģējušas uz tautas izteikto vēlmi pašai vēlēt prezidentu. Būtībā, šobrīd to nedara pat simts Saeimas deputāti. Prezidentu savā starpā vienkārši sarunā valdošā koalīcija. Izdiņģē.

Pirms mēs sākām notariāli apstiprināto parakstu vākšanu, lai ierosinātu referenduma procedūru, veicām 18 000 iedzīvotāju aptauju visos Latvijas novados un pilsētās. 82 procenti izteica atbalstu nostādnei, ka jāmaina Valsts prezidenta ievēlēšanas kārtība.

Faktiski, to var uzskatīt par avantūru, ja šo masveidīgo akciju rīko paralēli pirmsvēlēšanu cīņām.

Pārliecinoties par iedzīvotāju lielo atsaucību, guvām pārliecību, ka parakstus savāksim desmit reiz ātrāk, nekā citas partijas. Cik tad nav bijuši mēģinājumi bīdīt vienu vai otru projektu! Bojārs jau vairāk nekā pusgadu iebuksējies, kristīgie ar saviem abortiem arī. Tāpat nekas nav sanācis “Burtniekam” ar Saeimas vēlēšanu likuma mainīšanu. Priekšaptauja deva pārliecību, ka politiskā apvienība “Centrs” iecerēto izdarīs.

Jūs savu partiju “Latvijas Brīvībai” nodibinājāt kā vienu no pēdējām. Turklāt vajadzēja veidot kopīgu sarakstu ar pārējām trijām. Vai tās tik vienkārši piekrita iecerei par referenduma “bīdīšanu”?

Nu, protams, ka notika iekšējas diskusijas. Man diezgan nopietni vajadzēja argumentēt, ka iecere netraucēs gaidāmajām vēlēšanām, kaut arī pasākums prasa iesaistīt lielus organizatoriskos spēkus. Vienlaicīgi šādi resursi taču ir vajadzīgi arī Saeimas kampaņai.

Jurim Bojāram pārmeta, ka viņš savu projektu izmantojot tieši kā pirmsvēlēšanu kampaņas elementu. Vai tad Jūs nē?

Tieši pretēji – cerējām, ka paspēsim pabeigt parakstu vākšanu pirms vēl būs sākusies vēlēšanu kampaņa.

Vai, cik politkorekti…

Nu kāpēc? Tas būtu kā labi padarīts darbs, un galvenais jau kā atbilde tiem, kuri pajautātu: nu ko tad politiskā apvienība “Centrs” TĀĀDU līdz šim ir izdarījusi? Lūk, konkrēts piemērs, pierādījums, ka esam organizatoriski varoši. Tā nu līdz ar nagiem arī paspējām, jo ievilkām par divām nedēļām ilgāk, nekā bijām prognozējuši.

Kā Jūs izskaidrojat – kāpēc nesanāca sociāldemokrātiem?

Tik radikāla pieeja Satversmei, iepriekš neizdiskutējot sabiedrībā, atbaidīja. Tauta pat nespēja iedziļināties visās pretrunās, kur nu vēl akceptēt, ka viss pamatlikums un valsts iekārta tiek apgriezta ar “kātiem” gaisā!

Un ko tad piedāvājat Jūs? Vai tad ne parlamentāras valsts iekārtas nomaiņu uz prezidentālo? Un tas nav ar “kātiem” gaisā?

Mēs piedāvājam to, ko grib vairums Latvijas iedzīvotāju. Nākamais solis varētu būt diskusijas sabiedrībā – zinātniskas konferences, viedokļu analīze – līdz nonāktu līdz konkrētiem priekšlikumiem par prezidenta pilnvarām.

Nodefinējiet, kāda Jūsu redzējumā būs Latvija, ja patiešām Saeimai nāksies mainīt valsts galvas ievēlēšanas principu? Tā būs prezidentāla vai pusprezidentāla republika? (Pusprezidentāla – tautas ievēlēts prezidents ieceļ svarīgākās amatpersonas, bet atlaist nav tiesīgs – Francija, Somija, Īrija, Polija. Prezidentāla – ASV, Kolumbija, Brazīlija u.c.)

Latvija jābūt parlamentārai republikai. Mainītos jau tikai prezidenta ievēlēšanas kārtība.

Ja tauta ievēl prezidentu… Kāda parlamentāra republika! Tad jau prezidents tāda lelle vien būs – bez politiskās varas.

Nu, bet mēs taču konkretizēsim prezidenta funkcijas, es jau teicu! Kādas – par to vēl jādiskutē.

Atgādināšu kādu sarunu ar Vairu Vīķi Freibergu, kura notika pirms trim nedēļām. Apvienība viņu informēja, kā notiek parakstu vākšana. Es personīgi jautāju: ir vai nav vajadzīgs valstij tautas vēlēts prezidents? Viņa atbildēja, ka nesen vēl pašai neesot bijis skaidrs viedoklis. Taču, tiekoties ar cilvēkiem dažādos novados, esot nākusi pie pārliecības, ka jā – vajag tautas vēlētu prezidentu. Nu labi, es saku, ja arī tauta referendumā teiks, ka vajag, tad mums ir svarīgi atrast optimālo modeli, kā būtu konkretizējamas prezidenta pilnvaras. Tātad, ko viņa pēc savas pieredzes varētu mums norādīt? Vaira Vīķe Freiberga uzsvēra, ka Latvijai obligāti jāsaglabā parlamentārā demokrātija. Taču vairākas lietas esot precizējamas. Pirmkārt, prezidenta neatkarības nodrošināšana pret spiedienu, kas saistīts ar partiju savstarpējām sacensībām. (Atcerēsimies jezgu kāda ikreiz valda, kad jānosauc premjera kandidāts.) Otrkārt – jānodrošina finansiālā neatkarība. Toreiz, kad ievēlēja Vairu Vīķi Freibergu, jaunās prezidentes kanceleja saņēma ne vien tukšu maku – tajā bija mīnus 60 000 latu. Tāda bilance bija palikusi pēc iepriekšējā kunga valdīšanas. Sākoties ārzemju vizītēm, finansu ministram tika prasīta nauda. Atbilde: “Ziniet, prezidentam līdzekļi nav ieplānoti!” Pēc skandāla naudu tomēr sadabūja no budžeta pozīcijas “neparedzētiem izdevumiem”. Absurds, Valsts prezidente kā neparedzēti izdevumi… Skaidrs pierādījums, ka finansiālā svira ir viena no tām, ar kuru mēģina Valsts prezidentu turēt rāmu. Vēl mēs varētu runāt par prezidenta pilnvarām ārpolitikā, valsts iekšējās drošības politikā.

Jūsuprāt, vai tautas vēlēts prezidents varētu teikt arī gala vārdu par Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) vadītāja posteni?

Jā, partijas nekādi nevar iecelt to savu āzi par dārznieku. Prezidents, ja viņam būtu šāda konkretizēta pilnvara, varētu to izdarīt – iecelt KNAB vadītāju, neatkarīgi no partiju interesēm.

Neskatoties uz labajām iecerēm, tomēr rodas sajūta, ka daudzi cilvēki jutīsies, piedodiet, “apčakarēti”. Vai tie, kuri parakstījās aicinājumam par referenduma ierosināšanu, tā īsti maz saprata, ka jūs aicināt sabiedrību tikai uz diskusijām?

Pagaidām ar to pietiek. Absolūti kļūdās tie, kas mēģina jau tagad izstrādāt detalizētu plānu – prezidentāla, parlamentāra valsts iekārta… Tas ir nevajadzīgi – ratiem skriet pa priekšu zirgam. Diskusijās varbūt paies vairāki gadi līdz kļūs skaidrs, cik lielas varas sviras uzticēt tautas vēlētam prezidentam. Tāpēc jau tā ir demokrātija, ka mēs virzāmies soli pa solim.

Šķiet, ka Jūs pats neatbalstāt prezidentālu republiku, bet gan parlamentāru. Kāpēc?

Es nevēlētos, ka viena cilvēka rokās koncentrētos tik liela vara, ka viņš vienpersonīgi atbildētu par visas tautas likteni. Taču, tā kā ir patlaban arī nav īsti normāli. Tikko prezidents kaut ko atļaujas pateikt, neseko ne Saeimas, ne valdības reakcija. Varas elite tikai smīn un smīkņā – kā jūs atļāvāties mūs kritizēt! Tas pareizais varas dalījuma modelis ir kaut kur pa vidu, bet es arī nezinu atbildi, kur un kā.

Nesen Turkmenistāna ieguva tautas ieceltu prezidentu, kurš valdīs līdz kapa malai, lai pēc tam savai sērojošajai tautai atstātu savā vārdā nosaukto kalendāro mēnesi. Ja nu pēkšņi arī Latvijā pārliekamajā kalendārā parādās maija vietā “vīķis” vai janvāra vietā, piemēram, “repšis”? Ko tad tauta padarīs ar savu masveidīgi vēlēto mīluli, saprotot, ka viņam “aizbraucis jumts”? Vai esat paredzējuši, kā viņu atsaukt?

Ir pilnīgi skaidrs, ka atsaukšanas procedūra arī būs jāmaina. Šobrīd nav norādīta pat motivācija, kāpēc ar divām trešdaļām balsu Saeima pēkšņi var atlaist prezidentu. Pilnīgi pietiek ar to, ka no rīta deputāti atnāk uz plenārsēdi sliktā omā un domā: nu, ko mēs šodien tādu riebīgu varētu izdarīt? Aha, noņemsim Valsts prezidentu! Nobalso un noņem. Bez jebkādas motivācijas. Lūk, un pārejot uz visas tautas vēlētu prezidentu, arī impīčmenta procedūra tiktu mainīta. Tauta ievēl – tauta arī atsauc.

Pieņemsim, ka notiek paradokss – politiskā apvienība “Centrs” nepārvar piecu procentu barjeru. Izrādīsies, ka pie Saeimas durvīm (citu partiju izlološanai) būsit atstājuši grozu ar svešu zīdaini… Kas notiks tālāk, Jūsuprāt?

Nenotiks nekas. Būs jānāk iniciatoram, kurš lietu turpinās tālāk.

Nr 16. Politiskās apvienības "Centrs" kandidātu saraksts 8. Saeimas vēlēšanām

Politiskās apvienības "Centrs" programma 8. Saeimas vēlēšanām