2004. gada 22. jūnijā

AICINĀJUMS

Latvijas Valsts prezidentei Vairai Vīķei-Freibergai,

Latvijas Republikas Saeimas priekšsēdētājai Ingrīdai Ūdrei,

Ministru prezidentam Indulim Emsim

2004. gada septembrī paredzētā mazākumtautību vidusskolu pāreja uz mācībām galvenokārt latviešu valodā ir nokaitējusi sabiedrisko gaisotni, un Latvijā izveidojusies visai bīstama situācija, kas draud pārvērst šo jautājumu par asu un ilgstošu domstarpību cēloni lielāko Latvijas valodu kopienu attiecībās. Aktivizējas visi radikālie spēki, kuri principā noliedz jebkāda kompromisa iespējamību un vēlamību. Pēc neatkarības atgūšanas ar grūtībām panāktā apziņa par sabiedrības integrāciju kā valsts stabilitātes priekšnoteikumu un iekšpolitisku prioritāti tiek reāli apdraudēta un paradoksāli, ka tieši tagad, kad ārējā drošība ir lielāka kā jebkad, ar sabiedrības sašķelšanos divās daļās var tikt apdraudēta valsts vienotība. Pašreizējā situācija ir pārbaudījums Latvijas demokrātijai – cik patiesi nozīmīgas vērtības tajā ir tolerance un cieņa pret citādību, cik liela ir gatavība uz saprātīgu kompromisu, cik efektīvi tajā darbojas mehānismi, kas nepieļauj iespēju pieņemt politiskus lēmumus, nerēķinoties ar tiem pakļauto cilvēku domām.

Centībā aizstāvēt likumdevēja pieņemtos lēmumus par ne visai pārdomātām reformas ieviešanas metodēm, valsts struktūras un plašsaziņas līdzekļi jebkuras iebildes, kas izteiktas no krievvalodīgo puses, interpretē kā krievvalodīgo vēlmi nemācīties latviešu valodu, viņu klaju ignoranci pret Latvijas valsti un tās pamatiedzīvotājiem latviešiem, savukārt latviešu izteiktie iebildumi pret reformu tiek uztverti kā mugurkaula trūkums, pazemība varenā Austrumu kaimiņa priekšā u.tml. Kā vienā, tā otrā gadījumā tie ir maldi.

Asas domstarpības jautājumos, kas skar mazākumtautību skolu reformu, apliecina, ka mēs vēl joprojām atrodamies okupācijas gados iemantoto stereotipu varā, kas noved pie nevajadzīgas daudzu jautājumu politizācijas. To apliecina arī Izglītības likuma pieņemšanas apstākļi 1998. gadā. Likuma panti, kas pašreiz izraisa visasākos strīdus un bīstami polarizē sabiedrību, tika iekļauti tekstā 6. Saeimas pilnvaru pēdējā dienā kā nacionāli radikālo politisko spēku atbilde uz naturalizācijas kvotu atcelšanu 1998. gada referendumā. Ne velti šo realitātei svešo normu ieviešana tika aizbīdīta uz toreiz tālo 2004. gadu.

Arī šobrīd mazākumtautību skolu reformu būtiski apgrūtina nelabvēlīgais fons – okupācijas gadu desmitos iemantotās bailes un aizspriedumi, sāpe par nodarītām pārestībām vieniem un aizvainojums par deviņdesmito gadu atstumtību, neziņa un nedrošība citiem. Taču šodienas Latvija vairs nav tā, kas bija deviņdesmito gadu sākumā. Barikāžu laiks ir aizgājis uz neatgriešanos, līdz ar iestāšanos Eiropas Savienībā un NATO izveidojās principiāli jauna situācija sabiedrībā, kas prasa arī citādu skatījumu uz sabiedrības problēmu risināšanas ceļiem un līdzekļiem. Mēs šodien esam brīvas demokrātiskas valsts pilsoņi, kuriem jāprot demokrātiski risināt arī tās problēmas, kas mantotas no padomju varas gadiem. Pilntiesīga iekļaušanās Eiropas Savienībā un NATO nostāda mūs arī jauna izaicinājuma priekšā: Latvijas prasme izmantot Eiropas Savienības un NATO piedāvātās iespējas lielā mērā būs atkarīga no tā, cik vienoti mēs būsim vienotajā Eiropā, cik vienoti pamatvērtībās un rīcībā būs visi Latvijas iedzīvotāji neatkarīgi no viņu tautības.

Nav apšaubāms, ka latviešu valodas sabiedriskās lomas un kultūras vērtības nostiprināšana ir viens no priekšnoteikumiem Latvijas kā neatkarīgas valsts iekšējai stabilitātei un ilgtspējīgai attīstībai. Vienlaikus ir jāapzinās patiesais lietu stāvoklis: atjaunotās neatkarības gados latviešu valodas pozīcijas latviešu tautas vēsturiskajā teritorijā ir nostiprinātas. To, ka Latvijā dzīvojošajiem ir jāzina latviešu valoda, atzīst gan mazākumtautību skolu skolotāji, gan paši skolēni, gan arī viņu vecāki (par galējībām nerunāsim!), to pašu uzsver arī daudzie ārzemju eksperti.

Nav šaubu, rūpes par valsts valodas pozīciju tālāku nostiprināšanu arī turpmāk būs viens no valsts politikas stūrakmeņiem. Tomēr ir svarīgi izvēlēties šī mērķa sasniegšanai tādus līdzekļus, kas sabiedrību vieno, nevis šķeļ, balstīt politiskus lēmumus racionālajā argumentā, pārvarēt netīkamos, traucējošos pagātnes uzslāņojumus. Ir jāpārvar Latvijas politikas koncentrēšanās pagātnes jautājumos, tās centrā ir jāliek valsts un sabiedrības nākotnes virzības jautājumi.

Ar izglītības valodu saistītie jautājumi skar pašas jūtīgākās etnisko grupu pašapziņas stīgas, tie spēj konsolidēt kopīgai rīcībai pat ļoti atšķirīgi domājošus cilvēkus.

Šobrīd joprojām izpaliek demokrātiskais dialogs par reformas jautājumiem, arvien vairāk spēkā pieņemas savstarpējas aizdomas un neizpratne, ko pavada viena vienīga stīva vēlme – nepadoties. Mēs uzskatām, ka šajā situācijā klusēšana nav attaisnojama. Tāpēc vēršamies pie Jums ar aicinājumu aktivizēt pūliņus saprātīga kompromisa rašanai.

Mūsu pārliecība par kompromisa iespējamību balstās šādās atziņās:

• reformas kritiķi nav viendabīgi. Ir tādi, kas mēģina izmantot radušos saspīlējumu savu politisko mērķu sasniegšanai, prasot otras valsts valodas ieviešanu, divkopienu valsts izveidošanu un pilsonības jautājuma pārskatīšanu. Taču lielākā daļa reformas oponentu iebilst nevis pret centieniem nostiprināt latviešu valodas lomu sabiedrībā, bet gan pret reformas īstenošanas līdzekļiem un paņēmieniem;
• tādējādi Latvijas sabiedrības vairākums var vienoties par latviešu valodas sabiedriskās lomas nostiprināšanas nepieciešamību, pieļaujot minoritāšu skolām lielāku brīvību jautājumā par šī mērķa sasniegšanas līdzekļiem.

Kas būtu jāizdara vistuvākajā laikā, lai mazinātu pašreizējo spriedzi sabiedrībā?

• Ir jāmaina pienākumu sadalījums starp izglītības reformas īstenotājiem. Latviešu valodas apguves paņēmienu izvēlē skolām ir jādod lielāka brīvība, nenosakot valodu proporcijas mācību procesā, bet pastiprinot skolu atbildību par gala rezultātu – absolventu latviešu valodas zināšanām. Jāievieš mazākumtautību skolās latviešu valodas valsts gala eksāmens kā priekšnoteikums lai saņemtu dokumentu, kas apliecina vidējās izglītības ieguvi. Valstij ir jānodrošina kontrole un daudzveidīgs piedāvājums latviešu valodas apguvei un bilingvālās izglītības nostiprināšanai arī vidusskolās. Tas radītu mazākumtautību skolām nepieciešamo stimulu saglabāt un attīstīt līdz šim sasniegto latviešu valodas apguves jomā. Demokrātisks dialogs sabiedrībā par latviešu valodas apguves ceļiem un līdzekļiem tiktu nodrošināts ar Izglītības likuma Pārejas noteikumu 9. punkta 3. apakšpunkta[1] atcelšanu. Lai atļautu katrai skolai un programmai piemērotākus risinājumus mācību priekšmetu valodas sadalē, atceļams arī Izglītības likuma 9. panta 2. daļas 2. punkta otrais teikums[2].
• Jānodrošina mazākumtautību efektīva un tieša līdzdalība to jautājumu izlemšanā, kas saistīti ar mazākumtautību izglītību. Izglītības un zinātnes ministrijas sastāvā ir jāizveido Mazākumtautību izglītības departaments, kam jānodarbojas ar visu mazākumtautību izglītības jautājumu kompleksu.
• Izglītības un zinātnes ministrijai jāizstrādā un jāiesniedz apstiprināšanai Ministru kabinetā pasākumu plāns latviešu un mazākumtautību mācībvalodas skolu nošķirtības pārvarēšanai, kopīgo pilsonisko vērtību ieaudzināšanai un tolerances veicināšanai.

Tikai dabiska, brīvprātīga integrācija spēj veidot mazākumtautību pārstāvjus par Latvijas patriotiem.

Parakstīja:

Ilze BRANDS KEHRE, Latvijas Cilvēktiesību un etnisko studiju centra direktore

Guntars CATLAKS, Starptautiskās pilsoniskās izglītības asociācijas Civitas International izpilddirektors, Brisele

Andris BĒRZIŅŠ, Latvijas Republikas Ministru prezidents no 2000. līdz 2002. gadam

Indra DEDZE, Sabiedriskās politikas centra “Providus” vadošā pētniece

Jānis PUJĀTS, kardināls

Gatis DILĀNS, Ekonomikas un kultūras augstskolas lektors

Igors PIMENOVS, IZM konsultatīvās padomes loceklis

Tatjana LIGUTA, Latvijas krievu valodas un literatūras pasniedzēju asociācijas prezidente

Juris ROZENVALDS, LU profesors

Vladilens DOZORCEVS, Rakstnieks, Trīs Zvaigžņu ordeņa komandieris

Ābrams KLECKINS, LU docents

Arturs MAURIŅŠ, Valsts emeritētais zinātnieks, profesors

Ruta MARJAŠA, juriste, Latvijas Augstākās Padomes, 5. un 6. Saeimas deputāte, Eiropas Padomes Komisijas pret rasismu un neiecietību locekle

Sergejs KRUKS, LU docents

Aija MIEZĪTE, Tukuma Raiņa skolas pasniedzēja, Tukuma domes izglītības komisijas vadītāja

Irina MARKINA, Baltijas krievu institūta Kultūroloģijas nodaļas dekāne

Guntis ŠĒNHOFS, Basketbola skolas “Rīga” direktors

Margarita GAVRIĻINA, Latvijas universitātes asociēta profesore

Brigita ZEPA, LU profesore

Sergejs RONIS, Partijas “Latvijas Ceļš” jauniešu organizācijas “Klubs LC” prezidents

Anita EGLĪTE, Ekonomikas un kultūras augstskolas asociēta profesore

_____________________________________

[1] “2004. gada 1. septembrī – valsts un pašvaldību vispārējās vidējās izglītības iestādēs, kurās īsteno mazākumtautību izglītības programmas, sākot ar desmito klasi, mācības notiek valsts valodā atbilstoši valsts vispārējās vidējās izglītības standartam; valsts un pašvaldību profesionālās izglītības iestādēs, sākot ar pirmo kursu, mācības notiek valsts valodā atbilstoši valsts arodizglītības standartam vai valsts profesionālās vidējās izglītības standartam. Valsts vispārējās vidējās izglītības standarts, valsts arodizglītības standarts un valsts profesionālās vidējās izglītības standarts noteic, ka mācību satura apguve valsts valodā tiek nodrošināta ne mazāk kā trijās piektdaļās no kopējās mācību stundu slodzes mācību gadā, ieskaitot svešvalodas, un nodrošina ar mazākumtautības valodu, identitāti un kultūru saistīta mācību satura apguvi mazākumtautības valodā.”

[2] “Izglītības un zinātnes ministrija nosaka šajās [mazākumtautību] izglītības programmās mācību priekšmetus, kuri apgūstami valsts valodā”.