Foto: Daisy Howard
Galvenais jautājums ir — vai sabiedrība kopumā ir spējīga šos principus aizstāvēt un par savām vērtībām pastāvēt.
Stāsts par Latvijas televīzijā „saplīsušo kaseti”, nē, „horizontālo taimkodu”, nē, „nepārbaudīto tulkojumu”, nē, „novērsto provokāciju” ir skumjš un satraucošs.
Neviens Holšteina kunga arvien jaunradītajām versijām par tehniskajām problēmā netic vairāk kā Kaļužnija stāstiem par bezmaksas gāzi visai Latvijai. Veselais saprāts liek skaidri secināt — galvenais iemesls LTV pašcenzūrai ir Krievijas spiediens caur politiskiem kanāliem un ar politiskām prasībām.
Šobrīd, otrdienas pēcpusdienā, par stāsta galveno varoni it kā ir kļuvis Ābrams Kleckins, Nacionālās radio televīzijas padomes (NRTP) priekšsēdētājs. Tieši viņš cenšas argumentēt, kāpēc filmas pārraidīšana sestdienas vakarā būtu „sitiens pa robežlīgumu”, „negatīvs signāls Krievijai” vai „provokācija”.
Skumji, ka inteliģents, demokrātisks un kolēģu žurnālistu visumā cienīts cilvēks ir spiests manevrēt starp dažādām melīgām versijām un attaisnot notikušo ar valsts ārpolitiskajām interesēm.
Daudzi Ābrama Kleckina kolēģi un studenti saka, ka viņiem šī rīcība liekas pilnīgi neizskaidrojama. Zinot profesora uzskatus par mediju brīvību un ētiku, viņi vienkārši atsakās ticēt, ka viņš varētu būt ietekmējis LTV lēmumu. Arī pats profesors uzstāj uz to, ka viņš nekādu spiedienu nav izdarījis, vien vēlāk paudis savus personīgos uzskatus par filmas politisko nesavlaicīgumu.
Tad kas gan patiesībā ir motivējis NRTP un/vai LTV vadītāju piektdienas naktī dot rīkojumu par filmas iesaldēšanu? Mēs to nezinām. Pagaidām.
Iespējams, tā ir pārprasta, bet sirsnīga izpratne par nacionālajām interesēm, kas nozīmē piekāpšanās visabsurdākajām prasībām „augstāka mērķa” vārdā.
Iespējams, tie ir stingri ieteikumi no pašmāju aprindām, kuru bizness un politiskā labklājība ir saistīta ar izdabāšanu Krievijas iegribām.
Iespējams, tā ir misijas apziņa — paglābt Latviju no lielā brūnā lāča dusmām. Bet, iespējams, tā ir šī paša lielā brūnā lāča jātnieku šantāža. Vai viegli mājieni ar mietu no pašiem galvenajiem kabinetiem. Vai…
Lai arī kāda nebūtu šo vai citu motīvu kombinācija, šeit beidzas stāsta skumjā daļa. Un sākas satraucošā. Vienā visumā demokrātiskā un tiesiskā Eiropas Savienības dalībvalstī viena autoritāra režīma iejaukšanās rezultātā tiek pārkāpti sabiedrības un valsts pamatprincipi. Vai tas notiek nelikumīga spiediena vai bezprincipiālas pašcenzūras rezultātā, nav izšķirošais. Galvenais jautājums ir — vai sabiedrība kopumā ir spējīga šos principus aizstāvēt un par savām vērtībām pastāvēt? Notikumi vēl rādīs, ka ir, — kādam nāksies uzņemties atbildību. Jautājums tikai, vai tā tiks „pārmijniekam” vai „lokomotīvei”.