Foto: Scr47chy
Ikgadēja atskaitīšanās prasa izvirzīt konkrētus mērķus, ko gada laikā Latvijai vajadzētu sasniegt, tā nodrošinot lielāku dinamiku un caurskatāmību ārlietu resorā.
26. janvārī Saeimā notika ikgadējās ārpolitikas debates. Ja pagājušā gada janvārī, kad pēc ilgu gadu pārtraukuma Saeimā tika noorganizētas pirmās ārpolitikas debates, vēl varēja šaubīties, vai to rīkošana kļūs par ikgadēju tradīciju, tad šogad neskaidrībām ir pielikts punkts. Mums ir jauna Saeima, jauna valdība, jauns ārlietu ministrs, taču debates notiek, un tas liecina par patīkamu pārmantojamību vai vismaz par precīzu Saeimas Kārtības ruļļa ievērošanu. Šajā rakstā aplūkošu debašu kontekstu — vietējo un starptautisko — un īsumā pieskaršos dažiem no debatēs aplūkotajiem jautājumiem.
Vietējais un starptautiskais konteksts
Aizpagājušā gada beigās darbību beidza Latvijas ārpolitikas pamatnostādnes 2006.-2010. gadam, un aktualizējās jautājums, kā ārpolitikas pamatnostādnes tiks formulētas turpmāk. Pagājušā gada janvārī es izteicu pieņēmumu, ka turpmāk ārpolitiku varētu formulēt kādā no četriem manis ieskicētajiem veidiem. Pirmkārt, neformulēt ārpolitikas dokumentus, bet ārpolitiku īstenot, atbildot uz starptautiskās vides radītajiem stimuliem un atsevišķām vispārīgām interesēm, par kurām īpašas diskusijas nav nepieciešamas, — piemēram, Latvijas drošība un labklājība. Otrkārt, par ārpolitikas pamatdokumentu varētu kalpot valdības deklarācija. Treškārt, varētu veidot jaunu ārpolitikas pamatnostādņu dokumentu. Ceturtkārt, katra gada sākumā varētu formulēt ārpolitikas mērķus un atskaitīties par iepriekšējā gadā paveikto.
Patlaban tiek realizēts ceturtais scenārijs, proti, ārpolitikas mērķi tiek formulēti gada sākumā, un pēc tam par tiem notiek diskusijas Saeimā. Debates kalpo arī par pasākumu, ar kura palīdzību var veikt atskaitīšanos par iepriekšējā gadā paveikto, ja, protams, parlamentā ievēlētie deputāti iedziļinās gadu iepriekš izvirzītajos mērķos un pieprasa ārlietu ministram atskaitīties, vai tie ir sasniegti. Pie šādas prakses stiprajām pusēm noteikti jāpieskaita gan tas, ka tādējādi tiek stiprināta Saeimas deputātu interese par ārlietām, gan arī tas, ka šis pasākums kalpo Saeimā bāzētajam diplomātiskajam korpusam par noderīgu informācijas avotu, lai noskaidrotu, kādi ir partiju un atsevišķu amatpersonu viedokļi noteiktos ārlietu jautājumos. Turklāt ikgadēja atskaitīšanās prasa izvirzīt konkrētus mērķus, ko gada vai vairāku gadu laikā Latvijai vajadzētu sasniegt, tādējādi nodrošinot lielāku dinamiku un caurskatāmību ārlietu resorā.
Ja iekšējā konteksta vērtējums varētu būt visai pozitīvs (augstāka interese par ārlietām, Latvijas atgriešanās uz ekonomikas izaugsmes ceļa), tad starptautiskais konteksts šogad bija visai draudīgs. Tā kā lielākā daļa Latvijas ārējās tirdzniecības notiek ar ES valstīm, tad satraukumu rada ekonomiskās krīzes otrā viļņa iespēja Latvijas galvenajos noieta tirgos. Kombinācijā ar ES valstu krīzes laikā būtiski pieaugušo parādu nastu tas liek domāt, ka Eiropas valstu atkopšanās no krīzes varētu notikt daudz lēnāk, nekā mēs to vēlētos. Bažas rada arī finansējuma samazinājums ārlietām un aizsardzībai daudzās ES un NATO valstīs. Pagaidām tas nerada apdraudējumu ne Latvijas, ne mūsu partneru drošībai, tomēr šīs tendences turpināšanās ilgākā laika posmā var novest pie ES un NATO ietekmes mazināšanās un pie spēku samēra izlīdzināšanās pasaulē. Tas nenoliedzami ietekmētu arī Latvijas drošību. Pēdējo gadu notikumi ES mudina Latviju „pieāķēties” Vācijai un Polijai, divām Latvijai ģeogrāfiski vistuvākajām ES lielajām dalībvalstīm, lai mēs šādā veidā labāk pārstāvētu savas intereses.
Notikumi pasaulē un tepat kaimiņos bija pārsteigums daudziem. Arābu pavasaris ir atnesis pārmaiņas Tuvo austrumu un Ziemeļāfrikas valstīm, tiesa gan, vēl ir pāragri spriest, kāds būs notiekošo procesu iznākums. Gada beigās Krievijā notikušie protesti savukārt ir raisījuši pārdomas par Putina sistēmas stabilitāti. Lai arī abi šie notikumi raisa cerības, tomēr tie var izvērsties arī par murgu.
Ārpolitika — svarīgāka par citām rīcībpolitikām
Vispirms daži vārdi par ārlietu ministra ikgadējo ziņojumu[ 1 ]. Lai arī nav vērts dziedāt slavas dziesmas dokumentiem, tomēr jāatzīmē, ka šogad iesniegtais ir gandrīz trīs reizes lakoniskāks par pagājušā gada ziņojumu, un šajā gadījumā tas ir kompliments. Dokumentā ir pietiekami lakoniski ieskicēts Latvijas ārpolitikas starptautiskais konteksts, tiek definēti Latvijas ārpolitikas pamatvirzieni 2011. gadā, un pēc tam tiek izklāstītas ārpolitikas ieceres 11. Saeimas laikā un, konkrētāk, 2012. gadā. Ziņojums ir tik labi veidots, ka vietām pat gribētos, lai tas ir detalizētāks. Ja ir vēlme saprast, par ko ir bijusi Latvijas ārpolitika pagājušogad un kāda tā ir iecerēta šajā un turpmākajos gados, tad, izlasot dokumentu, šādu sapratni var iegūt.
Kas attiecas uz debatēm[ 2 ], tad ministra uzdevums ir salikt punktus uz i” un izcelt svarīgākos mērķus Latvijas ārpolitikā. Un šeit jau kļūst interesanti. Es vēlētos pievērst uzmanību trijiem ārlietu ministra Edgara Rinkēviča runas aspektiem. Pirmkārt, runā bija ietverts piesardzīgs aicinājums izcelt ārpolitiku uz pārējo rīcībpolitiku fona. Ministra minētais piemērs ar 1995. gadā parakstīto vienošanos starp visām Saeimā pārstāvētajām partijām ir skaidrs mājiens, ka ārpolitikas pamatjautājumi nav apspriežami un ka pozīcijai un opozīcijai ir jābūt vienotām valstiski svarīgos jautājumos.
Manuprāt, šis aicinājums izriet no starptautiskā konteksta. Latvijas tuvākā drošības un labklājības vide ir pasliktinājusies, ja to salīdzinām ar 2004. gadu, kad iestājāmies ES un NATO. Ārpolitikas nozīme samazinās pārticīgā un drošā vidē un palielinās nestabilā un draudīgā vidē. Ja starptautiskā vide patiešām ir kļuvusi draudīgāka, tad būtu vēlams, lai Saeimas deputāti ārlietu ministra ieteikumu ņemtu vērā un necenstos izgāzt svarīgu lēmumu pieņemšanu. Tuvākajos mēnešos kļūs redzams, vai partijas šo draudzīgo aicinājumu ir ņēmušas vērā. Savukārt turpmākajos gados būs redzams, cik lielā mērā partijas būs atsaukušās aicinājumam atvēlēt ārlietām un aizsardzībai lielākus līdzekļus, lai nostiprinātu Latvijas pozīcijas ES un NATO.
Otrkārt, uzrunas gaitā ārlietu ministrs nosauca Latvijas prioritātes 11. Saeimas laikā, un bija redzams, ka uzkrītoši liela daļa no tām ir saistīta ar Latvijas dalību un interesēm ES. Tas ir saistīts gan ar pamazām tuvojošos Latvijas prezidentūru ES padomē, gan ar sarunām par ES nākamo daudzgadu budžeta perspektīvu, gan ar ES ārpolitiku, gan ar Latviju interesējošajiem enerģētikas un transporta infrastruktūras projektiem. Šo sarakstu vēl varētu turpināt. Ir jāapzinās, ka nākamie gadi būs izšķiroši šo jautājumu atrisināšanai Latvijai par labu vai par sliktu. Līdz ar to Latvijas interešu pārstāvniecība ES būtu jāpastiprina. Šajā kontekstā būtu vērts ieklausīties ministra Rinkēviča brīdinājumā, ka ĀM nākas saskarties ar nopietnu personāla problēmu.
Treškārt, Latvijas termiņa mērķis ir atgriezties pie aizsardzības budžeta 2% apmērā no IKP (protams, piešķirtos līdzekļus izmantojot saprātīgāk) un rūpēties par Latvijas intereses pārstāvošajiem diplomātiem. Ir vērts atzīmēt, ka Latvijas aizsardzības izdevumi jau ir noslīdējuši zem 1% atzīmes no IKP. Līdz šim mūsu sabiedrotie pret līdzekļu nogriešanu aizsardzībai ir izturējušies ar izpratni, jo ne katru dienu gadās redzēt valsti, kuras IKP pāris gadu laikā samazinās par ceturtdaļu, tomēr ilgākā laika posmā Latvija riskē palikt to valstu grupā, ar kurām mazāk rēķinās, jo tās vēlas, lai par drošību maksā citi. Patlaban Latvija savu apņēmību sniegt ieguldījumu kolektīvajā drošībā apliecina ar karavīru uzturēšanu Afganistānā, tomēr tā ir minimālā programma, ko var realizēt ekonomiskās krīzes laikā. Ekonomikai augot, būs nepieciešams palielināt aizsardzības izdevumus, jo Latvijas saistības NATO ir daudz plašākas nekā karavīru nosūtīšana uz Afganistānu.
Bez dīvainībām neiztikt
Kā vērtēt Saeimas deputātu piedalīšanos debatēs? Vispirms par pozitīvo. Pirmkārt, Saeimā ir diezgan laba izpratne par nozīmīgākajiem izaicinājumiem Latvijas ārpolitikā. Deputāti ir informēti, ka drošība un labklājība ir relatīvi lielumi, par kuriem pastāvīgi ir jārūpējas. Saeimā ir izpratne, ka starptautiskā vide patlaban ir visai sarežģīta. Otrkārt, priecē tas, ka Saeimas deputāti apzinās ārpolitikas sviras, kas ir viņu rokās, proti, deputāti pārstāv Latviju starptautiskās delegācijās, darbojas Eiropas un Ārlietu komisijās un ir izveidojuši 42 starpparlamentārās sadarbības grupas. Tas nozīmē, ka Saeimā pastāv nozīmīgs resurss Latvijas interešu pārstāvniecībai. Jautājums tikai, cik daudz tas tiek izmantots.
Treškārt, līdzīgi kā pagājušogad bija vērojams, ka daudzi opozīcijas minētie jautājumi sniedzas tālāk par vēlmi mest sprunguļus koalīcijas karietes riteņos un ka par šiem jautājumiem, piemēram, par enerģētiku, infrastruktūru un Afganistānas misiju, būtu vērts diskutēt. Liela daļa kritikas ir argumentēta, nevis iracionāla. Visbeidzot, priecē tas, ka vairāki Saeimas deputāti un arī ārlietu ministrs debatēs pieminēja, ka būtu nepieciešams izveidot Latvijas iespējām un vajadzībām atbilstošu ārpolitikas pētījumu centru.
Taču, sekojot debatēm, radās arī dažas kritiskas piezīmes. Pirmkārt, tik uzkrītoši pilnīgi nesakarīgas uzstāšanās paraugi kā Visvalža Lāča runa pirmajās ārpolitikas debatēs šogad nebija novērojami, tomēr atsevišķas dīvainības bija. Piemēram, Jānis Dombrava (VL!-TB/LNNK) acīmredzot domā, ka „ārpolitikas uzdevums ir nodrošināt latviešu tautas interešu aizstāvību”. Laipni lūdzam 19. gadsimtā! Izceļams būtu arī Ingmāra Līdakas (ZZS) īpatnējais uzbrukums… tā arī īsti nebija saprotams kam un kāpēc.
Otrkārt, pie negatīvām iezīmēm būtu pieminami arī Saskaņas centra (SC), jo īpaši Valērija Agešina aicinājumi definēt ārpolitiskās intereses tikai ekonomikas kategorijās. Tas ir šaurs skatījums uz ārpolitiku. Var piekrist, ka pēdējos gados Latvijas ekonomikas interešu aizstāvība patiešām ir kļuvusi par nozīmīgāku ārpolitikas komponentu, tomēr izskatās, ka šī tendence ir ierobežota mēroga ziņā, turklāt Latvijas ārpolitikas intereses ir nesalīdzināmi plašākas. Nesenā pieredze liecina, ka aicinājumi pēc pragmatiskākas ārpolitikas attiecībā pret, piemēram, Baltkrieviju, nav noveduši pie milzīga izrāviena Latvijas-Baltkrievijas attiecībās.
Treškārt, jau iepriekš minēju, ka arī Saeimas rīcībā ir gana daudz instrumentu, lai varētu sniegt būtisku pienesumu koordinētas ārpolitikas īstenošanai. Kā šie instrumenti tiek īstenoti? Cik aktīvas ir daudzās starpparlamentārās sadarbības grupas? Kādi ir šo sadarbības grupu darba rezultāti? Iespējams, šis varētu būt piemērots izpētes temats tam ārpolitikas izpētes centram, par ko runāja vairāki deputāti.