Kā horizontāla lieta politikas plānošanas sakarā paliek tas, ka valstī ir vienots vidēja termiņa plānošanas dokuments “Nacionālais attīstības plāns”, kas ideālā variantā sevī varētu integrēt Tautsaimniecības vienoto attīstības stratēģiju un Lisabonas stratēģijas nacionālo rīcības plānu.
1. Kurai institūcijai būtu jāuztic NAP ieviešanas un uzraudzības funkcijas? Vai tā būtu kāda no jau esošām, vai arī jāveido jauna?
2. Vai Jūs atbalstāt nostāju, ka nozaru ministriju rīcības plāni un arī ikgadējie budžeta plāni būtu pakārtojami vienam nacionālajam attīstības plānošanas “jumta” dokumentam? Vai tas ir iespējams?
Situācijā, kad valstī ir viens vidēja termiņa plānošanas dokuments – NAP, nebūtu loģiski tā uzraudzību un ieviešanu uzticēt kādai no nozaru ministrijām. Tāpēc atbalstam ideju, ka NAP koordinācija jāuztic Ministru prezidentam, kurš attiecīgi vadītu Nacionālā attīstības plāna uzraudzības padomi (vai kā to nosauc jaunajā variantā).
Līdzīga pieredze – premjeram pakļautas valsts stratēģiskas plānošanas padomes, biroji, u.c. institūcijas ir arī vairākās citās ES dalībvalstīs, kurās izveidoti veiksmīgi attīstības modeļi un ekonomikas izceļas ar augstu konkurētspēju – piemēram, Somijā, Dānijā, Austrijā.
Plānošanas dokumentu hierarhija varētu būt sekojoša:
1) Nacionālais ilgtermiņa vīzijas dokuments (“Cilvēks pirmajā vietā” – apstiprina Saeima) 25-30 gadiem;
2) Nacionālais attīstības plāns (vidēja termiņa dokuments 7 gadiem), apstiprina MK;
3) pakārtoti NAP :
- ES finanšu instrumentu izmantošanas stratēģijas – Nacionālais stratēģiskais ietvardokuments un Latvijas lauku attīstības stratēģija;
- nozaru politikas plānošanas dokumenti (pamatnostādnes, programmas, plāni, koncepcijas);
- starptautiskas iniciatīvas un atbilstošie nacionālas plānošanas dokumenti;
4) pakārtoti visam iepriekšējam, redzam nozaru ministriju darbības stratēģijas.
Precizējoša un akcentējoša rakstura dokuments ir valdības deklarācija, kas dod akcentus plānošanas dokumentiem, kurus apstiprina Ministru kabinets vai tam pakļautas institūcijas (bet ne Saeimas līmenī apstiprinātajai ilgtermiņa vīzijai).
3. Kas pašlaik, Jūsuprāt, nozaru ministrijām visvairāk traucē (vai trūkst), lai ieviestu vidēja termiņa budžeta plānošanu?
Budžeta plānošanas procesam būtiska ir prognozējamība vairāku gadu garumā, t.i., daudzgadu budžeta plānošana. Politikas plānošanas un budžeta veidošanas procesu sasaiste ir viens no būtiskākajiem risināmajiem jautājumiem. Pirmkārt, makrolīmenī jānodrošina galvenā politikas plānošanas dokumenta – NAP sasaiste ar ES finanšu instrumentu plānošanu.
Otrkārt, jānodrošina arī atsevišķu nozaru politikas plānošanas dokumentu (pamatnostādņu un programmu) saskaņotība ar budžeta plānošanu. Ārlietu ministrijas piemērs ir situācija ar attīstības sadarbības budžeta plānošanu (Latvijas palīdzība valstīm reformu procesā). Vidēja termiņa budžeta plānošanas esamība šajā jautājumā ir kritisks priekšnosacījums.
Pašreizējā situācijā, kad attīstības sadarbības aktivitātes ir iespējams plānot tikai uz vienu gadu, tas koncentrējas uz fragmentārām īstermiņa aktivitātēm un nekad neveidos būtisku un efektīvu instrumentu ārpolitikā.
Ārlietu ministrija ir spiesta vairāk koncentrēties uz finansējuma izmantošanu viena gada robežās, nevis uz ārpolitisku mērķu nospraušanu un sasniegšanu. Šāda politika starptautiskās aktivitātēs ir grūti realizējama un tai nav ilgtermiņa ietekmes.
Līdzīgi piemēri varētu būt saistībā ar jaunu vēstniecību atvēršanas plānošanu atbilstoši ārpolitiskajām prioritātēm – nepieciešamība laicīgi gatavot cilvēkresursus, plānot citas ārpolitiskas aktivitātes. Šos jautājumus var kvalitatīvi risināt tikai tad, ja ir ieviesta vidēja termiņa budžeta plānošana.
Šobrīd ir vieglāk nosaukt piemērus, kā vidēja termiņa budžeta plānošanas ieviešana palīdzētu veidot ilgtspējīgu un prognozējamu ārpolitiku, nevis to, kas ministrijai traucē, lai tā ieviestu vidēja termiņa budžeta plānošanu.