Svaigam gaisam ir liela vērtība. Tiešā un pārnestā nozīmē. Šobrīd, pēc pagājušās nedēļas ziņu karuseļa, izvēdināt galvu būtu vērts ikvienam Latvijas iedzīvotājam. Vispirms pēcvēlēšanu svētdiena, kas izrādījās klusums pirms vētras. Un tad nu viena ziņa tracinošāka par otru, kā tāda braukāšana pa jautrajiem kalniņiem - ātri augšup, ātri lejā un atkal augšup. Ar sliktu dūšu izraisošu efektu. Ar vēlmi, ar nepieciešamību izkāpt, lai nekļūtu tik slikti, ka jāvemj. Jo karuseļa vadītājs turpinājis griezt jau vairākus mēnešus. Un patiesībā karuselī esam sēdējuši jau dažus gadus. Daļu no tiem, izbaudot, patērējot un izklaidējoties, grimstot patīkamā pašapmānā. Domājot, ka mūsu politiķu lēmumiem ir sekas kaut kādā paralēlajā pasaulē, bet ne uz ikviena iedzīvotāja ikdienu, kā nu ir izrādījies, karuselim drāžoties lejup realitātē.

Piektdien darba dēļ nācās izlidot no valsts, un izbraukuma efektu varēju just uzreiz, tiklīdz pametu “Latvijas” lidmašīnu, ar “Latvijas” cilvēkiem, avīzēm, nospiedošo atmosfēru, melno humoru par mega dimbām, dziļpostiem un dižķibelēm. Kurā nebija iespējams neiesaistīties. Jo visi esam karuselī.

Ārpus karuseļa, ārpus tracinošām ziņām, ārpus sabiedrības, kurā saprotamu iemeslu dēļ nu viss griežas ap krīzi, vispirms, protams, bija prieks, atslābums, maza atpūta no karuseļa. Bauda būt ārā. Vēlme atslēgties, kas materializējusies. Bet, protams, tas neizdevās pavisam. Darba tikšanās bija jautājumi par to, kas notiek. Arī ārpus darba sarunas par pensionāriem, skolotājiem… Un arī ārpus šīm sarunām domas par to, kā tālāk. Jo es tomēr neesmu no tiem, kas vēlas emigrēt – es tieši pagājušajā gadā, Latvijas 90-gades svinībās sev atzinu, ka gribu dzīvot šeit. Jo pirms vairākiem gadiem tieši vēlme kaut ko uzlabot, palīdzēt Latvijai bija galvenā motivācija, kāpēc devos turpināt mācīties ārzemēs un kāpēc atgriezos. Jo katrā piemiņas, neatkarības un dziesmu svētku dienā es pie Latvijas himnas klusēju, cīnoties ar asarām. Par tām ciešanām, kas šai zemei, tautai bijis jāpārcieš. Par to brīnumu, ka maniem senčiem tomēr bijis spēks cerēt un izcīnīt savu brīvību. Par to apziņu, ka man, jaunajai paaudzei viņiem jāmēģina pateikties ar tādas Latvijas celšanu, kādā viņi sapņoja dzīvot.

Tā droši vien nav tā Latvija, kurā dzīvojam šobrīd. Par ko atbildīgi esam mēs visi, ne tikai tie, kas bijuši pie varas. Un arī par nākotni esam atbildīgi visi, kas vēl nav paspējuši šo vietu uzmest. Jo šeit ir iespējas, šeit ir nākotne, ja mēs paši to radām, nevis gaidām ko no citiem.

Zinu, daudziem nav spēka, jo šobrīd dzīvot šajā valstī prasa tik daudz enerģijas. Un braukšana karuselī novedusi pie sliktas dūšas un noreibušas galvas, un trūkst svaiga gaisa. Bet karuselī dzimuši daudz sapņi, un arī miruši daudz sapņi. Un arī tas prasa spēkus. Tāpat kā fokuss uz vainīgo meklēšanu, fokuss uz pagātni par to, kāpēc mēs esam tur, kur esam.

Tas mums šobrīd nepalīdz, jo mums nepieciešams sapurināties, atrast spēkus raudzīties nākotnē. Atrast spēkus saredzēt labās ziņas, saredzēt labo. Jo cilvēka smaids ar acīm nemaksā neko, bet ir nenovērtējams. Par spīti visam.

Varbūt izklausās pēc Vairas Vīķes-Freibergas “Mēs esam vareni!”. Bet mēs esam, ja atrodam spēku rezerves to atcerēties un īstenot. Tikai sākumā mums, visiem Latvijas iedzīvotājiem, vajag izrauties no karuseļa, izvēdināt galvu. Lai katrs varam sevī atrast spēkus un visi kopā spēt vienoties par to, kādu Latviju gribam un varam uzcelt. Varbūt tā būs Latvija ar daudz mazāk skolām un slimnīcām. Tā noteikti būs Latvija ar daudz mazāku birokrātisko aparātu. Un tā noteikti būs Latvija, kura neliks vēl vairāk smaguma uz saviem pleciem iznest vecākajai paaudzei.