Šobrīd pētu Moldovas, Baltkrievijas un Ukrainas pilsoņu darba un dzīvošanas apstākļus Latvijā un tā kā viens no imigrācijas rezultātiem ir konkurences paaugstināšanās, tad īpaši saasināti uztveru konkurences trūkuma radīto vietējo darbinieku slikto darbu. Tā, piemēram, vakar, kad vēlējos ko iekost Bites Blūza klubā Dzirnavu ielā, oficiante ilgi slēpās aiz bāra letes, runājot pa telefonu. Un tad atnesa maizi, kas bija apkaltusi – acīmredzami, bija sagriezta pusdienu apmeklētājiem un nenoēsta, tāpēc izlikta arī “laimīgajiem” vakariņu laikā. Es neesmu no tiem cilvēkiem, kas pieņem šādu pakalpojumu kvalitāti, tāpēc, protams, laipni pavaicāju, vai ir iespējams saņemt citu maizi pie manas zupas, jo šī ir apkaltusi. Atbilde, sakostiem zobiem: “Citas maizes mums nav!”

Tā kā nevēlos bildi krāsot melnu, jāsaka, ka gulaša zupa bija ļoti baudāma. Bet pietrūka maize. Un, protams, atvadoties nenāca nekāds “Uz redzēšanos!” Un, protams, dzeramnaudu par šādu apkalpošanu neatstājām.

Vai šī konkrētā oficiante kaut ko no šī gadījuma mācījās? Nezinu. Varbūt, ka vienkārši uzskata manus iebildumus pret apkaltušo maizi kaprīzus. Un varbūt nepamanīs, ka es un mani vakariņu biedri uz šo vietu vairs neies, un, ka es arī nemudināšu citus šo vietu apmeklēt. Varbūt, ka viņa vienkārši nezina, ka apkaltušas maizes piedāvāšana klientiem ir slikts serviss un, ka ir vietas, kur tādas lietas nenotiek. Un, patiešām, varbūt šīs vietas darbinieki nebija pamanījuši, ka aiz sienas ir pārtikas veikals, kurā varētu nopirkt svaigu maizi, ja nu ir gadījums, ka virtuvē svaigas maizes nav.

Protams, šī nav vienīgā vieta, kur apkalpošanas kvalitāte klibo. Pirms kāda laika, piemēram, Double Coffee bija izcili slikta apkalpošana, bet 10% dzeramnauda bija jau iekļauta jebkurā čekā. Laimīgā kārtā apkalpošanas kvalitāte šajā vietā ir uzlabojusies, tā kā ir sajūta, ka dzeramnauda (joprojām automātiski ieskaitītā veidā) ir kaut kā nopelnīta.

Un, protams, ir vietas, kur apkalpošana ir īpaši jauka, tāpēc ir prieks atgriezties un ieteikt citiem. Piemēram, Teātra bāra restorāns.

Bet, ja oficiante no Bites Blūza kluba neko īpaši nemācījās no vakardienas atgadījuma, un, ja ēstuvju un kafejnīcu īpašniekus neizdodas motivēt ar konkurenci (jo klients var iet arī citur), tad es nezinu, kā vēl cīnīties par pakalpojumu kvalitāti. Jo, protams, Moldovas, Baltkrievijas un Ukrainas pilsoņi apkalpojošajā sfērā Latvijā strādāt nevar, ja vien viņi neprot latviešu valodu.