CRC/C/15/Add.142 2001.gada 26.janvāris

ANO Bērnu tiesību komiteja

Divdesmit sestā sesija

Saskaņā ar Konvencijas 44. pantu iesniegto dalībvalstu ziņojumu iztirzājums

Bērnu tiesību komitejas noslēguma piezīmju projekts: Latvija

1. Komiteja izskatīja 1998.gada 25. novembrī saņemto Latvijas sākotnējo ziņojumu (CRC/C/11/Add.22) 2001.gada 9.janvārī 671. un 672. sēdē (skatīt CRC/C/SR. 671 – 672) un pieņēma[1] šādas noslēguma piezīmes.

A. Ievads

2. Komiteja ir gandarīta par dalībvalsts sākotnējā ziņojuma iesniegšanu un rakstiskajām atbildēm uz tās jautājumu sarakstu (CRC/C/Q/LAT/1). Komiteja atzinīgi vērtē dalībvalsts atsūtīto plaši pārstāvēto delegāciju un atklāto diskusiju, kā arī pozitīvo reakciju uz priekšlikumiem un rekomendācijām, kas tika izteiktas diskusijas gaitā.

B. Pozitīvie aspekti

3. Komiteja atzinīgi vērtē nesen pieņemtos jaunos likumus kā arī labojumus nacionālajā likumdošanā, kuru mērķis ir panākt tās saskaņotību ar Konvencijas principiem un noteikumiem. It īpaši atzinīgi tā vērtē labojumu 1998. gada Pilsonības likumā, saskaņā ar kuru visiem bērniem, kas dzimuši Latvijā kopš 1991. gada automātiski ir tiesības uz pilsonību. Tā arī atzīmē, cita starpā, 1998.gada Likumu par bērna tiesību aizsardzību un 1995. gada Likumu par bāriņtiesām un pagasta tiesām.

4. Komisija atzīmē Bērnu tiesību aizsardzības komisijas izveidi Ministru Kabinetā 1998. gadā, Bērnu tiesību aizsardzības apakškomitejas izveidi parlamentā 1996. gadā, Valsts bērnu tiesību aizsardzības centra izveidi Izglītības un zinātnes ministrijas ietvaros 1995. gadā, kas tika pārveidots 1998. gadā, kā arī bāriņtiesu izveidi 1995. gadā, kas nodarbojas ar bērnu tiesību aizsardzību attiecībā pret viņu vecākiem un trešajām personām.

5. Komiteja atzinīgi vērtē Nacionālo programmu pret bērniem vērstas vardarbības novēršanai 2000. – 2004. gadam un 1999. gada Iekšlietu ministrijas programmu bērnu noziedzības novēršanai un bērnu aizsardzībai pret kriminālnoziegumiem.

C. Faktori un grūtības, kas kavē Konvencijas ieviešanu

6. Komiteja atzīst, ka ekonomiskās un sociālās grūtības, ar kurām saskaras dalībvalsts, un kuras izraisījusi, galvenokārt, pāreja uz tirgus ekonomiku, tai skaitā bezdarba un nabadzības pieaugums, ir negatīvi ietekmējušas bērnu stāvokli, kavējušas un vēl joprojām kavē Konvencijas pilnīgu ieviešanu.

D. Jautājumi, kas rada bažas, un Komitejas rekomendācijas

D.1. Vispārīgie ieviešanas pasākumi

Likumdošana

7. Lai gan Komiteja atzīmē, ka 1998. gada Likums par bērnu tiesību aizsardzību atspoguļo dažus Konvencijas principus un noteikumus, tomēr Komiteja vēl joprojām jūt bažas, ka citi būtiski likumi, tādi kā, cita starpā, daži novecojuši noteikumi attiecībā uz ģimeni un adopciju 1937. gada Civillikumā, pilnībā neatbilst Konvencijai, un starp likumdošanu un praksi pastāv neatbilstība.

8. Komiteja iesaka dalībvalstij turpināt tās centienus likumdošanas reformas jomā, lai nodrošinātu likumdošanas pilnīgu atbilstību Konvencijas noteikumiem un principiem, izmantojot pieeju, kas vērsta uz bērnu tiesību aizsardzību, kā arī veikt efektīvus pasākumus, lai nodrošinātu, ka šie pasākumi tiek pilnībā veikti.

Koordinācija

9. Komiteja atzinīgi vērtē Valsts bērnu tiesību aizsardzības centra izveidi un tā lomu valsts un pašvaldības institūciju darba koordinēšanā jautājumos par bērnu tiesību aizsardzību, taču tā vēl joprojām ir norūpējusies par Centra kapacitāti šīs svarīgas lomas veikšanai apmierinošā veidā.

10. Komiteja iesaka dalībvalstij nodrošināt Valsts bērnu tiesību aizsardzības centru ar finansiālajiem un cilvēku resursiem, kas nepieciešami sekmīgai dažādo aktivitāšu koordinēšanai, kas saistītas ar Konvencijas ieviešanu nacionālajā līmenī, kā arī starp centrālo valdību un pašvaldību līmeni.

Budžeta resursu piešķiršana

11. Komiteja izsaka savas bažas, ka, ievērojot Konvencijas 4. pantu, pienācīga uzmanība nav tikusi pievērsta atbilstošu budžeta resursu piešķiršanai pastāvošās bērnu tiesību likumdošanas ieviešanai, it īpaši pašvaldībām, kā arī par to, attiecībā uz ka valsts budžeta resursu daudzumu un sadalījumu, kas tiek piešķirts bērnu politikas jautājumiem, nav skaidri noteiktas prioritātes.

12. Ievērojot Konvencijas 4. pantu, Komiteja mudina dalībvalsti skaidri noteikt savas prioritātes attiecībā uz bērnu tiesību jautājumiem, lai nodrošinātu pilnīgu bērnu ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību ieviešanu, piešķirot maksimāli iespējamo budžeta līdzekļu daudzumu no tai pieejamajiem līdzekļiem, it īpaši pašvaldībām un bērniem, kas pieder pie sabiedrības visneaizsargātākajiem slāņiem. Tā iesaka dalībvalstij norādīt budžeta analīzē to līdzekļu apjomu un sadalījumu, kas izmantoti bērnu vajadzībām nacionālajā un pašvaldību līmeni, lai novērtētu izdevumu ietekmi uz bērniem.

Neatkarīgās pārraudzības (monitoringa) struktūras

13. Komiteja uzsver, cik svarīgi ir izveidot neatkarīgu mehānismu, kam pilnvarots periodiski pārraudzīt un novērtēt progresu Konvencijas ieviešanā gan nacionālajā, gan arī pašvaldību līmenī, un atzīmē, ka dalībvalsts ir sākusi veikt pasākumus šai sakarā.

14. Komiteja mudina dalībvalsti turpināt strādāt pie neatkarīgas iestādes izveides, kas būtu bērniem viegli pieejama, piemēram, ombudsmens bērnu jautājumos vai nacionālā bērnu tiesību komisija, ievērojot Parīzes Principus (GA Rezolūcija A/RES/48/134), Konvencijas ieviešanas pārraudzībai un individuālu sūdzību ātrai un lietpratīgai izskatīšanai bērnu tiesību sakarā. Šai ziņā Komiteja iesaka dalībvalstij apsvērt iespējas vērsties pēc tehniskās palīdzības, cita starpā, pie UNICEF, Cilvēktiesību augstā komisāra birojā un Apvienoto Nāciju Organizācijas Attīstības programmā (UNDP).

Datu vākšana

13. Komiteja izsaka savas bažas par to, ka vēl nav pilnībā izstrādāta sistemātiska un visaptveroša neapkopotu datu vākšanas sistēma par visām jomām, kas minētas Konvencijā, un par visām bērnu grupām.

15. Komiteja iesaka dalībvalstij turpināt veidot Konvencijai atbilstošu datu vākšanas un indikatoru sistēmu. Šai sistēmai ir jāaptver visi bērni līdz 18 gadu vecumam, īpašu uzsvaru liekot uz tiem bērniem, kas ir īpaši neaizsargāti, tai skaitā bērni, kas cietuši no vardarbības, nevērības vai sliktas izturēšanās; bērni – invalīdi; nepilsoņu bērni; bērni, kas pieder pie minoritātēm; bērni, kas ir konfliktā ar likumu; bērni, kas strādā; adoptēti bērni un bērni, kas dzīvo uz ielas un lauku apvidos. Tā mudina dalībvalsti izmantot šos indikatorus un datus politikas un programmu izstrādē sekmīgai Konvencijas ieviešanai.

Konvencijas principu un noteikumu izplatīšana

16. Atzīmējot dalībvalsts centienus izplatīt informāciju par Konvenciju, Komitejai tomēr ir bažas, ka Konvencijas principi un noteikumi netiek izplatīti visos sabiedrības līmeņos un it īpaši lauku apvidos.

17. Komiteja iesaka dalībvalstij izstrādāt radošākas metodes Konvencijas izplatīšanai, tai skaitā izmantojot audiovizuālos līdzekļus, tādus kā grāmatas ar attēliem un plakātus. Komiteja arī iesaka nodrošināt adekvātu un sistemātisku apmācību un/vai jautājuma apzināšanās padziļināšanu profesionālajām grupām, kas strādā ar bērniem un darbojas to labā, tādām kā tiesneši, juristi, tiesību sargājošo iestāžu personāls, skolotāji, skolu administrācija un veselības aprūpes personāls. Dalībvalsts tiek mudināta pilnībā integrēt Konvenciju mācību programmās visos izglītības sistēmas līmeņos.

Pilsoniskā sabiedrība

17. Komiteja ar bažām atzīmē, ka attiecīgu nevalstisko organizāciju un vispār pilsoniskās sabiedrības līdzdalība un iesaistīšana politikas un programmu izstrādē un ieviešanā attiecībā uz bērniem ir nesistemātiska.

18. Komiteja uzsver svarīgo lomu, kuru pilsoniskā sabiedrība un it īpaši nevalstiskās organizācijas spēlē kā partneri Konvencijas noteikumu ieviešanā, un iesaka dalībvalstij padomāt par metodisku pieeju, kā iesaistīt pilsonisko sabiedrību, it īpaši bērnu asociācijas un aizstāvības grupas visās Konvencijas ieviešana stadijās, tai skaitā politikas izstrādē.

D.2. Vispārīgie principi

Vispārīgie principi

19. Komiteja ir nobažījusies, ka nediskriminācijas principi (Konvencijas 2. pants), bērna labākās intereses (3. pants) un rēķināšanās ar bērna uzskatiem (bērna uzskatu respektēšana) (12. pants) nav pilnībā atspoguļoti dalībvalsts likumdošanā, administratīvajos un tiesu lēmumos, kā arī politikā un programmās attiecībā uz bērniem ne nacionālajā, ne vietējā līmenī.

20. Komiteja iesaka pienācīgā kārtā integrēt Konvencijas vispārīgos principus, it īpaši tās 2. , 3. un 12. panta noteikumus visos likumdošanas aktos, kas attiecas uz bērniem, un piemērot tos visos politiskajos, tiesu un administratīvajos lēmumos un projektos, programmās un pakalpojumos, kas ietekmē visus bērnus, tai skaitā nepilsoņu bērnus, kā arī vadīties pēc tiem politikas izstrādē visos līmeņos un it īpaši pasākumos, kurus veic sociālās un veselības labklājības institūcijas, tiesu iestādes un administratīvās varas iestādes.

Nediskriminācija

21. Komiteja ir nobažījusies, ka nediskriminācijas princips ( Konvencijas 2. pants) nav pilnībā ieviests attiecībā uz nepilsoņu bērniem, bērniem, kas pieder pie minoritātēm, tai skaitā čigānu bērniem; bērniem no nabadzīgām vai disfunkcionālām (nelabvēlīgām) ģimenēm; bērniem – invalīdiem un bērniem, kas dzīvo lauku apvidos, it īpaši attiecībā uz adekvātu veselības aprūpes un izglītības iestāžu pieejamību. Šai kontekstā tā ar interesi atzīmē Valsts programmu bērnu stāvokļa uzlabošanai valstī 1999. gadam. Tā ar bažām norāda uz prasību pasēs minēt etnisko izcelsmi.

22. Komiteja iesaka dalībvalstij vākt neapkopotus datus, lai nodrošinātu pārraudzību pār diskrimināciju pret visiem bērniem, it īpaši tiem bērniem, kas pieder pie augstāk minētajām neaizsargātajām grupām, lai izstrādātu pasākumus jebkura veida diskriminācijas izbeigšanai. Tā atkārto rekomendāciju, kuru izteikusi Komiteja par rasu diskriminācijas novēršanu, pārskatīt prasību uzrādīt etnisko izcelsmi pasēs (A/54/18. 407. paragrāfs).

D.3. Pilsoņu tiesības un brīvības

Tiesības uz pilsonību

23. Komiteja izjūt dziļas bažas, ka, lai gan visiem bērniem, kas dzimuši Latvijā kopš 1991. gada, automātiski ir tiesības uz pilsonību saskaņā ar Pilsonības likuma 1998. gada labojumu, vēl ir liels procents bērnu, kam nav Latvijas pilsonības. Tā izsaka arī savas bažas par vispār lēno Latvijas nepilsoņu naturalizācijas tempu.

24. Ievērojot Konvencijas 7. pantu, Komiteja pievienojas Komitejas par rasu diskriminācijas novēršanu rekomendācijai racionalizēt naturalizācijas procesu visiem, kas lūdz pilsonību (A/54/18, 404. paragrāfs), un tā it īpaši mudina dalībvalsti sniegt vairāk informācijas un atbalsta nepilsoņu bērnu vecākiem, lai tie varētu lūgt pilsonību savu bērnu vārdā.

Miesas sodi

25. Atzīmējot, ka 1998. gada Likums par bērnu tiesību aizsardzību nepārprotami aizliedz miesas sodu, Komiteja izsaka savas bažas par vēl joprojām plaši izplatīto miesas sodu pielietojumu, it īpaši ģimenes lokā, skolās un citās iestādēs.

26. Ievērojot Konvencijas 19. un 28.(2) pantu, Komiteja mudina dalībvalsti izstrādāt pasākumus, lai celtu apziņas līmeni par miesas sodu kaitīgajām sekām, un veicināt alternatīvu disciplīnas formu piemērošanu ģimenēs, nepazemojot bērna pašcieņu un ievērojot Konvenciju. Tā arī iesaka panākt miesas sodu aizlieguma ievērošanu skolās un citās iestādēs.

D.4. Ģimenes vide un alternatīvā aprūpe

Iestādēs dzīvojošie bērni

27. Komiteja izsaka savas bažas par augsto bērnu skaitu, kas dzīvo iestādēs, galvenokārt sakarā ar to, ka bērnus, kas dzīvo neaizsargātās ģimenēs vai ģimenēs ar ļoti zemiem ienākumiem, nevar uzturēt sakarā ar alternatīvās aprūpes un sociālās palīdzības trūkumu.

28. Konvencijas 18. un 26. panta gaismā Komiteja rosina dalībvalsti izstrādāt visaptverošus pasākumus neaizsargāto ģimeņu atbalstam, lai palīdzētu tiem veikt bērnu audzināšanas pienākumus, piemēram, palielinot dažādas sociālās palīdzības formas ģimenēm vai nodrošinot bērnu aprūpes pakalpojumus un iestādes, lai palīdzētu ģimenēm bērnu audzināšanā.

Vardarbība un nevērība pret bērnu

29. Lai gan Komiteja atzīmē Nacionālo programmu seksuālas vardarbības novēršanai 2000. – 2004. gadam, tā tomēr izsaka savas bažas par datu, atbilstošu pasākumu, mehānismu un resursu trūkumu, lai novērstu un cīnītos pret vardarbību ģimenē, tai skaitā bērnu seksuālo izmantošanu. Bez tam cietušajiem bērniem nav tiesību uz bezmaksas juridisko palīdzību, tiesu procedūra ir bērniem traumējoša, it īpaši tādēļ, ka cietušie bērni tiek pakļauti atkārtotai izjautāšanai.

30. Konvencijas 19. panta gaismā Komiteja iesaka dalībvalstij veikt pētījumus par vardarbību, sliktu izturēšanos un izmantošanu, tai skaitā seksuālu izmantošanu ģimenē, lai apzinātu šo parādību apjomu, mērogu un raksturu, veiktu pienācīgus pasākumus un izstrādātu atbilstošu politiku, kā arī veicinātu attieksmes maiņu. Komiteja arī iesaka lietas par vardarbību, sliktu izturēšanos pret bērniem un bērnu izmantošanu ģimenē, tai skaitā seksuālu izmantošanu ģimenē, pienācīgi izmeklēt, pielietojot bērnu netraumējošu izmeklēšanu un tiesas procedūru, lai nodrošinātu labāku aizsardzību cietušajiem bērniem, tai skaitā lai aizsargātu viņu tiesības uz privātu dzīvi. Ir jāveic arī pasākumi, lai nodrošinātu atbalsta pakalpojumus bērniem tiesas prāvu laikā, izvarošanas, vardarbības, nevērības, sliktas izturēšanās un brutalitātes rezultātā cietušo bērnu fizisko un psiholoģisko atveseļošanos un sociālo reintegrāciju saskaņā ar Konvencijas 39. pantu.

Adopcija

31. Komiteja izsaka savas bažas par to, ka pašreizējā likumdošana, kas regulē adopciju, ir novecojusi un negarantē pienācīgu aizsardzību adopcijā iesaistītajam bērnam, kā to nosaka Konvencija. Tā kā adopcijas procedūras, it īpaši adopcija uz ārzemēm, ir sarežģītas, un tā kā nav pieejama gandrīz nekāda audžuģimeņu sistēma, tā atzīmē, ka ievērojams skaits bērnu ir spiesti ilgu laiku dzīvot bērnunamos un iestādēs.

32. Konvencijas 21. panta un citu attiecīgo noteikumu gaismā Komiteja rosina dalībvalsti pieņemt jaunu likumdošanu par adopciju, lai vienkāršotu un paātrinātu adopcijas procedūras. Tā arī iesaka dalībvalstij veikt pasākumus, lai veicinātu audžuģimeņu aprūpes sistēmas radīšanu ar pietiekamu finansiālu atbalstu. Tā arī mudina dalībvalsti turpināt procesu, kas vērsts uz 1993. gada Hāgas Konvencijas par bērnu aizsardzību un sadarbību attiecībā uz adopciju uz ārzemēm ratifikāciju.

D.4. Pamatveselība un labklājība

Veselība un veselības pakalpojumi

33. Lai gan Komiteja atzīst, ka dalībvalsts ir uzsākusi procesu, ka koncentrē uzmanību uz preventīvo veselības aprūpi, tā tomēr ir nobažījušies par faktu, ka mātes, bērna un reproduktīvās veselības stāvoklis ir slikts. Tā it īpaši ar bažām atzīmē augstos bērnu mirstības rādītājus, lai gan pēdējos gados tā ir mazinājusies, un bērnu saslimstības rādītājus, it īpaši augsto saslimstību ar ērču izraisīto encefalītu un difteriju. Tā arī norāda, ka imunizācijas programma ir tikusi aizkavēta, jo finansiālie līdzekļi bijuši nepietiekami, un ka tā vairs nav pieejama skolās.

34. Komiteja iesaka dalībvalstij piešķirt pienācīgus līdzekļus un izstrādāt visaptverošu politiku un programmas, lai uzlabotu visu bērnu veselības stāvokli bez jebkādas diskriminācijas. Attiecībā uz imunizācijas programmu Komiteja mudina dalībvalsti pievērsties starptautiskajai sadarbībai, lai rastu atbalstu vakcīnu ražošanai un piegādei.

Bērni – invalīdi

35. Komiteja izsaka savas bažas par faktu, ka bērniem – invalīdiem tiek piešķirti papildus valsts pabalsti tikai līdz 16 gadu vecumam, un ka bērniem – invalīdiem, kas dzīvo lauku apvidos, nav pieejami tāda paša līmeņa pakalpojumi un zāles kā bērniem, kas dzīvo citās valsts daļās. Tā ir arī nobažījusies par augsto bērnu – invalīdu skatu, kas atrodas iestādēs. Tā arī ar bažām atzīmē, ka bērnu – invalīdu integrācija normālajā izglītības sistēmā ir problemātiska speciāli apmācītu skolotāju trūkuma dēļ, un ka skolas nav viegli pieejamas bērniem ar kustību traucējumiem.

36. Komiteja iesaka dalībvalstij piešķirt nepieciešamos resursus programmām un iestādēm visiem bērniem – invalīdiem līdz 18 gadu vecumam, it īpaši bērniem – invalīdiem, kas dzīvo lauku apvidos, un izstrādāt uz sabiedrību balstītas programmas, lai bērni varētu palikt mājās kopā ar savām ģimenēm. Ievērojot Standartnoteikumus par vienlīdzīgu iespēju nodrošināšanu invalīdiem (Ģenerālās Asamblejas Rezolūcija 48/96) un Komitejas rekomendācijas, kas pieņemtas tās Vispārējā diskusiju dienā “Par bērnu – invalīdu tiesībām” (CRC/C 69), tā arī iesaka dalībvalstij tālāk veicināt viņu integrāciju izglītības sistēmā un iekļaušanu sabiedrībā, tai skaitā nodrošinot speciālu apmācību skolotājiem un padarot skolas vieglāk pieejamas.

Pusaudžu veselība

37. Komiteja izsaka savas bažas sakarā ar to bērnu un jauniešu skaita pieaugumu, kas lieto narkotikas, alkoholu un tabaku, seksuāli transmisīvo slimību un HIV – AIDS gadījumu pieaugumu jauniešu vidū, kā arī augošo aborta kā dzimstības kontroles metodes pielietojumu. Tā arī norāda uz ierobežoto skaitu pieejamo programmu un pakalpojumu pusaudžu veselības jomā, tai skaitā garīgas veselības jomā, it īpaši ārstniecības un rehabilitācijas programmas no alkohola un narkotikām atkarīgajiem, profilakses un informācijas programmas, it īpaši par reproduktīvo veselību skolu līmenī.

38. Komiteja rekomendē dalībvalstij paplašināt centienus veicināt pusaudžu veselības politiku, tai skaitā garīgās veselības jomā, it īpaši attiecībā uz alkohola patēriņu, ļaunprātīgu vielu izmantošanu un reproduktīvo veselību, un izstrādāt programmu veselības izglītībai skolās. Komiteja arī ierosina veikt visaptverošu un multidisciplināru pētījumu, lai apzinātu pusaudžu veselības problēmu mērogu, tai skaitā seksuāli transmisīvo slimību un HIV-AIDS negatīvo ietekmi, kā arī lai izstrādātu piemērotu politiku un programmas. Vēl tiek ieteikts dalībvalstij veikt turpmākus pasākumus, tai skaitā piešķirt pienācīgus cilvēku un finansu resursus, veikt apmācības programmu efektivitātes novērtējumu veselības izglītībā, it īpaši reproduktīvajā veselībā, un izveidot jaunatnei labvēlīgas konsultāciju, aprūpes un rehabilitācijas iestādes, kas ir pieejamas bez vecāku piekrišanas, kad tas ir bērna labākajās interesēs.

Pienācīgs dzīves līmenis

39. Komiteja izsaka savas bažas par lielo skaitu ģimeņu, it īpaši ģimenes ar trim un vairāk bērniem, kas dzīvo zem iztikas minimuma līmeņa, un lielo skaitu ģimeņu, kurām draud izlikšana no viņu mājokļiem, jo sociālās labklājības sistēmu kopumā ietekmējusi pāreja uz tirgus ekonomiku.

40. Ievērojot Konvencijas 3., 4., 6., 26. un 27. pantu, Komiteja mudina dalībvalsti veikt visus atbilstošos pasākumus tai pieejamo resursu maksimālā apjomā, it īpaši vietējā līmenī, lai atbalstītu ģimenes grūtā ekonomiskā un/vai sociālā situācijā, lai, cik vien tas ir iespējams, nodrošinātu visu Latvijā dzīvojošo bērnu izdzīvošanu un attīstību.

C. 6. Izglītība, atpūta un kultūras aktivitātes

Izglītība

41. Komiteja ar bažām norāda uz augsto bērnu skaitu, kas neapmeklē obligāto pamatskolu. Tā arī izsaka savas bažas par faktu, ka virkne skolu lauku apvidos tikušas slēgtas, un ka lauku apvidos nodrošinātās izglītības kvalitāte ir zemāka par izglītības kvalitāti pilsētās.

42. Ievērojot Konvencijas 28. pantu, Komiteja iesaka dalībvalstij veikt atbilstošus pasākumus, lai nodrošinātu regulāru skolas apmeklēšanu un no skolas izstājušos bērnu skaita samazināšanos, tai skaitā turpinot kampaņu, kuru veic Valsts bērnu tiesību aizsardzības centrs “Skola tevi gaida”, lai informētu sabiedrību par nepieciešamību raudzīties, lai visi bērni apmeklē pamatskolu, un palīdzētu pašvaldībām viņu darbā ieviest noteikumus par bērnu reģistrāciju. Tā arī rosina dalībvalsti veikta pasākumus, lai nodrošinātu to, ka bērni no nabadzīgām un/vai nelabvēlīgām ģimenēm regulāri apmeklē vietējās skolas.

D.7. Speciālie aizsardzības pasākumi

Nepilngadīgo tiesvedības administrēšana

43. Komiteja ir norūpējusies, ka nepilngadīgo tiesvedības sistēma pilnībā neatbilst Konvencijai, un ka tiesu sistēma nav pilnībā efektīva. Tā it īpaši apliecina savas bažas sakarā ar ziņojumiem par nepilngadīgiem likumpārkāpējiem, kas pavada ilgu laiku pirmstiesas izmeklēšanas cietumā, jo tiesu sistēma ir pārslogota. Tā arī izsaka savas bažas par gadījumiem, kad nepilngadīgie likumpārkāpēji tiek turēti pieaugušo cietuma iestādēs, kā arī par faktu, ka nav programmu viņu rehabilitācijai un reintegrācijai sabiedrībā.

44. Komiteja iesaka dalībvalstij pārskatīt likumus un praksi attiecībā uz nepilngadīgo tiesvedības sistēmu, lai tā pilnīgāk atbilstu Konvencijai, it īpaši 37., 40. un 39. pantam, kā arī citiem attiecīgajiem starptautiskajiem standartiem šai jomā, tādiem kā Apvienoto Nāciju Organizācijas Minimālie standartnoteikumi par nepilngadīgo tiesvedības administrēšanu (Beidžinas Noteikumi) un Apvienoto Nāciju Organizācijas Vadlīnijas nepilngadīgo noziedzības novēršanai (Rijādas Vadlīnijas), lai nodrošinātu bērnus netraumējošu praksi policijas darbā un pārējos nepilngadīgo tiesvedības sistēmas līmeņos, kā arī nepilngadīgo un pieaugušo likumpārkāpēju nošķiršanu cietumos. Tā īpaši atgādina dalībvalstij, ka ar nepilngadīgo likumpārkāpēju lietām ir jānodarbojas bez kavēšanās, un ka pirmstiesas aizturēšana, kas nedrīkst būt ilgāka par likumā noteikto laiku, ir izmantojama vienīgi kā pēdējais iespējamais līdzeklis un uz visīsāko iespējamo laiku. Kad vien tas ir iespējams, ir jāizmanto alternatīvi pasākumi, lai izvairītos no pirmstiesas aizturēšanas. Attiecībā uz bērniem, kas sodīti ar brīvības atņemšanu Komiteja iesaka dalībvalstij iekļaut savā likumdošanā un praksē Apvienoto Nāciju Organizācijas Noteikumus par aizsardzību nepilngadīgām personām, kas sodītas ar brīvības atņemšanu, it īpaši, lai garantētu personām pieeju efektīvām sūdzību iesniegšanas procedūrām par visiem aspektiem attiecībā uz izturēšanos pret šīm personām, kā arī veikt atbilstošu rehabilitācijas pasākumus, lai veicinātu nepilngadīgo tiesvedības sistēmā iesaistīto bērnu sociālo reintegrāciju. Visbeidzot Komiteja iesaka dalībvalstij vērsties pēc palīdzības, cita starpā, pie Cilvēktiesību augstā komisāra biroja, Apvienoto Nāciju Organizācijas Starptautiskās noziedzības novēršanas centra, Starptautiskā nepilngadīgo tiesvedības tīkla, kā arī UNICEF ar Apvienoto Nāciju Organizāciju Tehniskās konsultāciju un palīdzības koordinācijas paneļa nepilngadīgo tiesvedības jautājumos starpniecību.

Seksuālā izmantošana un nelegālā tirdzniecība

45. Komiteja ar bažām norāda, ka nepilngadīgo vidū strauji pieaug prostitūcija, un ka pieejamas ir vienīgi īstermiņa rakstura rehabilitācijas programmas.

46. Komiteja iesaka dalībvalstij ieviest Nacionālo programmu seksuālās vardarbības novēršanai 2000. – 2004. gadam, it īpaši, tās rehabilitācijas un reintegrācijas aspektu. Tā arī rekomendē dalībvalstij veikt pētījumu par komerciāla rakstura seksuālās izmantošanas un pret bērniem vērstas vardarbības jautājumu, lai apzinātu tā mērogu un cēloņus, kā arī lai nodrošinātu problēmas sekmīgu pārraudzību, un izstrādāt visus nepieciešamos pasākumus un programmas, lai novērstu un cīnītos pret tiem, ievērojot Stokholmas Pasaules kongresa pret komerciāla rakstura seksuālo izmantošanu darbības plānu. Tā it īpaši mudina dalībvalsti novērst cietušo kriminalizāciju un stigmatizāciju.

Bērni, kas dzīvo uz ielas

47. Komiteja izsaka savas bažas par lielo bērnu skaitu, kas dzīvo uz ielas, un norāda, ka lai gan Likums par bērnu tiesību aizsardzību ietver uz ielas dzīvojošo bērnu aizsardzību, tā ieviešanai nav tikuši izveidoti nekādi īpaši mehānismi, un ka palīdzību bērniem, kas dzīvo uz ielas, parasti sniedz vienīgi nevalstiskās organizācijas.

48. Komiteja iesaka dalībvalstij atbalstīt esošos mehānismu, lai panāktu, ka bērni, kas dzīvo uz ielas, tiek nodrošināti ar pārtiku, apģērbu, mājokli, veselības aprūpes un izglītības iespējām, tai skaitā profesionālo un sadzīves prasmju apmācību, lai atbalstītu viņu pilnīgu attīstību. Vēl jo vairāk, dalībvalstij ir jānodrošina, ka šiem bērniem, kad vien tas ir nepieciešams, tiek nodrošināti rehabilitācijas pakalpojumi fiziskas, seksuālas vardarbības un atkarības vielu lietošanas gadījumā; aizsardzība pret policijas brutalitāti, kā arī pakalpojumi izlīgumam ar ģimenēm.

Bērni, kas pieder pie minoritāšu grupām

49. Komiteja ar bažām atzīmē, ka 1998. gada Izglītības likums paredz, ka, sākot ar 2004. gadu, visas valsts finansētās skolas nodrošinās vidējo izglītību latviešu valodā, kamēr bilingvālā izglītība būs pieejam vienīgi līdz 9. klasei ieskaitot. Tā arī norāda uz Nacionālās sabiedrības integrācijas programmas lēno tempu Latvijā, it īpaši sakarā ar finansējuma trūkumu.

50. Komiteja rosina dalībvalsti nodrošināt, ka bērni, kas pieder pie minoritātēm, var izmantot arī savu dzimto valodu vidējā izglītībā saskaņā ar Konvencijas 29. un 30. pantu. Tā arī mudina veikt integrācijas procesu it īpaši sabiedrības līmenī, arī sniedzot vairāk informācijas par šo procesu.

Pagaidu protokoli

51. Komiteja ņem vērā faktu, ka Latvijas valdība ir uzsākusi iekšējo procedūru, lai pievienotos Pagaidu protokolam par bērnu tirdzniecību, bērnu prostitūciju un bērnu pornogrāfiju, kā arī Pagaidu protokolam par bērnu iesaistīšanu bruņotos konfliktos.

52. Komiteja aicina dalībvalsti turpināt procesu, lai ratificētu abus Pagaidu protokolus.

D.9. Ziņojuma procesa dokumentu izplatīšana

53. Visbeidzot Komiteja iesaka, ka, ievērojot Konvencijas 44. panta 6. paragrāfu, sākotnējais ziņojums un rakstiskās atbildes, kuras iesniegusi dalībvalsts, ir darāmas pieejams plašai sabiedrībai, un ka ir jāapsver iespējas publicēt ziņojumu kopā ar attiecīgajiem kopsavilkuma pierakstiem un šai sakarā pieņemtajām Komitejas noslēguma piezīmēm. Šāds dokuments ir izplatāms, lai rosinātu debates un apziņu par Konvenciju un tās ieviešanu, kā arī pārraudzību valdības ietvaros un vispārējās sabiedrības vidū, tai skaitā nevalstiskajās organizācijās.

____________________

[1] 2001. gada 26. janvārī 697. sēdē.