Raksts

Amorālā žurnālistika


Datums:
19. novembris, 2002


Autori

Providus


Foto: E. Rudzītis

Līdz šai dienai Latvijas prese neapzinās savu vietu demokrātiskā sabiedrībā. Par to liecina fakts, ka žurnālisti piedalās politikā, nepametot darbu redakcijā, kuras vadība neko peļamu tajā neredz.

Manuprāt, Delnas un SFL pētījumā aprakstītie “iespējamās slēptas reklāmas gadījumi” attiecās drīzāk uz “interešu žurnālistiku”, nevis uz banālu redakciju uzpirkšanu par partiju “melno kasu” naudu. Mediji pagaidām uzskata sevi par interešu vai partiju kalpiem, nevis par vienu no demokrātijas instrumentiem. Tieši tāpēc vairāk “slēptas politiskās reklāmas” gadījumu bija konstatēts tajos izdevumos, kuru lasītāju vidū ir daudz nepilsoņu. Deputāta kandidāti, kas publicēja rakstus avīzēs, diez vai maksāja par reklāmu, bet drīzāk paši saņēma autora atlīdzību par šīm publikācijām.

Kādā mērā pētnieku hipotēze par apmaksātu slēpto politisko reklāmu sekmēja to, ka mediju kritika par analīzes rezultātiem ir tik nekonstruktīva? Pavisam bezjēdzīgi meklēt “slēpto politiskās reklāmas” naudu redakciju “melnajās kasēs”. Jo “melnās kases” redakcijās pastāv neatkarīgi no priekšvēlēšanu kampaņām un visticamāk papildinās no citiem avotiem kā mahinācijas ar banku kredītiem, komerciālās reklāmas dubultā uzskaite. Runājot par “politisko reklāmu”, jāatzīmē, ka Latvijā tā ir izpratnes problēma – runājot Mihaila Bulgakova varoņa Filipa Filipoviča vārdiem, “sabrukums nevis klozetos, bet galvās”.

Tomēr nav pareizi saukt par neprofesionāliem žurnālistus, kas pārkāpj ētiku. Jo, no vienas puses, par profesionāli var nosaukt jebkuru, kas saņem naudu par savu darbu, no otras puses, nereti mediju redaktori paši “uzlabo” reportiera ziņu, pievienojot tajā komentārus, lai padarītu to emocionālāku. Galvenā problēma – mediju redaktoru un īpašnieku profesionāla izpratne.

Uz morāles principiem, ētikas kodeksu un Rietumu žurnālistu pieredzi dažos izdevumos raugās augstprātīgi. Par amorālu te drīzāk uzskata nevis manipulāciju ar lasītājiem, bet ziņu šķiršanu no komentāriem. Tas ļoti stipri hiperbolizējas Latvijas krievu presē, kurai vispār nav kvalitatīva uzdevuma, taču latviešu prese arī nav bez grēka. Un kā parādīja “Talsu Vēstis” redaktora Andra Strēļa komentārs par Delnas un SFL pētījumu, padomju laika negatīvā pieredze traucē pielāgoties strādāt demokrātiskos apstākļos. Jo žurnālistika zināmā mērā ir “buržuāziska” profesija, kas nevar normāli eksistēt bez pašizpausmes brīvības un degradējas, ja nav iespējas neatkarīgi analizēt valsts iekšpolitiskos procesus. Pēc redaktora domām, negatīvā padomju pieredze ir nenovērtējama, taču viņam nav taisnība, jo mūsdienu apstākļos no šīs pieredzes nav nekāda labuma.

Kaut gan pēc padomju varas sabrukuma vecā pieredze kļuva nevajadzīga, citas pieredzes mums nebija. Mēs dzīvojam morāles krīzes apstākļos un nav nejauši, ka droši vien tikai “Diena” un arī sabiedriskie radio un televīzija var paplātīties ar savu ētikas kodeksu, kas kalpo jau ilgāku laiku. Un nekāda kopīga žurnālistu ētikas kodeksa mums Latvijā vispār nav. Man var iebilst Latvijas žurnālistu savienība (LŽS), taču šai organizācijai šodien nav nekādas ietekmes praktiskā dzīvē, jo grūti atrast redakciju, kura oficiāli apņemas ievērot tās ētikas kodeksu. Un ne visi mūsu arodbiedrības bosi var lielīties, ka izdevumā, kur viņi strādā, darbojas arodbiedrība. Apbalvojot citus ar ironiskām balvām, LŽS varētu pati iegūt Mērfija balvu.

Acīmredzami ir arī tas, ka nekādas pārmaiņas likumdošanā pašas par sevi neatrisinās slēptās reklāmas problēmu un nepadarīs presi kvalitatīvu. Ja iespējamas totālas preses pārbaudes gadījumā neatrastos nekāda nauda, kas maksāta par šo slēpto reklāmu, tad tā vai citādi nāksies meklēt citu definīciju šai parādībai. Un galu galā mēs atgriezīsimies pie žurnālistu, redakciju un mediju īpašnieku izpratnes par preses lomu sabiedrībā un profesionāliem kritējiem. Domas par soda sankcijām drīzāk būtu normālas Nacionālajai Radio un Televīzijas padomei, kas ir tipiska politiska struktūra. Taču žurnālistiem pašiem vajadzētu organizēties un izstrādāt gan morāles principus, gan izveidot kontrolējošu sabiedrisko institūciju. Lai neizgudrotu divriteni, labāk nedibināt jaunu struktūru, bet izmantot esošo žurnālistu savienību, kurai ir labi statūti, jo šīs organizācijas zemais ietekmīgums ir pilnīgi mūsu pašu vaina. Ideāls variants būtu liberāla un presi aizsargājoša likumdošana kopā ar stipru žurnālistu sabiedrisko kontroli pār savu darbību.

ASV konstitūcija aizliedz Kongresam izdot likumus, kas ierobežotu vārda vai preses brīvību. Tomēr Amerikas Profesionālu žurnālistu sabiedrība (The Society of Professional Journalists) ir izstrādājusi ļoti stingrus ētikas principus. Lielākā daļa no tiem mums var šķist pat pārāk drakoniska, piemēram, atteikšanās no dāvanas, pakalpojumiem, naudas atlīdzības, bezmaksas braucieniem, īpašām attiecībām, izvairīšanās no darbu savienošanas, politiskās darbības, valsts amatiem un darbības pašvaldībās, ja tās var kompromitēt neuzpērkama žurnālista reputāciju. Taču tikai tādā veidā var aizsargāt mediju prestižu un kvalitāti.

Žurnālistu politiskai aktivitātei jābūt nosodāmai. Tā nenes labumu nevienai redakcijai un neuzlabo mūsu sociālo stāvokli. Nav pieļaujama situācija, kad žurnālisti paši strādā pretējā barikāžu pusē, aktīvi nodarbojoties ar politiku vai pieļaujot manipulēt gan ar sevi, gan ar saviem lasītājiem. Gribam koriģēt likumus? Žurnālistu savienībai saskaņā ar “Likumu par arodbiedrībām” ir likumdošanas iniciatīvas tiesības. Pirms kliegt – “deputāti balsojuši par žurnālistu materiālā stāvokļa pasliktināšanu”, uzdod sev jautājumu, vai es, būdams reportieris, neesmu palīdzējis tiem nonākt Saeimā, aktīvi strādājot kā viņu politisks propagandists, un vai, būdams LŽS valdes loceklis, es nevarēju izvirzīt savus likumu grozījumus žurnālistu stāvokļa uzlabošanai.

No otras puses, žurnālistu rokās atrodas ļoti spēcīgs instruments, kas var piespiest jebkuru politiķi atkāpties no agrāk pieņemta lēmuma vai motivēt ķerties pie kādas problēmas risināšanas. Kvalitatīva un atbildīga prese var ietekmēt gan likumdošanu, gan lēmumu pieņemšanu labāk nekā politiska partija. Nebūdami partiju un biznesa kalpi, mediji var runāt sabiedrības vārdā, prasot atbildību no politiķiem un ierēdņiem un cīnoties par savu neatkarību un informācijas atklātību, var palīdzēt liberalizēt valsts dzīvi un samazināt korupcijas iespējas.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!