Kad bērni sa-nāk – tad viņi vienkārši ir, bet bieži vien tas, ko redzam savos bērnos, mums sagādā vilšanos vai liek justies bezspēcīgiem. No kurienes tad rodas tie labie bērni? Nu, protams, ka no labiem un gudriem pieaugušajiem.

Strādājot pēdējos piecus gadus ar dažāda veida aktivitātēm bērnu likumpārkāpumu mazināšanai, ir kļuvis skaidrs, ka lielākā problēma Latvijā bērnu noziedzības prevencijas jomā ir pašas prevencijas sistēmas neesamība, kā arī izpratnes trūkums par to, kādai un kurā īsti vietā šai prevencijai jābūt. Tā nu ir iegājies, ka lielākoties likumpārkāpumu prevenciju īstenojam kampaņveidīgi vai no viena projekta uz otru – kampaņa beidzās, projekta līdzekļi beidzās un beidzas arī prevencija. Nevēlos nosodīt – kampaņa, saprotams, ir metode, kas var būt lietderīga, taču tā ir kā “zivs”, pēc kuras “makšķeres” trūkuma sajūta speciālistiem ar katru reizi saasinās. “Lai gan likumdošana šajā jautājumā Latvijā esot sakārtota, ir cita problēma – akūti trūkst speciālistu, kas ar bērnu-likumpārkāpēju strādātu individuāli un veiktu prevenciju. Krīzes laikā krasi samazinātas štata vietas gan policijā, gan pašvaldības iestādēs. Šobrīd situācija vairāk atgādinot ķeksīti, bet, ja ar bērniem nestrādā no sirds un intensīvi, rezultāta nav, “ – tā pagājušā vasarā raksturoja situāciju Valsts policijas speciālisti.[1] Tātad jāmeklē metodes, kas ir savādāk organizētas, līdz ar ko spēj pastāvēt jaunizveidojušos apstākļos – kuros naudas nav, un saprotams, ka jaunu štata vietu nebūs – tātad jāveic esošo resursu inventarizācija un darbu pārdale. Jāpievērš uzmanība agrīnai bērnu noziedzības prevencijai pašvaldībās un izglītības iestādēs, negaidot brīdi, kad bērns nonāk tiesību aizsardzības iestāžu redzeslokā, nevis izteikt pārmetumus, gaidīt likumpārkāpumus un tad sodīt, bet iejaukties, uztverot pirmos signālus, lai neviens nebūtu jāsoda.

Proti, lai veiktu šo uzdevumu, nepieciešama metode (kā darīt), kā arī sistēma (ko un kad darīt) un sadarbības partneri (kam darīt). Minēto iemeslu dēļ Sabiedriskās politikas centrs PROVIDUS 2011.gada sākumā, sadarbībā ar Cēsu, Saldus un Madonas novadu pašvaldībām uzsāka šādas jaunas agrīnās bērnu likumpārkāpumu prevencijas īstenošanu un metodikas izstrādi, lai nosaukto un citu pašvaldību rīcībā būtu “makšķere” un nepieciešamās iemaņas tās lietošanā, nevis “pa zivij” no kampaņas līdz kampaņai.

Jau gada sākumā ikvienā no trīs pašvaldībām tika izveidots modelis[2] bērnu likumpārkāpumu prevencijai, kura ietvaros divas reizes mēnesī visa novada bērnu lietu speciālisti (sociālais dienests, psihologi, Izglītības speciālisti, Valsts un pašvaldības policijas pārstāvji, bāriņtiesas un Valsts probācijas dienesta un citi) kopīgi risina ar ikvienu rūpju bērnu saistītās problēmas. Šā gada sākumā izveidotā sadarbība starp trīs pašvaldības teritorijās strādājošiem bērnu lietu speciālistiem tika balstīta jaunā ideoloģijā – ikviens likumpārkāpums, ko izdara bērns šodien, ir sekas atbilstošam pieaugušo rīcības trūkumam pagātnē; bērniem ir pienākumi un tiesības, savukārt pieaugušo pienākums ir ne tikai tos ierakstīt likumā, bet arī iemācīt bērniem, ko tie nozīmē un kāda rīcība no viņiem tiek gaidīta, bet kāda nē.

Attēlā – starpinstitucionālās sadarbības modelis Saldū, autori: Sindija Timoščuka un Nauris Ozoliņš

Cilvēkiem, kuri pašvaldībās uzņēmās dalību šai inovatīvajā pasākumā, bija (un aizvien vēl ir[3]) nepieciešama gan drosme, gan pacietība, gan spēja pašiem mācīties ik dienas:

“Necerēti dzīve piespēlēja piedalīties projektā, kura mērķis ir palīdzēt jauniešiem, parādīt, ka dzīvot var arī savādāk. Parādīt kaut ko jaunu. Vismaz censties to darīt. Šoreiz bez sodīšanas, stingras mācīšanas. Pirmās domas: jā, es gribu, es darīšu, es varu, kā saka: darbs un idejas uz emocijām, bet viss tik vienkārši nenotiek. Ir apjukuma brīži, neziņa, varbūt arī bailes, kā,  ko darīt. Bet par laimi, mēs strādājam komandā, un bieži tur slēpjas tas spēks”.

“….bieži vien bērni saņem sodus par pieaugušo kļūdām, neizdarību. Negatīvā bērna uzvedība ir kaut kāda atbildes reakcija uz mīlestības, sapratnes un citu jūtu izpausmju trūkumu”.

“Jaunieši bieži vien neapzinās, ka viņi ir gana varoši radīt skaistas lietas, piemēram, rotas mammām un māsām svētkos vai konfekšu pušķus”.

“Sarežģītākais, ka bērni ir no tik dažādām dzīves vietām, novads ir liels. Visgrūtāk atrisināt transportus un iespēju apmeklēt aktivitātes vienā laikā, turklāt tāda Sporta Halle, piemēram, ir ļoti noslogota un izraut laiku ir grūti. Bērni ir atbilstoši mērķa grupai – dažādi, gan bravūrīgi un skaļi, gan noliedzoši, gan ļoti klusi, sevī ierāvušies. Normāla situācija. Es priecājos, ka atklājušies divi talanti zīmēšanā – abi puiši neko nav mācījušies, nav izkopuši savus talantus. Meklēsim iespēju ar viņiem individuāli pastrādāt, nevis akadēmiskā līmenī, bet neformālā – izkopjot to, kas ir un ļaujot viņiem apjaust, ka var vairāk. Protams, ir bažas kā ieinteresēt un noturēt jauniešus grupās – aktivitātēm ir jābūt īpaši aizraujošām un ne vienmēr 14 gadiem der tas, kas 18 un otrādi”.[4]

Jāteic, ka visās trijās pašvaldībās, kur šobrīd tiek īstenota agrīnā bērnu likumpārkāpumu prevencija, prakse veidojas ļoti atšķirīga, kaut arī pašvaldību speciālisti cieši pieturas pie vienotiem principiem. Pie tam šāds iznākums ir pozitīvi vērtējams visās trīs pašvaldībās – tā šā gada 1.pusgadā prevencijas sistēmā jau iesaistīti 120 dažāda vecuma bērni un jaunieši[5], turklāt uzsāktie darbi sistēmas izveidē turpinās arī vasaras mēnešos.

Drīz vien kļuva skaidrs, ka līdzīgu meklējumu ceļu sākušas arī citas Latvijas pašvaldības: “Ir jāstrādā kopā. Ne skola, ne policija, ne bāriņtiesa viena pati neko neizdarīs. Tikai strādājot kopā, mēs jau laikus varam novērst nozieguma izdarīšanu, nevis cīnīties tikai ar sekām”[6]. Zemgalē īstenots projekts „Preventīvi pasākumi jauniešu noziedzības mazināšanai Zemgales reģionā”.[7]

Šīs aktivitātes neapstrīdami norāda uz nepieciešamību mainīt darba organizāciju bērnu noziedzības prevencijas jomā, balstīt to uz agrīnu intervenci, sistēmisku un vienotu pieeju. Tomēr būtiskākais, lai visu šo aktivitāšu rezultātā iegūtā pieredze tiktu izplatīta un pārņemta visas valsts teritorijā, tādējādi radot drošāku vidi bērnu attīstībai kopumā.

______________________________________________________

[1]http://www.tvnet.lv/zinas/latvija/339765-ka_palidzet_berniem_pirms_vini_nonak_cietuma 

[2] Starpinstitucionālās sadarbības modelis – šis modelis ir unikāls, piemērots tieši konkrētā novada vajadzībām; tā ir kārtība kādā visas ieinteresētās iestādes (valsts, pašvaldības, skolas, sociālās un citas) savā starpā komunicē, pieņem lēmumus, par to – kurš ko dara, kurš iesaistās un kurā brīdi „cīņā” par saviem rūpju bērniem .

[3] Plānots, ka Atbalsta sistēma nepilngadīgo likumpārkāpumu prevencijai būs līdz galam izveidota 2012.gada jūnijā, kad tā tiks prezentēta citām pašvaldībām un bērnu lietu speciālistiem.

[4] No projekta novadu koordinatoru un asistentu rakstītajām esejām pēc projekta pirmā ceturkšņa noslēguma.

[5] Ne visi šie jaunieši ir izdarījuši likumpārkāpumus, lielākā daļa no viņiem vien atrodas kādu riska faktoru ietekmē.

[6]http://www.social.lv/portal/nozare/berni-un-gimene/1488-aluksneka-mazinat-nepilngadigo-noziedzibu

[7]http://www.laiki.lv/_Jekabpils/j%C4%93kabpils-ir-sol%C4%ABti-priek%C5%A1%C4%81-citiem-zemgalie%C5%A1iem.aspx

Publikācija tapusi projekta “Atbalsta sistēma nepilngadīgo likumpārkāpumu prevencijai” ietvaros.Apakšprojektu finansē Šveices Konfederācija un Latvijas Republika no Latvijas un Šveices sadarbības programmas līdzekļiem paplašinātajai Eiropas Savienībai.