Foto: Foto - B. Koļesņikovs © AFI
Sarunu rezultāti
Brīva personu kustība ES nozīmē, ka jebkurš ES pilsonis var brīvi ceļot pa ES “paceltu galvu”, strādāt un apmesties uz dzīvi jebkurā citā dalībvalstī. Lai to nodrošinātu, likumdošanā iestrādāti noteikumi par savstarpēju profesionālo kvalifikāciju atzīšanu, pilsoņu tiesībām, brīvu strādnieku kustību un sociālās aizsardzības shēmu koordināciju.
ES pilsoņi nav pakļauti vīzu režīmam, arī uz robežas tie bauda īpašas privilēģijas, jo netiek pratināti tā kā, piemēram, Stokholmas prāmju ostā par iebraukšanas mērķi, līdzpaņemto naudas summu un vietu, kur cilvēks plāno apmesties, mēdz izprašņāt lietuviešus. Katram ES pilsonim ir tiesības trīs mēnešus dzīvot jebkurā citā ES valstī, un, ja cilvēks vēlas tur uzturēties ilgāk, jāuzsāk administratīvā procedūra, lai iegūtu tās zemes identifikācijas apliecību vai uzturēšanās atļauju.
Arī darba apstākļi un noteikumi visiem ES pilsoņiem, vienalga kurā dalībvalstī cilvēks strādā, ir vienādi. Bet, runājot par sociālo aizsardzību, piemēram, Zviedrijas pilsonis turpina krāt savu pensiju un var rēķināties ar tādiem pašiem apdrošināšanas pakalpojumiem, kad viņš sāk strādāt Vācijā. Citiem vārdiem, katra cilvēka uzkrātā darba pieredze un sociālās garantijas netiek zaudētas, pārceļoties uz dzīvi citā ES valstī[1]. Te gan jāpiebilst, ka sociālo pabalstu līmenis dažādās ES valstīs atšķiras un, piemēram, bezdarbnieka pabalstu vai maternitātes pabalstu Vācijā strādājošam zviedram no Vācijas kases maksās tur noteiktajos apjomos.
Brīvi pārvietojoties pa ES, tās pilsonis nezaudē arī savas politiskās tiesības, jo kļūstot par citas ES dalībvalsts pastāvīgo iedzīvotāju, piemēram šis pats zviedrs Vācijā var piedalīties un tikt ievēlēts Eiropas Parlamenta vēlēšanās un pašvaldību vēlēšanās uz tādiem pat nosacījumiem kā pašmāju pilsonis ( Direktīva paredz vienu izņēmumu – ja kādā no dalībvalstīm ir vairāk kā 20% citu ES dalībvalstu pilsoņu, tad iespējams noteikt laiku, kurš citu ES valstu pilsoņiem jānodzīvo šajā valstī pirms viņi drīkst piedalīties pašvaldību vēlēšanās). Tāpat katrs ES pilsonis var vērsties pie Eiropas Ombuda, sūdzoties par ES institūciju slikto darbu.
Taču līdz ar Latvijas pievienošanos ES šīs sadaļas aprakstītos labumus Latvijas pilsoņi nevarēs izmantot pilnībā, jo pēc vairāku dalībvalstu spiediena ES šajā jomā atļāva ieviest pārejas periodus. Visi tā saukto jauno dalībvalstu pilsoņi (izņemot Maltas un Kipras iedzīvotājus, uz kuriem šie ierobežojumi neattiecas) no diviem līdz pat septiņiem gadiem pēc iestāšanās nevarēs brīvi meklēt darbu jebkurā ES valstī, bet būs spiesti cerēt uz darba atļaujas piešķiršanu[2]. Lielbritānija, Īrija, Zviedrija, Dānija un Nīderlande pārejas periodu nepiemēros.
Piebildes: Šajā jomā Latvija apņēmusies ieviest visu ES likumdošanu līdz 2004.gada 1.maijam.
ES pilsoņu tiesības un pienākumi aprakstīti vēl topošajā Eiropas konstitūcijas projektā, kurā iekļauta arī Eiropas pamattiesību harta.
Šogad ES pieņēmusi direktīvu par ilgtermiņa rezidentu/ pastāvīgo iedzīvotāju statusu ES, kas daļēji pielīdzina šīs personu tiesības ES pilsoņu tiesībām, tai skaitā brīvi pārvietoties ES robežās. Taču direktīva pagaidām vēl nav stājusies spēkā.
___________
[1] Free movement of persons – a practical guide for an enlarged European Union, Eiropas Komisija
[2] Report on the results of the negotiations on the accession of Cyprus, Malta, Hungary, Poland, the Slovak Republic, Latvia, Estonia, Lithuania, the Czech Republic and Slovenia to the European Union, Eiropas Komisija