Raksts

18.oktobra protests Briselē


Datums:
30. oktobris, 2007


Autori

Dace Akule


Tikko Briselē dažādu valstu iedzīvotājiem centos izskaidrot, kāpēc 18.oktobra demonstrācija Rīgā ir kaut kas vērā ņemams, jo 5000 cilvēku protests daudzu ES valstu pieredzēs nav lielas ievērības cienīgs (tur streikos un demonstrācijās visai regulāri piedalās desmitiem tūkstošu iedzīvotāju). Lai pamatotu savu skatījumu par 18.oktobra demonstrāciju Rīgā, teicu, ka protests bija otrs lielākais kopš neatkarības atgūšanas; ka Latvijā dzīvo aptuveni 2.3 miljoni iedzīvotāju; ka protesta dēļ Latvijas premjerministrs bija spiests pamest Lisabonas ES samitu, un, ka saistībā ar šo notikumu demisionēja Latvijas ārlietu ministrs. Pēdējie divi fakti bija izšķirošie, lai mana starptautiskā auditorija saprastu, ka protests pie Saeimas tomēr ir ievērības cienīgs.

Grūtāk gāja ar protesta iemeslu izskaidrošanu, jo bija jāsāk ar Jūrmalgeitu, vēlētāju piesmiešanu ar pozitīvisma kampaņām, mētāšanos ar grozījumiem drošības likumos un idejām par Satversmes grozījumiem tā, it kā runa būtu par lēmumu, ko ēst vakariņās. Pieminēju arī teātri ar prezidenta kandidatūru apspriešanu, kamēr – kā tagad zinām – lēmums par labu Zatleram tika pieņemts Rīgas zooloģiskajā dārzā. Tāpat runāju par referendumu par drošības likumiem, Emša portfeli ar naudu traktoram, kā arī KNAB vadītāja atstādināšanas mēģinājumu. Un, protams, runāju arī par to, ka pēc visa šī valdība pavisam nopietni domā, ka drīkstēja veidot valsts budžetu – to, kā tiks tērēta mana un citu nodokļu maksātāju nauda – aiz aizvērtām durvīm, bez sociālo partneru laicīgas iesaistīšanas, jo valdība taču vislabāk zinot, ko un kā darīt. Arī, ka ietaupīt vajag uz skolotājiem un ārstiem apsolītā algu pieauguma rēķina, nevis, piemēram, samazinot vai pilnībā iznīdējot sporta spēļu un līdzīgu valsts iestādēs notiekošu iekšēju izklaides pasākumu organizēšanu, tērējot nodokļu maksātāju naudu (es joprojām sagaidu, ka paši lietotāji – Ekonomikas ministrijas darbinieki – apmaksā “Prāta Vētras” pasūtīšanu savām sporta spēlēm) .

Mana auditorija Briselē klausījās ar lielu interesi un vaicāja par jaunākajiem notikumiem un to, kas mainījies. Un kas tad ir mainījies? Daļa politiķu izteikumu neliecina, ka viņi saprot protestu iemeslus un protestētāju vēstījumu, ka nu reiz pietiek! Tautas Partijas Kārlis Leiškalns vakardien intervijā NRA runāja par kļūdām valdības tēla veidošanā, bet Latvijas prezidents Valdis Zatlers arī vakar Latvijas Radio pieminēja “nemākulīgu komunikāciju”.

Tas ļoti atgādina Eiropas Savienības dilemmu – plaisu starp iedzīvotājiem un institūcijām, un to, ka, tāpat kā Rīgā, arī Briselē ir cilvēki, kas domā, ka suns aprakts komunikācijā. Taču ne protesti Rīgā, ne Francijas un Nīderlandes “Nē” ES konstitūcijai nebija pret formu un veidu, kā tiek paziņoti lēmumi! Protesti ir par komunikācijas saturu: pašiem lēmumiem un vēlmi no lēmumu pieņemšanas pēc būtības, nevis ķeksīša pēc, izslēgt iedzīvotājus.

Eiropas Savienībā pēc franču un holandiešu “Nē” referendumos sekoja divu gadu pārdomu periods, jauna komunikāciju stratēģija, tā sauktais plāns D par demokrātiju, dialogu un debatēm, un galveno ES konstitūcijas elementu ielikšana citā iepakojumā, kas neliecina par mācīšanos no agrākajām kļūdām. Jācer, ka Latvijā pārdomu periods būs īsāks un, ka remonts būs kapitāls, nevis kosmētisks. Būtība nav jaunos komunikācijas plānos un stratēģijās vai juridiskos formulējumos, bet gan lēmumu veidošanas procesa kvalitātē un saturā. Vismaz 5000 cilvēku Latvijā to zina.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!