ES paplašināšanās saista pētnieku uzmanību ar mobilitātes jautājumiem, īpaši attiecībā uz darbaspēka kustību pievienošanās valstīs.
Pētījumā tiek izmantoti empīriskie pierādījumi no dažādiem resursiem, lai vērstu uzmanību uz Latvijas darbaspēka mobilitātes modeļiem pārejas periodā, kā arī turpmāk. Reģionālie migrācijas rādītāji atklāj, ka Latvijas populācija, salīdzinot ar citām Eiropas nācijām, ir salīdzinoši mobila, tā labprāt pārvietojas. Tika novērotas arī citas līdzīgas tendences pārejas periodā, piemēram, cilvēki tiecās pamest reģionus, kuros ir zems atalgojums, lai dotos uz reģioniem, kur tas ir augstāks. Individuālās migrācijas lēmumu analīze, kas tika pieņemti laikā no 1989. līdz 1999.gadam, kā arī migrācijas plāni no 1999. līdz 2002.gadam apstiprina ekonomiskā pamudinājuma jeb stimula nozīmi Latvijas populācijas ģeogrāfiskajā mobilitātē, kā arī atklāj saistošu cilvēkresursu uzvedības modeli, proti, jaunie un izglītotie indivīdi daudz labprātāk migrē uz citiem reģioniem.