Pēdējo divu gadsimtu laikā, lielākā daļa Rietumeiropas valstu ir bijušas emigrantu zemes, taču pēdējo 60 gadu laikā pašas ir kļuvušas par galvenajām starptautisko migrantu un patvēruma meklētāju galamērķiem. Šobrīd visām Rietumeiropas valstīm un tikai dažām jaunajām ES dalībvalstīm ir pozitīva migrācijas bilance. Taču tiek prognozēts, ka līdzīga nākotne sagaida arī jaunās ES dalībvalstis un kandidātvalstis.
Pētījums analizē migrācijas apmērus Eiropā, kā arī migrantu demogrāfisko un ekonomisko struktūru, kā galveno informācijas avotu izmantojot “The European Labour Force Survey”. Pirmo reizi kritērijs “dzimšanas vieta” tiek izmantots, lai uzsvērtu atšķirību starp ES dzimušajiem un ārzemēs dzimušajiem migrantiem, kā rezultātā termins ‘imigrants’ vairs netiks attiecināts uz ES dzimušajiem iedzīvotājiem. Šāds paņēmiens atklāj nodarbinātības līmeni, kā arī imigrantu un ārzemēs dzimušo strādnieku lielāku koncentrācijas apjomu no valstīm ar vidējiem un zemiem ienākumiem, konkrētos ekonomikas sektoros un zemi apmaksātos darbos. Kopaina kļūst pozitīvāka, kad migranti kļūst par ES pilsoņiem, paverot sev labākas ekonomiskās integrācijas iespējas, salīzinot ar tiem, kuri strādā ES, bet tik un tā saglabā savu trešo valstu pilsonību. ES jāmācās arī no tradicionālajām imigrantu valstīm, īpaši ASV un Kanādu.
Ja nedarbojas saite, lūdzu ziņojiet admin@politika.lv