Kopš Eiropas politiskās domas pirmsākumiem sabiedriski politiskā dzīve ir balstījusies uz principiem, kas noteic, ka visi cilvēki likuma priekšā ir vienlīdzīgi
Pētījuma anotācija
Kopš Eiropas politiskās domas pirmsākumiem sabiedriski politiskā dzīve ir balstījusies uz principiem, kas noteic, ka visi cilvēki likuma priekšā ir vienlīdzīgi. Mūsdienās šie principi ir pilnveidoti un apstiprināti dažādos starptautiskos cilvēktiesību dokumentos, kas ir obligāti arī Latvijai. 2000. gada 29. jūnijā Eiropas Savienība pieņēma direktīvu 2000/43/EC par etniskās diskriminācijas izskaušanu ekonomikas un sociālajā sfērā. Šis pētījums par etnisko paritāti darba tirgū un etniskās pārstāvniecības saistību ar etnisko diskrimināciju ir pirmais solis ceļā uz direktīvas īstenošanu Latvijā.
Pētījumā galvenā uzmanība pievērsta tiešajai un netiešajai diskriminācijai Latvijā pēc etniskās pazīmes. Ņemot vērā Latvijas sabiedrības multikulturālo un daudzetnisko raksturu, jautājums par etnisko diskrimināciju mūsu valstī ir nozīmīgs gan iekšpolitiski, gan ārpolitiski. Diskriminācija kavē ekonomikas attīstību un sabiedrības locekļu savstarpējās uzticības nostiprināšanos, veicina nedrošības izjūtu un psiholoģisko spriedzi. Tas savukārt negatīvi ietekmē ne tikai atsevišķu indivīdu dzīvi, bet arī nopietni apdraud valsts drošību un attīstību. Valsts nespēja apkarot diskrimināciju noved pie to grupu atsvešināšanās no valsts institūcijām, kuras uzskata, ka sastopas, vai arī patiesi sastopas ar nevienlīdzīgu attieksmi. Tādējādi var būt, ka diskriminācija pēc etniskās pazīmes ir bīstama valsts drošībai.
Pētījuma pamatā ir statistikas dati, kas iegūti, aptaujājot Latvijas rajonu un pilsētu pašvaldības, ministrijas, vairākus lielos valsts uzņēmumus, augstskolas, skolas, kā arī 19 privātos uzņēmumus. Aptaujātās iestādes atbildēja uz aptaujas anketu par darbinieku etnisko sastāvu, darbā pieņemšanas kārtību un attieksmi. Papildus tika veiktas intervijas un izmantoti arī citi socioloģiskie pētījumi un kvantitatīvās aptaujas.
Pētījumā iegūtie dati par mazākumtautību proporcijām darba tirgū neliecina, ka šajā vidē pastāv izteikta diskriminācija pēc etniskās pazīmes. Arī mazākumtautību labklājības līmenis ir līdzīgs majoritātes līmenim, un tas parasti nav novērojams sabiedrībās, kurās pastāv tieša vai netieša diskriminācija pēc etniskās pazīmes. Tomēr ir acīmredzams etniskās paritātes trūkums atsevišķās institūcijās un nozarēs.
Par novērotā etniskās paritātes trūkuma galvenajiem iemesliem jāatzīst mazākumtautību nelielā līdzdalība valsts atjaunošanas procesā (no kā izriet arī to minimālā pārstāvniecība jaunizveidotajās institūcijās), mazākumtautību pārstāvju joprojām vājās latviešu valodas zināšanas, motivācijas trūkums, lai iegūtu pilsonību, skepse par valsts institūciju darbu kopumā un ierēdņu zemo atalgojumu, etniskās pašnorobežošanās tendences, kas īpaši piemīt etniskajiem latviešiem, kā arī pastāvošais atklāto konkursu trūkums, lai pretendētu uz darbu noteiktās institūcijās, izziņas trūkums par etnisko diskrimināciju un cilvēktiesībām sabiedrībā, nelīdzsvarotā un bieži vien atšķirīgā informācija masu saziņas līdzekļos, kas funkcionē dažādās valodās. Pētījums sniedz virkni ieteikumu, kā situāciju uzlabot.
Etniskās proporcijas, nodarbinātība un diskriminācija Latvijā