Partiju programmas pirms 10.Saeimas vēlēšanām vērtē Sigita Zankovska Odiņa
Šīs partiju apvienības viens no izveides mērķiem bija tieši starpetniskā uzticēšanās un saskaņas veicināšana, taču savā priekšvēlēšanu programmā Saskaņas centrs (SC) ir atturējies runāt par konkrētiem uzdevumiem sabiedrības integrācijas jomā. Kā savu iekšpolitikas prioritāti SC definējis tautu uzticēšanās politiku, kuras „pamatā ir cieņa pret visām etniskajām grupām, to vērtībām un vēsturisko pieredzi. Tas nozīmē atzīt, ka visi Latvijas iedzīvotāji, kas šeit ir dzimuši vai apmetušies uz dzīvi padomju laikos, ir piederīgi Latvijai un ir mūsu vērtība”. Līdztekus tam apvienība uzsver visu Latvijas iedzīvotāju atbildību par latviešu valodas saglabāšanu, tās prasmi un lietošanu. Iespējams šādā veidā SC nolēmis no sevis noņemt tā saucamās „krievu partijas” zīmogu, tādējādi uzrunājot svārstīgo latviešu vēlētāju, kuram apnikusi pie varas esošā „politiskā elite” un kurš līdz šim biedētas ar krievu nākšanu pie varas.
Jau kuras vēlēšanas pēc kārtas uzticīga saviem uzstādījumiem palikusi PCTVL. Ņemot vērā, ka Saskaņas centrs etnisko jautājumu priekšvēlēšanu programmā nav skāris tikpat kā nemaz, PCTVL izmantojusi to, lai apliecinātu, ka ir vienīgā partija, kam tiešām rūp minoritāšu tiesības. Skaidri apzinoties, ka neviena no politiskajām partijām vai starptautiskajām organizācijām neatbalstīs tās priekšlikumu, PCTVL joprojām turpina maldināt savus vēlētājus un sola „visiem nepilsoņiem — Latvijas pilsonību bez eksāmeniem un zvērestiem.” Tā arī apņēmusies „piespiest ierēdni runāt nodokļu maksātāja valodā” un tikpat neatlaidīgi turpināt cīnīties par krievu valodas nostiprināšanu pašvaldībās, solot piešķirt „krievu valodai oficiālās valodas statusu pilsētās un novados, kur krievvalodīgo iedzīvotāju skaits ir lielāks par 20%.” Un, lai arī atbalstāma ir partijas vēlme nodrošināt „visiem pastāvīgajiem iedzīvotājiem tiesības piedalīties pašvaldību vēlēšanās”, atrašanās opozīcijā, visticamāk, nodrošinās, ka tāpat kā līdz šim arī turpmāk šī PCTVL vēlme parlamentā paliks nesadzirdēta.
Par spīti tam, ka viena no apvienību veidojošajām partijām LPP/LC savulaik panāca Integrācijas sekretariāta izveidi un vairāki tās biedri ieņēma arī integrācijas ministra amatu, apvienošanās ar nacionāli noskaņoto Tautas partiju (TP), kā arī iepriekšējās neveiksmes, iespējams, likušas tai aizmirst savus solījumus un apņemšanās integrācijas jomā. Tāpēc, lai izpatiktu abu partiju vēlētājiem, apvienība priekšvēlēšanu programmā izvēlējusies sabiedrības integrācijas jautājumu skart tikai kultūras un bērnu pilsonības aspektā. Turpinot Latvijā iesāktās tradīcijas skatīties uz minoritāšu līdzdalību vien šaurā tradicionālās kultūras nozīmē, apvienība kā uzdevumu kultūras jomā noteikusi dažādo Latvijas sabiedrības etnisko, reliģisko, sociālo grupu starpkultūru dialogu, to aktīvu un atbildīgu iesaistīšanos Latvijas kultūras dzīves norisēs un kultūras resursu izmantošanas iespējas mazākumtautībām. Savukārt pilsonības jautājumā PLL sola, ka „pilsonība katram Latvijā dzimušam nepilsoņa bērnam būs bez papildus birokrātijas.” Tā kā jautājums politiskajā dienaskārtībā parādās ik pa laikam, nākamās Saeimas laikā, visticamāk, nepieciešamie grozījumi Pilsonības likumā varētu tikt veikti. Lai arī latviešu valodas jautājums priekšvēlēšanu programmā nav skarts, apvienības izvirzītais premjera kandidāts Ainārs Šlesers intervijā Latvijas Avīzei sola: „Tā ir un paliks valsts valoda”.[6] Minētā intervija dod iespēju daudz labāk izprast arī apvienības līdera skatījumu uz sabiedrības integrāciju, kas gan neparādās PLL programmā: „Latvijā vajadzīgs latviešu un krievu konsolidējošais moments, ka katrs iedzīvotājs jūt, ka viņiem ir spēcīgs līderis. (..) Es vērsīšos pie krievu tautības vēlētāja, aicinot atbalstīt mani.”
Salīdzinot ar citām partijām, Vienotība savā priekšvēlēšanu programmā sabiedrības integrācijas jautājumam veltījusi vislielāko uzmanību. Tomēr jāatzīst, ka aiz visaptverošajām frāzēm, par to, ka „mūsu bagātība ir daudzveidībā, mazākumtautību līdzdalībā un to savpatnības saglabāšanā” un „Latvijas nacionālajai valstij un latviskajai kultūrtelpai ir jābūt atvērtai un aicinošai katram, kas tajā grib integrēties”, nav saskatāmi konkrēti priekšlikumi jautājuma risināšanai. Iespējams, tāpēc, ka apvienību veido trīs salīdzinoši atšķirīgas partijas, kam atrast vienotu pozīciju integrācijas jautājumā ir grūti. Izņēmums ir valodas jautājums. Vienotība ir vienīgā, kas līdzās apņēmībai „stiprināt latviešu valodu kā Latvijas iedzīvotāju vienotības un pilsoniskās līdzdalības valodu”, runā par nepieciešamību ieviest „mūsdienīgas latviešu valodas apguves metodes”, nodrošinot tam valsts finansiālu un institucionālu atbalstu. Atzīstot, ka „Latvijā ir salīdzinoši vienkārši naturalizācijas un pilsonības iegūšanas noteikumi, Vienotība neuzskata, ka būtu nepieciešami grozījumi spēkā esošajos likumos, taču ir nepieciešamas pārmaiņas attieksmē un attiecībās”, pārtraucot lietot izslēdzošu un agresīvu retoriku pret mazākumtautību pārstāvjiem.
Apvienība gluži tāpat kā savā darbībā līdz šim arī priekšvēlēšanu programmā sabiedrības integrācijas jautājumam nav pievērsusi nekādu uzmanību. Vien, līdzīgi kā citas partijas, apņēmusies „nostiprināt latviešu valodas kā valsts valodas lomu un lietošanas kultūru visās publiskās darbības jomās”. Tā kā nav skaidrs, ar kādiem līdzekļiem tas tiks panākts, solījums vairāk izskatās pēc obligāta ieraksta programmā, ko no partijas gaida tās vēlētājs.
Stingra savā pārliecībā šī apvienība ir apņēmusies turpināt iesākto cīņu par nacionālas — latviskas Latvijas izveidi, veicinot nelatviešu izceļošanu un nostiprinot „Imigrācijas likumu, it īpaši nepieļaujot viesstrādniekus no bijušās PSRS, lai neuzturētu krievu valodas pašpietiekamību uz valsts valodas rēķina, kā arī no zemēm ar kardināli atšķirīgu vērtību izpratni un uzvedību”. Tomēr šādi solījumi uzskatāmi par populistiskiem, īpaši tāpēc, ka tuvāko gadu laikā saskarsimies ar nopietnu darbaspēka trūkumu. Tāpat apvienība sola iestrādāt Pilsonības likumā nosacījumus, kas ļaus atņemt pilsonību nelojāliem jaunpilsoņiem. Lai arī šādi grozījumi TB/LNNK dienaskārtībā ir jau vairākus gadus, citu politisko partiju atbalstu tāpat kā līdz šim tie, visticamāk, negūs. Ignorējot integrācijas divpusējo raksturu, apvienība sola veicināt palikušo „nelatviešu latviskošanos un pārkrievoto mazākumtautību atgriešanos savas kultūras vidē”. Ņemot vērā, ka tieši TB/LNNK iniciatīvu rezultātā izdarīti grozījumi vairākos normatīvajos aktos, kas saistīti ar valsts valodas stiprināšanu, apvienība arī turpmāk sola cīnīties „pret divvalodību un stiprināt latviešu valodas pozīcijas visās dzīves jomās, īpaši plašsaziņas līdzekļos un komercdarbībā”. Tas tiks darīts, nevis veicinot latviešu valodas apguvi, bet gan izmantojot pātagas metodi, proti, stiprinot Valsts valodas centru un palielinot tā pilnvaras. Tomēr, kā liecina līdzšinējā prakse, cilvēku sodīšana nav iedarbīgākā metode valodas apguvei un lietošanai.