Foto: susan
Politiķiem un sabiedrībai beidzot būtu jāspēj vienoties, kādu gribam redzēt Latvijas sabiedrību pēc pieciem, desmit un piecpadsmit gadiem.
Politika.lv vērtē politisko partiju un apvienību priekšvēlēšanu programmas. Eksperti izvirza, viņuprāt, aktuālākos jautājumus, kas konkrētajā jomā būs jārisina 10.Saeimai, un vērtē, ko par šiem jautājumiem savās priekšvēlēšanu programmās saka partijas.
Esam izvēlējušies sešas partijas un partiju apvienības, kurām, pēc socioloģiskajiem datiem, ir visreālākās iespējas iekļūt Saeimā. Tās ir Saskaņas centrs (SC), Vienotība, Zaļo un zemnieku savienība (ZZS), VL!-TB/LNNK, Par labu Latviju (PLL), PCTVL. Savukārt pārējās vēlēšanās startējošās partijas pieminēsim tad, ja tām būs, pēc ekspertu domām, interesantas un inovatīvas idejas kādā konkrētā jomā.
Vienotības, VL!-TB/LNNK, Par labu Latviju un PCTVL piedāvājums ir vērtēts, izskatot partiju garās programmas. Savukārt SC garās programmas nav, bet ZZS to atsakās publiskot, tāpēc ir vērtēti Centrālās vēlēšanu komisijas mājas lapā atrodamie šo partiju 4000 zīmēs iekļautie solījumi. Dažas partijas/apvienības, piemēram, PLL un SC, savas programmas turpina papildināt, tāpēc vēršam uzmanību, ka mūsu eksperti vērtējumus ir izteikuši, balstoties uz tām programmu redakcijām, kādas bija raksta veidošanas brīdī.
Ekonomiskā krīze un valsts pārvaldes strukturālās reformas ir darījušas savu — sabiedrības integrācija no politiskās dienaskārtības klusām pazūd. Augstais bezdarba līmenis, krasā ienākumu samazināšanās un aizvien pieaugošā emigrācija ir mainījusi integrācijas uzsvaru, pārliekot to no etniskās uz sociālo. Līdz ar to integrācijas politika, kāda tā vismaz deklaratīvi bijusi līdz šim ar uzsvaru uz pilsonības prestiža paaugstināšanu, mazākumtautību tiesību aizsardzību un iecietības veicināšanu, vairs neinteresē ne politiķus, ne sabiedrību. Var teikt, ka esam atgriezušies turpat, kur bijām 2001. gadā, kad pirmo reizi tika nosprausti valsts mērķi un uzdevumi šajā jomā. Tāpat kā toreiz, arī tagad par sabiedrības integrāciju atbild Tieslietu ministrijas Sabiedrības integrācijas departaments dažu cilvēku sastāvā un spēkā vēl aizvien ir 2001. gadā apstiprinātā valsts programma Sabiedrības integrācija Latvijā. Piecpadsmit gadus pēc naturalizācijas procesa uzsākšanas valstī joprojām ir liels skaits nepilsoņu, kas Latvijas pilsonību dažādu iemeslu dēļ negrib vai nevar iegūt. Tikpat jūtīgs kā neatkarības atgūšanas sākumā ir jautājums par valsts valodas aizsardzību un stiprināšanu. Sabiedrības iecietības līmeni ik pa laikam pārbauda diskusijas un notikumi vēsturiski pretrunīgos datumos, seksuālo minoritāšu gājieni un jaunu imigrantu ierašanās. Bet jautājums par vienlīdzīgu tiesību un efektīvas līdzdalības nodrošināšanu aizvien aktuālāks kļūst ne tikai dažādu mazākumgrupu pārstāvjiem, bet arī sabiedrības vairākumam, kas krīzes apstākļos jūtas īpaši atstumts un neuzklausīts.
Gaidāmās Saeimas vēlēšanas politiķiem un sabiedrībai dod iespēju no jauna izvērtēt sabiedrības integrācijas prioritātes. Īpaši tāpēc, ka etniskais jautājums līdz šim vienmēr bijis būtisks partiju priekšvēlēšanu cīņu aspekts. Nākamajai Saeimai un valdībai nosakot trīs integrācijas jomas prioritātes — integrācijas politikas definēšana, latviešu valodas apmācība un mazākumtautību politiskās līdzdalības veicināšana — un iepazīstoties ar partiju priekšvēlēšanu programmām, jāsecina, ka partijām sabiedrības integrācija šoreiz nav bijusi prioritāte. Savu aktualitāti nemainīgi saglabājis tikai latviešu valodas jautājums. Iespējams, tāpēc, ka izveidotajās partiju apvienībās atšķirīgo uzskatu dēļ nav bijis iespējams vienoties par kopīgiem uzstādījumiem un to sasniegšanas veidiem.
Integrācijas politikas definēšana
Par spīti tam, ka jau vismaz piecus gadus politiskajā līmenī tiek diskutēts par nepieciešamību izstrādāt jaunas sabiedrības integrācijas pamatnostādnes, neviens no piedāvātajiem projektiem dažādu politisku un citu apsvērumu dēļ tā arī nav apstiprināts. Tāpēc jaunajai Saeimai un valdībai ja ne šogad, tad vismaz nākamā gada sākumā būtu jāizrāda sava politiskā griba un beidzot jāapstiprina 2010. gada augustā publiskajai apspriešanai nodotās Sabiedrības integrācijas politikas pamatnostādnes 2011.-2017. gadam.[1]
Pirmais un joprojām vienīgais politikas plānošanas dokuments, kurš visaptveroši definē sabiedrības integrācijas politikas mērķus, virzienus un mērķauditorijas, ir valsts programma Sabiedrības integrācija Latvijā. Programmas izpildi, kurā līdzās etniskajai integrācijai ietverta arī sociālā un reģionālā integrācija, uzraudzījušas nu jau trīs ministrijas un septiņi ministri. Lai arī deviņu gadu laikā sabiedrības integrācijas veicināšanai tapusi virkne valsts programmu,[2] to īstenošana plašākai sabiedrībai nav bijusi pamanāma. Līdz ar to arī palikusi neizvērtēta.
Tomēr politiķiem un sabiedrībai beidzot būtu jāspēj vienoties, kādu gribam redzēt Latvijas sabiedrību pēc pieciem, desmit un piecpadsmit gadiem. Īpaši tāpēc, ka Iekšlietu ministrijas izstrādātajā Nacionālās drošības koncepcijas projektā kā viena no Latvijas prioritātēm sašķeltas sabiedrības radītā apdraudējuma novēršanai noteikta ilglaicīga un mērķtiecīga sabiedrības integrācijas politika.[3] Lai to izdarītu, nav nepieciešams izstrādāt plašu integrācijas programmu. Pietiktu ar konceptuālu dokumentu, kurā precīzi nodefinēti integrācijas politikas mērķi un prioritātes, to īstenošanas mehānismu izvēli atstājot pašvaldību, sociālo partneru un nevalstisko organizāciju ziņā. Tas veicams, nodrošinot efektīvu funkciju deleģēšanu un atbilstošu nacionālo un starptautisko finansējumu.
Līdz šim Latvijā nav izstrādāta sistēma imigrantu integrācijai, kas veicinātu šo cilvēku veiksmīgu iekļaušanos sabiedrībā un novērstu iespējamo sociālo spriedzi. Lai arī imigrantu skaits šobrīd nav liels, minētā jautājuma ignorēšana var izrādīties kā bumba ar laika degli. To pierādīja nesenie notikumi vairākās Rietumeiropas valstīs. Tāpēc politiskajām partijām būtu jāvienojas par valsts migrācijas politikas un imigrantu integrācijas pamatprincipiem. Tāpat nepieciešams izstrādāt visaptverošu integrācijas kursu modeli, kas ietvertu valsts valodas, profesionālās apmācības un sociālās orientācijas kursu.
Latviešu valodas mācības
Valsts valodas pozīciju stiprināšana un nacionālo minoritāšu valodu lietošana jau gandrīz divdesmit gadus ir viens no aktuālākajiem sabiedrības integrācijas jautājumiem. Kā liecina partiju priekšvēlēšanu programmas, tikpat aktuāls tas būs arī nākamajos četros gados. Tāpēc, ja politiķiem tiešām rūp valsts valodas nostiprināšana, būtu pēdējais laiks izveidot visaptverošu sistēmu latviešu valodas apguvei, nodrošinot tam atbilstošu finansējumu.
Visu šo laiku atsevišķas koalīcijas partijas centušās juridiski nostiprināt valsts valodas lietošanu visās iespējamajās dzīves jomās — kā publiskajās, tā privātajās. Gadu laikā aizvien aktīvākas kļuvušas arī Valsts valodas centra inspicēšanas kampaņas. Savukārt opozīcijas partijas, iesniedzot attiecīgus likumprojektus Saeimā, vairākkārt centušās panākt grozījumus Valsts valodas likumā, kas noteiktu, ka vietās, kur mazākumtautību pārstāvji dzīvo ievērojamā skaitā, saziņā ar varas iestādēm lietojama arī minoritāšu valodā.
Nav šaubu, ka latviešu valoda ir nozīmīgs sabiedrības integrācijas instruments. Lai arī pētījumi liecina, ka latviešu valodas zināšanu līmenis mazākumtautību vidū ir ievērojami uzlabojies, naturalizācijas eksāmenu pēdējo gadu statistika[4] liek padomāt, kas īsti valstī tiek darīts, lai visām sabiedrības grupām nodrošinātu kvalitatīvu un pieejamu valsts valodas mācīšanu? Priviliģētā situācijā ir pedagogi, mazākumtautību skolēnu vecāki un atsevišķas profesionālās grupas, kam latviešu valodas kursus rīko Latviešu valodas aģentūra. Pārējiem diemžēl nav citu iespēju kā apmeklēt dažādu privātfirmu piedāvātos valodu kursus, jo ieraksts Sabiedrības integrācijas fonda mājas lapas sadaļā Valsts valodas kursi 2009.-2010. gads vēsta: „Valsts budžeta līdzekļu samazinājuma dēļ valsts programma Latviešu valodas apguve pieaugušajiem uz laiku ir apturēta.”[5] Tāpat arī imigrantiem nav nodrošināti valsts atbalstīti latviešu valodas kursi vai mācību līdzekļi valodas apguvei. Ja šādi kursi netiek rīkoti Eiropas Trešo valstu valstspiederīgo integrācijas fonda projektos, tad imigrantu rīcībā nav citu bezmaksas iespēju apgūt valodu.
Politiskās līdzdalības veicināšana
Viens no būtiskiem integrācijas aspektiem ir vienlīdzīga un efektīva visu sabiedrības locekļu līdzdalība, ko mazākumtautībām var nodrošināt Latvijas pilsonība un pašvaldību vēlēšanu tiesības nepilsoņiem. Tāpēc arī nākamajos četros gados šie būs būtiski jautājumi, par kuriem vajadzētu diskutēt un, iespējams, konkrētus lēmumus pieņemt 10.Saeimai.
Īpaši svarīgi līdzdalības jautājumi ir mazākumgrupām, kam sabiedrībā valdošās attieksmes, ierobežoto resursu un mazās pārstāvniecības dēļ bieži vien nākas palikt ārpus dažādiem procesiem. Viens no būtiskiem politiskās līdzdalības priekšnoteikumiem ir pilsonība. Tomēr piecpadsmit gadus pēc naturalizācijas procesa uzsākšanas Latvijā joprojām dzīvo vairāk nekā 340 000 nepilsoņu. Arī bērnu — nepilsoņu skaits nav būtiski samazinājies. Lai arī valsts amatpersonas vairākkārt uzsvērušas nepieciešamību samazināt nepilsoņu skaitu valstī, pēdējo gadu laikā naturalizācijas veicināšanai trūcis gan politiskā atbalsta, gan mērķtiecīgu aktivitāšu. Tieši pretēji — atsevišķu partiju politiskā retorika, populistiskie solījumi un centieni ierobežot naturalizācijas procesu, iespējams, pamudinājuši daļu nepilsoņu netiekties pēc Latvijas pilsonības vai pat izvēlēties Krievijas pilsonību. Tāpēc vienai politiķu daļai būtu jābeidz solīt pilsonības piešķiršana bez eksāmeniem, bet otrai — jāmaina attieksme pret topošajiem pilsoņiem, uztverot tos kā vērtību un ieguvumu valstij, nevis pārmetot tiem iespējamu nelojalitāti.
Ņemt vērā lielo nepilsoņu skaitu valstī, viens no būtiskiem līdzdalības jautājumiem joprojām būs pašvaldību vēlēšanu tiesību piešķiršana nepilsoņiem. Līdz šim visas diskusijas beigušās bez rezultātiem un parlamenta vairākums opozīcijas priekšlikumus grozīt pašvaldību vēlēšanu likumu vienmēr noraidījis. Apzinoties jautājuma politisko jūtīgumu, tomēr nepieciešams uzturēt racionālu, argumentētu diskusiju par līdz šim pastāvošo pieeju pašvaldību vēlēšanu tiesību nodrošināšanā.
_______________________
[1] http://www.tm.gov.lv/lv/tiesibu_akti/Publisk_apspriesanas.html
[2] Valsts ilgtermiņa mērķprogramma „Lībieši Latvijā”, Nacionālā programmas iecietības veicināšanai, Latviešu diasporas atbalsta programma, Pilsoniskās sabiedrības stiprināšanas programma, Valsts programma „Čigāni (romi) Latvijā”.
[3] Saskaņā ar koncepciju sabiedrības sašķeltība pēc etniskā, valodas un sociālā principa „var radīt potenciālu apdraudējumu Latvijas nacionālās drošības interesēm, ko vēl vairāk pastiprina fakts, ka valstī efektīvi nedarbojas spēcīgs sabiedrības integrācijas, nacionālo minoritāšu, naturalizācijas un valsts valodas politiku koordinējošs mehānisms ar skaidri definētām atbildības jomām starp noteiktām valsts institūcijām. Turpinoties nenoteiktībai attiecībā pret sabiedrības integrācijas procesiem, mazināsies valsts spējas reaģēt uz šiem apdraudējumiem un to radītajām sekām.”. Nacionālās drošības koncepcijas projekts, pieteikts Valsts sekretāru sanāksmē 10.06.2010, http://www.mk.gov.lv/lv/mk/tap/?pid=40179679
[4] 2009. gadā turpinājās pēdējos gados aizsākusies tendence, kad ievērojams skaits pilsonības pretendentu nenokārto latviešu valodas pārbaudi pirmajā reizē. No visiem pilsonības pretendentiem, kas 2009. gadā kārtoja latviešu valodas pārbaudi, pirmajā reizē to nenokārtoja 39% (2008. gadā šis rādītājs bija 28,4%, 2007. gadā – 21,4%, savukārt 2004. gadā, kad tika saņemts vislielākais naturalizācijas iesniegumu skaits – 10,2%).
[5] 2007. un 2008. gadā ar Sabiedrības integrācijas fonda atbalstu 11 organizācijas īstenoja projektus, kuru ietvaros tika nodrošināti latviešu valodas kursi pieaugušajiem ar un bez priekšzināšanām. http://www.lsif.lv/latviesu-valodas-kursi.