Foto: thomas
Ekonomiskā spriedze ir pietiekami augsta, lai, sapulcinot pietiekami lielu skaitu cilvēku, aktivitātes varētu pavērsties citā virzienā. Tāpēc īpaši aktuāls ir jautājums, kas un kā uzrunās dusmīgos iedzīvotājus pirms parlamenta vēlēšanām.
Absolūti neitrālu Latvijas sabiedrības noskaņojuma indikatoru prezentēšana dažādās auditorijās atstāj iespaidu par šausmu filmu bez laimīgām beigām. It kā jau tam nevajadzētu pārsteigt, tomēr, atgādinot sev un citiem, ka, piemēram, 83% Latvijas iedzīvotāju uzskata[1], ka situācija Latvijā kopumā attīstās nepareizā virzienā, bet 90% ekonomisko situāciju valstī vērtē kā sliktu, un tikai 13% domā, ka nākamā gada laikā tā uzlabosies, nevilšus prātā nāk ja arī ne politiskās apokalipses ainas, par ko pirms gada rakstīja Ivars Ījabs[2], tad pārdomas par Latvijas sabiedrības politisko uzvedību gan.
Viens ir skaidrs – sabiedrības neapmierinātība ar esošo situāciju ir vērojama daudzās jomās, gan runājot par tagadni, gan domājot par nākotni. Kas nav skaidrs, domājot par nākotni, ir jautājums, kā izpaudīsies šīs neapmierinātības sekas – vai tā pakāpeniski „uzsūksies” pati, izpausmi gūstot tikai konvencionālās politiskās uzvedības formās, piemēram, vēlēšanās, vai arī tā izpaudīsies protesta akcijās. Un, ja tā, tad cik spēcīgas šīs akcijas būs? Pašreizējā situācija zināmā mērā atgādina ezeru – var manīt, ka zem ledus dzīvība pastāv, tomēr tās aktivitāti ir grūti novērtēt.
Protestēt vai neprotestēt?
Nevar gan teikt, ka Latvijā cilvēki neprotestē. Pārskatot pēdējo gadu notikumus, nevar nepamanīt dažādu veidu un mērķu akcijas – bijušas petīcijas un vēstules, piketi, telšu pilsētiņa, ceļu aizsprostošana, miermīlīgi un arī vardarbīgi masu pasākumi. Arī temati tiek skarti visdažādākie – zemnieku intereses, globalizācija, roņubērni un lāči, nepareizu grāmatu rakstīšana, LGBT problemātika, valdības un atsevišķu ministru profesionālā darbība, ministra ģērbšanās stils, etnisko minoritāšu intereses. Vārdu sakot – viss kā pie cilvēkiem.
Un tomēr, tā kā vairākums šajās akcijās nepiedalās, nav skaidrs, vai tie, kuri piedalās un pauž prasības, pārstāv vairākumu, un vai šis vairākums uzskata, ka tiek pārstāvēts. Tāpat nav skaidrs, vai izskanējušo prasību izpildīšana varētu palīdzēt novērst tās problēmas, kas skar klusējošo vairākumu, un tādā veidā, kas šim vairākumam ir pieņemams.
Tiesa, plaši novērota parādība ir tāda, ka protestē nevis tie, kam ir visgrūtāk, un nekonvencionālas politiskās uzvedības formas izvēlas ne jau tie, kas nav spējuši citādāk ietekmēt politiskos, ekonomiskos vai cita veida lēmumus vai sabiedrisko domu. Turklāt tā vērojama gan indivīdu, gan sociālo grupu un valstu līmenī. Piemēram, kāpēc gan pret globalizāciju protestē jauni, labi izglītoti cilvēki, kas kā grupa ir galvenie ieguvēji no globalizācijas? Un vēl kāds piemērs – balstoties uz 1995.-1998. un 1999.-2002.gados notikušo Pasaules vērtību pētījumu (World Values Survey) datiem, pirmajā vietā pēc līdzdalības protesta akcijās ir Zviedrija[3].
Arī, kopumā analizējot līdzdalību politiskajās akcijās kā, piemēram, petīciju parakstīšana, piedalīšanās boikotos, likumīgās demonstrācijās, neoficiālos streikos, ēku vai rūpnīcu ieņemšanā tika secināts, ka “protesta akcijas nenotiek galvenokārt tāpēc, ka cilvēkiem ir pamatvajadzības, un viņi ir nošķirti no citām rīcības formām; cilvēki protestē tāpēc, ka viņi var”[4]. Pētījuma dati liecina, ka protesta akcijās vairāk iesaistās cilvēki no valstīm ar augstāku sociālekonomisko resursu un zemāku ienākumu nevienlīdzības līmeni, kur iedzīvotājiem ir lielāki politiskie resursi. Vēl vairāk – tika konstatēts, ka protesta akcijās vairāk iesaistās cilvēki no valstīm, kur lielāks cilvēku īpatsvars sevi atzīst par laimīgiem. Līdzdalība protesta akcijās ir arī augstāka valstīs ar augstāku demokrātijas līmeni, tiesiskumu un efektīvi darbojošos valdību, kur netiek īstenotas represijas pret opozīciju. Datu analīze arī apliecina sakarību starp līdzdalību protesta akcijās un postmateriālajām vērtībām un zemāku politiskā ekstrēmisma līmeni.
Tomēr jāatzīst, ka protesta akcijas notiek, ne tikai aizstāvot postmateriālās, bet arī visnotaļ materiālas vērtības, un tās izpaužas ne tikai kā tiešās demokrātijas izpausmes, papildinot vēlēšanas un citas konvencionālās politiskās uzvedības formas, bet arī kā vardarbīgas akcijas.
Lietderīgums, identitāte, ideoloģija
Protams, analizējot vardarbīgo akciju izpausmes un potenciālu, nākas saskarties ar dažāda līmeņa faktoriem – gan struktūras un institūciju ietekmi uz politisko uzvedību, gan protesta akciju organizatoriskajiem un komunikatīvajiem aspektiem, gan indivīda pozīciju. Raksturojot, kāpēc cilvēki ir gatavi piedalīties sociālajās kustībās, holandiešu psihologs Berts Klandermanss[5] (Bert Klandermans) uzsver trīs faktorus, kas ietekmē cilvēku līdzdalību. Pirmais – lietderīguma aspekts (instrumentality), kad cilvēki vēlas ietekmēt sociālo vai politisko vidi, otrais – identitāte jeb identifikācija ar kādu grupu un trešais – ideoloģija jeb jēgas meklējumi un savu uzskatu izpaušana. Katrs no šiem faktoriem ir saistīts ar vajadzību pēc kolektīvas politiskās darbības un ieguvumiem no tās.
Runājot par pirmo faktoru – sociālo kustību lietderīgumu -, Klandermanss norāda, ka prasības pēc izmaiņām ir nenoliedzami saistītas ar neapmierinātību ar esošo situāciju – vai tā būtu netaisnības sajūta, trūkums (īsts vai relatīvs), vai pēkšņs sašutums par kādu notikumu. Turklāt indivīda lēmums par līdzdalību protesta aktivitātēs vai sociālajā kustībā ir tikpat racionāls vai iracionāls kā jebkura cita uzvedība. Šo aktivitāšu dalībnieki ir cilvēki, kas tic, ka var vidi mainīt savā labā, un viņu rīcība ir vērsta uz to, lai šos mērķus panāktu. Racionālā darbībā lēmums piedalīties tiek pieņemts, ņemot vērā iespējamos ieguvumus un zaudējumus (piemēram, represīvajā sistēmā) un to, kādas ir iespējas iegūt nepieciešamos labumus arī tad, ja pats nepiedalās aktivitātēs. Piemēram, lēmumu piedalīties protesta akcijās pret Bauskas slimnīcas slēgšanu ietekmēja ļoti skaidra motivācija, arī akcijas pret transporta nodokļu paaugstināšanu vai tā saukto māmiņu algu ierobežošanu ir racionāla rīcība. Jāpiemin, ka racionāls ieguvums no piedalīšanās akcijā varētu būt arī organizācijas stiprināšana un tēla spodrināšana, pat ja konkrētās prasības netiek sasniegtas.
Tomēr skaidrs, ka visas politiskās aktivitātes nevar izskaidrot tikai ar ekonomiskajiem vai politiskajiem ieguvumiem. Klandermanss uzsver identitātes lomu, norādot, ka ikviena individuālā identitāte būtībā ir kolektīva identitāte un, jo vairāk cilvēks izmanto kādas sociālās kategorijas sevis definēšanai (latvietis, krievs, skolotājs, anesteziologs, “kultūras cilvēks” u.t.t.), jo vairāk viņš identificējas ar šo grupu, un jo lielāka ir iespēja, ka viņš iesaistīsies politiskajās aktivitātēs šīs grupas interesēs. Turklāt līdzdalība aktivitātē ļauj stiprināt identitāti, dod iespējas arī sevi identificēt ar kustības mērķiem, citiem kustības dalībniekiem, un kustības līderi. Identitāte kā motivējošs faktors var būt tikpat svarīga kā iespējamie praktiskie ieguvumi no darbības kustībā. Turklāt, ja, vadoties no praktiskiem apsvērumiem, cilvēks var censties izvairīties no tiešas līdzdalības, paļaujoties, ka iegūtie labumi galu galā pienāksies arī viņiem, tad, iesaistoties aktivitātēs ar identitāti saistītu apsvērumu dēļ, cilvēks neizvairīsies no līdzdalības, jo piedalīsies nevis iespējamo ieguvumu dēļ, bet gan tāpēc, ka jūtas saistīts ar citiem kustības dalībniekiem.
Atceroties Latvijas neseno pieredzi, jāmin, piemēram, krievu skolu reforma. Faktiski izglītības joma skar tikai daļu sabiedrības, bet, padarot to par “krievu jautājumu”, protesta akcijās iesaistījās arī tie, kurus citā gadījumā notikumi skolās pilnīgi neuztrauc.
Jāatzīmē, ka, runājot par identitāšu grupu protestiem, tiek uzvērta šīs vides sašķeltība, veidojoties grupām ar atšķirīgām interesēm, piemēram, zemnieki, pensionāri, skolotāji, kas katra cīnās par savām interesēm[6]. Jāatzīmē, ka arī Latvijā ir maz vērojama dažādu grupu organizēta sadarbība, piedaloties kolektīvās akcijās vai izvirzot prasības. Drīzāk ir vērojama zināma konkurence.
Lai gan ideoloģija vai idejiskie apsvērumi nereti ir cieši saistīti ar priekšstatiem par to politiskās darbības noderīgumu, šī faktora ietekmē mērķis politiskām aktivitātēm var būt nevis konkrētu labumu gūšana, bet pati uzskatu izteikšanas iespēja, tajā skaitā arī pati izpausmes forma. Ideoloģiskais pamatojums ir emocionāli piesātināts un sociāli konstruēts – pati situācija tiek interpretēta, nosakot, cik notiekošais ir taisnīgs, identificējot, kas ir zaudētāji un kas – atbildīgais, kā arī paužot savu vērtējumu iespējām ietekmēt sabiedrību. Kustību līderi nereti iezīmē morālo pamatojumu aktivitātēm un emociju izpausmes novirza uz konkrētu mērķi.
Šajā sakarā interesanti atzīmēt Teda Garra (T.Gurr)[7] teoriju par vardarbību ietekmējošajiem faktoriem. Savā 20.gadsimta sešdesmito gadu beigās tapušajā darbā Why men rebel? viņš paralēli kolektīvās vardarbības potenciālam min arī politiskās vardarbības potenciālu, uzsverot organizatorisko faktoru nozīmi. Garrs norāda uz nepieciešamību pēc vardarbības akciju normatīvā un utilitārā attaisnojuma – tas ir, ka šāda akcija ir pamatota, taisnīga un pareiza, kā arī tā ļaus nodrošināt vēlamos rezultātus, kuru sagatavošanā un izplatīšanā ir nepieciešami zināmi resursi – ne tikai intelektuālie, bet arī komunikatīvie. Raksturojot vardarbības akcijas ietekmējošos faktorus, Garrs piemin arī mediju fonu – cik intensīvi un mērķiem atbilstoši sabiedrība tiek pārliecināta gan par lietas taisnīgumu, gan par tās lietderīgumu, savas vai citu grupu pieredzi par iepriekšējo akciju rezultativitāti vai vēl precīzāk – tās interpretāciju attiecīgā kontekstā, varas leģitimitāti.
Runājot par Latviju, laikam varētu pieminēt Atmodas laika pasākumus, kuru organizēšanā iesaistījās elite, nodrošinot gan normatīvo attaisnojumu, gan arī pārliecinoši iezīmējot, kas tiks iegūts politisko aktivitāšu labā, tādejādi nodrošinot augstu iedzīvotāju aktivitāti.
Dzīvība zem ledus un “bļitkotāji”
Ņemot vērā jau pieminēto neapmierinātības līmeni un arī sabiedriskās domas atbalstu protesta akcijām, jāsecina, ka protesta potenciāls ir diezgan augsts. 53% iedzīvotāju par attaisnojamām uzskatīja nekārtības, kas notika pēc 2009.gada 13.janvāra protesta mītiņa[8], 64% atbalstītu skolotāju streiku[9], un salīdzinoši bieži (45%) uzskatīts, ka, lai panāktu pārmaiņas politiskajā sistēmā, būtu pieņemamas arī vardarbīgas protesta akcijas[10]. Nestabilitātes risku padziļina neuzticēšanās Saeimai un valdībai, kas ir tādā līmenī, ka aicinājums mainīt politisko sistēmu varētu sasniegt dzirdīgas ausis. Saskaņā ar SKDS aptauju datiem, pēdējā gada laikā Saeimai uzticējušos īpatsvars svārstījies robežās no 4% līdz 10%, bet valdībai – no 7% līdz 17%.
Runājot par Latvijas sabiedrību, nereti tiek norādīts uz kluso protestu[11] vai pasīvu agresijas izrādīšanu attiecībās ar valsti[12] – nodokļu nemaksāšanu un došanos dzīvot uz ārzemēm, šos lēmumus saistot ne tikai ar ekonomiskajiem, bet arī politiskajiem apsvērumiem. Turklāt minētās parādības pēdējā gada laikā ir kļuvušas populārākas. Piemēram, 2009.gada martā 48% uzskatīja, ka nodokļu nemaksāšana ir attaisnojama (tas ir augstākais rādītājs pēdējo 10 gadu laikā), savukārt tā paša gada oktobrī vairāk nekā puse (52%) no visiem Latvijas iedzīvotājiem atbildēja, ka, ja vien būtu tāda iespēja, viņi labprāt dotos dzīvot uz kādu no rietumvalstīm[13].
Tomēr, atgriežoties pie protesta akciju potenciāla, jāatzīmē, ka to pieredze nav viennozīmīga. Lai arī ar protesta akcijām tiek saistītas izmaiņas valdībā un pat valdības krišana, tomēr 2009.gada augustā notikušā Bauskas piketa rezultāts nerada pārliecību, ka ar protesta akcijām var ietekmēt notikumu gaitu, kā arī rada priekšstatu par varas iestāžu gatavību ierobežot tamlīdzīgas aktivitātes. Tiesa, salīdzinoši liela daļa iedzīvotāju (44%) uzskata, ka, piedaloties protesta akcijās, ir iespējams panākt sev vēlama valdības lēmuma pieņemšanu[14]. Tajā paša laikā 78% iedzīvotāju piekrīt apgalvojumam, ka iedzīvotājiem ir mazas iespējas kontrolēt politiķu darbību [15].
Otrkārt, nav īsti iezīmējies spēks, kas spētu mobilizēt sabiedrību, piedāvājot tai utilitāro un normatīvo attaisnojumu tai vai citai darbībai. Visticamāk, pēdējā laika spilgtākās akcijas – telšu pilsētiņas pie valdības ēkas – dalībnieku prasības[16] neuzrunāja plašu sabiedrību un neiezīmēja jaunus līderus.
Īpaši aktuāls šis jautājums ir 2010.gada oktobrī gaidāmo parlamenta vēlēšanu kontekstā – kas un kādā veidā uzrunās dusmīgos iedzīvotājus? Politiskās partijas šajā ziņā ir ļoti neizdevīgā situācijā. Pirmkārt, daļa no tām vairāk vai mazāk, bet tomēr ir bijušas iesaistītas līdzšinējās politikas veidošanā. Otrkārt, kā liecina 2009.gada 13.janvāra notikumi, vadīt sadusmotus cilvēkus un panākt sev vēlamu rezultātu ir grūti. Tas, starp citu, būtu jāņem vērā arī tiem politiskajiem spēkiem, kuru darbība var izraisīt cita veida protestus, piemēram, ar tā sauktajām krievu skolām saistītās ieceres. Ekonomiskā spriedze ir pietiekami augsta, lai, sapulcinot pietiekami lielu skaitu cilvēku, aktivitātes varētu pavērsties citā virzienā. Vai to var nodrošināt politiķi, kuru vārdi ir izskanējuši vadoņa tēmas sakarā? Grūti pateikt, jo arī viņu saistību ar esošo sistēmu ir diezgan grūti interpretēt citādāk, kaut arī viņu organizatoriskās prasmes, tajā skaitā – notikumu pārinterpretēšanā, nevajadzētu vērtēt par zemu. Tomēr populisma draudi nākamajās Saeimas vēlēšanās ir diezgan augsti, un vilinājums solīt darbu katram, kurš pietiekami skaļi protestēs, un Disnejlendu visiem tūristiem, ir liels.
_________________________________
[1] DnB NORD Latvijas barometrs http://www.dnbnord.lv/files/dnb_nord_latvijas_barometrs_petijums_nr21._deflacija.pdf
[2] I.Ijabs Failed state. Latvija? http://www.politika.lv/temas/politikas_kvalitate/failed_state_latvija/
[3] R.Dalton., A.van Sickle (2005) “The Resource, Structural, and Cultural Bases of Protest” UC Irvine, Center for the Study of Democracy in http://escholarship.org/uc/item/3jx2b911
[4] Ibid.
[5] Bert Klandermans (2003) “Collective Political Action” in “Oxford Handbook of Political Psychology” ed. D.O.Sears, L.Huddy, R.Jervis, Oxford University Press
[6] Dieter Rucht (2009) “The Spread of protest politics” in “The Oxford Handbook of Political Behavior” ed R.Dalton, H.D. Klingemann, Oxford University Press
[7] Т.Р.Гарр, „Почему люди бунтуют” Питер 2005
[8] SKDS dati (02.2009.) reprezentatīva Latvijas iedzīvotāju aptauja, ne mazāk kā 1000 respondentu, metode: tiešās intervijas respondentu dzīvesvietās
[9] DnB NORD Latvijas Barometrs http://www.dnbnord.lv/files/dnb-nord-latvijas-barometrs-16.pdf
[10] SKDS dati (07.2009) , Latvijas iedzīvotāju aptauja, ne mazāk kā 1000 respondentu, metode: internetaptauja
[11]Delfi “Gads kopš ‘pārkāpta sarkanā līnija’; atskaites punkts politiķu un sabiedrības attiecību maiņai” http://www.netpage.lv/news/2010-01-13-93
[12] Lai gan skaidrs, ka uz sabiedrību kopumā nevar attiecināt indivīda uzvedības modeļus, šai sakarā gribas atgādināt par psiholoģisku novirzi – t.s. pasīvi agresīvu uzvedību (skatīt, piemēram http://www.nlm.nih.gov/medlineplus/ency/article/000943.htm), kas ir hronisks stāvoklis, kurā persona šķietami ievēro citu cilvēku vēlmes un vajadzības, bet patiesībā tām pasīvi pretojas. Psihiatri to neuzskata par oficiālu diagnozi, tomēr atzīst, ka novērotie simptomi rada problēmas. Par pasīvi agresīvas personības pazīmēm tiek atzītas nīgra, saīgusi darbošanās, izvairīšanās no atbildības, aizbildinoties ar aizmāršību, tīša neefektivitāte, citu vainošana, sūdzēšanās, aizvainojuma sajūta, bailes no varas (valdības), Neizpaustas bailes vai naidīgums, novilcināšana un pretošanās citu cilvēku ieteikumiem.
[13] SKDS dati (10.2009) , reprezentatīva Latvijas iedzīvotāju aptauja, ne mazāk kā 1000 respondentu, metode: tiešās intervijas respondentu dzīvesvietās
[14] SKDS dati (07.2009) , reprezentatīva Latvijas iedzīvotāju aptauja, ne mazāk kā 1000 respondentu, metode: tiešās intervijas respondentu dzīvesvietās.
[15] SKDS dati (09.2009) , reprezentatīva Latvijas iedzīvotāju aptauja, ne mazāk kā 1000 respondentu, metode: tiešās intervijas respondentu dzīvesvietās