Foto: Derrick Oliver

Ilgtermiņā būtu noderīgi diskutēt par patriotisma saturu, noraidot vienas pareizās versijas esamību.

Apzīmējums „patriots” nereti tiek lietots, pat neaizdomājoties par tā saturu. Līdz ar to arī paša un citu cilvēku patriotisms tiek vērtēts, balstoties uz paša izpratni. Svešvārdu vārdnīca šo vārdu atvasina no grieķu valodas vārda „patriōtēs”, kas nozīmē „līdzpilsonis”, un skaidro kā tēvzemes mīlestību, uzticību savai dzimtenei, tautai, darbošanos savas dzimtenes, tēvzemes, tautas labā[1]. Tiesa, ne visi šo jēdzienu saista ar pozitīvām lietām. Pazīstams ir arī Semjuela Džonsona teiktais, ka patriotisms ir pēdējais patvērums neliešiem. Bet pat cilvēki, kuri nepievienojas angļu rakstnieka teiktajam, atzīst, ka jēdziens ietver zināmas pretrunas un ka viena un tā pati rīcība var tikt skaidrota gan kā nepatriotiska, gan kā dziļi patriotiska.

Jebkurā gadījumā patriotisma izpausmes nav tā joma, kur tiek novērtētas smalkas individuālās atšķirības. Ir zināms rīcību un attieksmju komplekts, kurš labāk sader ar katrā konkrētajā sabiedrībā dominējošo patriotisma lasījumu. Šim komplektam ir dažādas sastāvdaļas, un laika gaitā cilvēks tās iemācās. Katrā ziņā jau kopš bērnības ģimenē, bērnudārzā un skolā viņam to tiešā vai netiešā veidā māca[2]. Māca un vienlaikus satraucas, ka varbūt īsti nesanāk: jaunieši ne tā mīl un ne tā iesaistās, vai varbūt ne visi mīl.

Bet vai tā ir taisnība, vismaz attiecībā uz jauniešiem — vai viņi nemīl Latviju? Vai gan latviešu, gan mazākumtautību jauniešiem ir vienādi viegli mīlēt? Vai visi jūt pretmīlestību? Vai esošā patriotisma definīcija vieno vai varbūt daļu atstumj? Ar šādām pārdomām bija saistīts pētījums, kurš Stratēģiskās analīzes komisijas (SAK) paspārnē notika šī gada pavasarī un vasarā. Pētījums ir par patriotiskās rīcības izpratni un praksi latviešu un mazākumtautību jauniešu vidū un iespējamajām dilemmām, kas ar to varētu būt saistītas.

Sapnis par vienotību

Runājot par patriotisma izpratni, tiek skarti vairāki aspekti: attieksme pret simboliem, gatavība ziedot savas intereses, iesakņotība, atvērtība viedokļu daudzveidībai un kritikai. Ņemot vērā raksta apjoma ierobežojumus, mazliet detalizētāk minēsim dažus no tiem: cik svarīga ir simbolu/rituālu loma un kā tiek vērtēta kritiska attieksme pret valsti un tās priekšstāvju rīcību[3].

Dažkārt šķiet, ka tieši patriotiskie simboli un rituāli ir temats, kas uztrauc izglītotājus un valsts augstākās amatpersonas Latvijā, kad viņi pauž bažas par patriotisma trūkumu. Un ne bez iemesla. Patriotiskie rituāli un simboli iemieso valsti, un daudzkārtēja to atkārtošana stiprina pagātnes, tagadnes un nākotnes pēctecību, drošību un piederību, rada sajūtu par esošās kārtības leģitīmo dabu[4].

Marks Tvens reiz teicis, ka patriotisms ir pastāvīgi atbalstīt savu valsti un valdību tad, kad tā to ir pelnījusi. Praksē šīs robežas novilkt ir grūtāk. Lai arī praksē ir vērojama gatavība pastāvīgi kritizēt valdību, atvērtība kritikai ir nosacīta. Kritiska attieksme drīzāk „sašūpo laivu”, tāpēc kritiskas attieksmes kā patriotisma sastāvdaļas kultivēšana diez vai var kļūt par oficiālās dienaskārtības prioritāti.

No tāda viedokļa oficiālā versija par patriotismu sader tikai ar noteikta veida pieredzi, rīcību un vērtībām. Latvijā tā atbilst visai tradicionālai patriotisma izpratnei: jauniešu audzināšanā tā akcentē „Latvijas tautas kultūras mīlestību un jauniešu ieinteresētību Latvijas attīstībā”[5]. Tātad galvenie elementi ir latviešu tradicionālā kultūra un savu spēju izkopšana personīgās un tautas labklājības vairošanai. Protams, ir tikai normāli, ka patriotisma kanons kaut ko ietver un kaut ko atstāj ārpusē, taču, ja ārpusē paliek pārāk daudzi, vai valstij to vajag?[6]

Ko viņi mīl, un kā gatavi izpausties?

SAK atbalstītā pētījuma gaitā nesen skolu pabeiguši jaunieši runāja[7] par to, kā „vajadzētu” un ko dara viņi paši kā pilsoņi un patrioti. Un šeit sākas mūsu stāsta pozitīvā daļa — gan uzskati, gan prakses šķiet apbrīnojami līdzīgas. Jauniešu izpratnē par „labu pilsoni” un patriotu mijas ikdienišķais un sentimentālais. Vienojošās vērtības ir darbs, izglītība, labklājība, saskaņa un palīdzība. „Labais pilsonis” un patriots neatkarīgi no etniskās piederības smagi strādā, ievēro likumus, ir aktīvs, piedalās sabiedrības dzīvē, domā par citiem, mīl dabu un veido pozitīvu valsts tēlu. Gan latviešu, gan mazākumtautību jauniešu izpratnē politiskās aktivitātes nav prioritāras. Jāatzīmē, ka šī sociālā orientācija un zināma piezemētība nav unikāla Latvijai, bet pilnībā atbilst citur pasaulē konstatētajam.[8]

Arī praksē jaunieši dara līdzīgas lietas: daži iet uz vēlēšanām, citi nē, kaut arī uzskata to par savu pienākumu, mācās un strādā un grib daudz sasniegt, reizēm piedalās interneta diskusijās par aktuāliem tematiem, bet kopumā politikas ziņas nav viņu topā. Pat pieķeršanās simboli ir raksturīga abām grupām, lai gan tie nav vieni un tie paši.

Atšķirīgais šķiet ietilpināms sekojošās kategorijās: jauniešu priekšstati par kritiskas attieksmes pieļaujamību, latviskās kultūras lomu un attieksme pret Latvijas valsts simboliem. Papildus tam abām grupām ir zināma apdraudētības sajūta un norobežošanās pieredze, kas jāpatur prātā kā daļa no konteksta, kurā jaunieši veido savu izpratni par to, kādā mērā un uz ko balstoties viņi var saukt sevi un citus par patriotiem. Latviešu jaunieši, raksturojot patriotismu, vairāk uzsver mīlestību pret valsti, tās kultūru un simboliem. Tas tiek uztverts kā pašsaprotams un saskan arī ar ģimenes vēsturisko pieredzi, kurai jaunieši piešķir ļoti lielu nozīmi. Latviešu jaunieši demonstrēja samērā negatīvu attieksmi pret aktivitātēm, kas, pēc jauniešu domām, varētu aizskart latviešu valodu, kultūru. Līdz ar to patriotisma interpretāciju šajā grupā varētu raksturot kā etniski simbolisku. Vienlaikus jāsecina, ka daļai latviešu joprojām saglabājas zināma apdraudētības sajūta, kas valsts un citu grupu rīcību liek vērtēt ar zināmām aizdomām.

Spilgtākais piemērs atšķirīgas, pat pretējas nozīmes piešķiršanai[9] noteiktu rīcību veidiem šķiet tas, ka mazākumtautību jaunieši kritisku attieksmi un aktīvu rīcību, paužot savu viedokli, saistīja tieši ar rūpēm par valsts attīstību, un tādējādi tā bija daļa no viņu atbildības sajūtas un emocionālās saiknes ar Latviju. Īpaši tika uzsvērta protesta pārdomātība un miermīlīgie līdzekļi — “labs pilsonis analizēs esošo situāciju, un, ja mērķis būs vairāk ar plus zīmi, tad ies protestēt.”

Praksē mazākumtautību jaunieši dara visu to pašu, ko latviešu jaunieši, un abās grupās pat līdzīgi izskanēja doma, cik ļoti vēlama ir valsts vārda nešana pasaulē, tomēr tālāk sākas atšķirības. Mazākumtautību jauniešu attieksme pret terminu „patriotisms” ir neviennozīmīga — ir dzirdama distancēšanās un zināma pretestība. Daļa to saistīja ar nacionālismu un tāpēc nespēja īsti attiecināt uz sevi apzīmējumu “patriots”: “Man ir vienkārši mīlestība pret to vietu, kur es esmu izaugusi. Bet par patriotu es sevi nevaru uzskatīt.” Jaunieši uzsver, ka Latvija ir dzimtā vieta, bet Latvijas simboli un kultūra, piederība latviskajai kultūrai netiek atzīti automātiski.

Kā jauniešiem tiek mācīta patriotisko rituālu izpilde un kā viņi to uztver? Ja latviešu jaunieši spontāni atceras savu pieredzi, līdzdalību valsts svētkos, kas tika svinēti skolā, krieviski runājošajiem jauniešiem šie svētki nav atstājuši emocionālu nospiedumu, daļa tos pat īsti nespēj atsaukt atmiņā. Mazākumtautību jaunieši arī min, ka skolas laikā praktiski nav iesaistīti pasākumos, kas veicinātu patriotisma jūtas pret Latviju[10].

Vai visiem ir vienādi viegli mīlēt?

Īsā atbilde, kuru mēs esam jau daudzkārt dzirdējuši no citiem pētniekiem un praktiķiem: nē, vienādi viegli nav. Latviešu jauniešu vidū nav vērojama spriedze starp pilsonisko un etnisko identitāti. Viņi saista sevi ar valsti, kuras kultūras vērtības nav pretrunā ar to, ko viņi uzskata par savas identitātes daļu, pat, ja izpausmes un līdzdalība atšķiras. Savukārt mazākumtautību jauniešu priekšstatos ir nošķīrums un zināmas spriedzes pazīmes. Viņi norāda, ka viņi mīl Latviju kā vietu, ar kuru saistīta viņu dzīve, un arī viņu rīcība īpaši neatšķiras no latviešu jauniešu pilsoniskajām izpausmēm, taču mazākumtautību jauniešiem ir grūtāk sevi nosaukt par patriotiem.

Asociācijas ar valsti un tās simboliem krievvalodīgajiem jauniešiem nav tik viennozīmīgi pozitīvas, kā, spriežot pēc viņu izteikumiem, tas pašiem šķiet nepieciešams. Viņi īsti neredz savu vietu latviskās kultūras kanonā, vēstures un varoņtēlu lasījumā. Bez tam viņu pieredzē ir bijusi vieta cīņai par savas etniskās identitātes aspektiem, kuru praktizēšanu valsts nesenā pagātnē ne pārāk taktiski centās pārveidot. Tāpat viņi ir izauguši ar zināmu piesardzību vai pat vilšanos: „Esmu mīlējis valsti, bet valsts nav atbildējusi ar to pašu”.

Dažu pretrunīgu patriotisma jēdziena aspektu apiešana un de facto kopienu norobežošanās padziļina atšķirīguma pieredzi. Latviešu un mazākumtautību jaunieši maz savstarpēji kontaktē, tāpēc viņiem ir grūti atklāt kopīgo. Latviešu jauniešiem mazākumtautību jaunieši šķiet sveši un mazsaprotami, un tādi paši spriedumi par latviešiem ir krieviski runājošajiem. Tomēr pētījums arī parādīja, ka zināmā mērā mazākumtautību jaunieši ir labākā situācijā, jo viņi zina valodu un mācās par otras puses kultūru, vēstures versiju u.t.t.

Kā jau pieminēts, zināma apdraudētības sajūta ietekmē arī to, ka kritiskas attieksmes izpausmes tiek uztvertas kā nelojalitāte un „svešo” rīcība. „Svešie” šajā gadījumā ne vienmēr nozīmē citai etniskai grupai piederīgos, bet par svešiem var tikt uzskatīti arī konkrētajai grupai piederīgie. Savukārt mazākumtautību jaunieši konstruktīvu kritiku uzskata par normālu un pat vēlamu pilsoņa rīcību: „Ja redz sliktas lietas savā vidē, ja jūt sevī spēku un uzskata, ka tas palīdzēs, un ja tas viss pārdomāts un loģisks”. Šāda relatīvi aktīva pozīcija varētu tikt skaidrota ar to, ka, samaksājuši augstu simbolisko cenu par savu saikni ar valsti, viņi vēlas mainīt to, ka nejūtas neatņemama valsts un nācijas kultūras daļa.[11]

Ko darīt ar pretrunām?

Būtībā ir divi vai pat trīs jautājumi: ko var darīt labāk pašreizējā lasījuma ietvaros (un vai no tā kļūs labāk), un vai iespējams veidot iekļaujošāku patriota saturu? Īsā atbilde: arī patlaban iespējams darīt labāk. Atslēgas vārdi būtu godīgums, izvairīšanās no dubultiem standartiem un kontakti starp kopienām.

Pirmkārt, tur, kur skolotāji meklē aktuālus, taktiskus un godīgus patriotiskās audzināšanas paņēmienus, ir iespējams panākt emocionālu iesaisti[12]. Otrkārt, un īpaši ārpus lielpilsētām, jauniešu patriotisms veidojas vidē, kur ir daudz vairāk kontaktu, un līdz ar to ir labvēlīgāka ietekme. Tomēr nevajadzētu paļauties tikai uz labvēlīgāku apstākļu spontānu veidošanos atsevišķās vietās. Ilgtermiņa perspektīvā būtu noderīgi diskusijai atvērt patriota satura definējumu, noraidot vienas pareizās versijas esamību un mēģinājumus „taktiski” ignorēt esošās pretrunas. Klusēšana šajā gadījumā nebūt nav piekrišana. Tā drīzāk ir izslēgšana vai „pašizslēgšanās”.

Vai mēs gribēsim un varēsim paskatīties uz saviem patriotisma kanoniem ar zināmu kritiskuma devu? Citējot Biku Parekhu[13], sabiedrības morālais pamats no tā kļūtu tikai stiprāks. Savukārt no noklusēšanas tas kļūst nevis stiprāks, bet nedrošāks, jo sabiedrība dzīvo ilūzijās par pilnīgu vienprātību un vienlaikus nevajadzīgi pastiprina nošķīrumus. Līdzīgi izaicinājumi pretnostatījumu pārvarēšanai un iekļaujošāka skatījuma veidošanai ir arī daudzviet citur — no Ziemeļīrijas līdz pat Āzijas valstīm. Pasaules prakse rāda, ka dabiski sabiedrotie šajā pārveidē ir ekonomiskās saiknes un izglītības sistēmas potenciāls, bet alternatīvu piedāvājumu formulēšanā iniciatīvai, visticamāk, būtu jānāk no kopienu morālajiem līderiem.

______________________

[1] Svešvārdu vārdnīca, Jumava Rīga 1999

[2] IZM diskusija „Vērtībizglītība un patriotiskā audzināšanas skolās”: „kā panākt, lai Latvijas bērnu un jauniešu attieksme un rīcība rāda, ka viņi mīl savu dzimteni, ciena tās simbolus, zina vēsturi un ne tikai?”

[3] Piemēram, Džoels Vestheimers nošķir divas fundamentāli atšķirīgas pieejas: autoritārais patriotisms kā bezierunu lojalitāte valdošās politikas uzstādījumiem un institūcijām un ievērojams uzsvars uz patriotiskajiem simboliem/rituāliem, un demokrātiskais patriotisms, kas balstīts lojalitātē valsts demokrātiskās iekārtas pamatideāliem). Šāda pieeja paredz telpu diskusijai un kritiskai attieksmei/rīcībai, ja politika un institūcijas novirzās no valsts pamatideālu īstenošanas.

[4] Kertzer, D. Ritual, Politics and Power (1988), Yale University Press, New Haven and London, p.6.

[5] Diskusijas „Vērtībizglītība un patriotiskā audzināšana skolās” materiāli IZM mājaslapā http://www.izm.gov.lv/ministrija/lidzdaliba/viedoklis/patriotisms.html

[6] Tāpat programmatiskos dokumentos tiek atzīmēts, ka patriotisma ieaudzināšana skolās jāveic intensīvāk. Diemžēl veicamo aktivitāšu daudzums šajā gadījumā nebūt nešķiet galvenā atbilde, drīzāk – izvairīšanās domāt par pretrunīgajiem jauniešu pieredzes jautājumiem, kuri veido šīs audzināšanas plašāko ainu.

[7] Informācijas ieguvei šī pētījuma ietvaros tika izmantotas fokusgrupu diskusijas.

[8] Van Deth, Jan W., „Norms of Citizenship”, in „The Oxford Handbook of Political Behaviour”, Dalton and Klingemann (eds.), Oxford University press (2007).

[9] Jāatgādina, ka izmantotā metode – fokusgrupu diskusijas – neļauj šo novērojumu vispārināt.

[10] Ibid.

[11] Abowitz, Kathleen, and Harnish, Jason. Contemporary Discourses of Citizenship, in Review of Educational Research Winter 2006, Vol.76, nr.4, 670.lpp

[12] Piemēram, mazākumtautību skolu pārstāvji pauda uzskatu, ka atšķirīgais kultūrā, svētkos un vēstures izpratnē ir savienojams, ja atšķirīgo iepazīst ar cieņu, un formulē savu viedokli atklātā diskusijā. Tāpat tika akcentēts, ka skolai ir iespējas meklēt un atrast personīgi uzrunājošus veidus, kā palīdzēt jauniešiem sajust savu saikni ar Latviju.

[13] Parekh, B. Rethinking Multiculturalism. Cultural Diversity and Political Theory (2006), Palgrave Macmillan, p.171