Bloga ierosmes materiāls ir nesena saruna, kurā ārzemju viesiem, kas pirmo reizi viesojušies Rīgā, nācās skaidrot latviešu identitātes elementu – sēnes, jo restorāna ēdienkartē visai prominenti bija šedevri ar gailenēm. Arī es esmu sajūsmā par sēņošanu, tāpēc ar aizrautību skaidroju, kā vasaras noslēgumā un rudens pusē tūkstošiem cilvēku Latvijā agrā rīta stundā dodas sēņu medībās, praktizē ciešas attiecības ar dabu, uztur dabas zināšanas augstā līmenī un, pie reizes, paelpo tīru gaisu un zaudē ikdienas stresu. Padiskutējām, kādas ir atšķirības no citām valstīm, piemēram, Zviedrijā, Beļģijā vai Vācijā, kur cilvēki nezina, kuras sēnes ir ēdamas, un ko ar tām darīt. Viens no sarunas dalībniekiem arī citēja enciklopēdiju Britannica, kur par latviešiem senos laikos esot bijis teikts, ka tā ir tauta, kas ēd sēnes un dzīvo kokos.
Presē un elektroniskajos medijos sēņošanas sezona arī plaši atspoguļota, un tik tiešām – gandrīz jebkura saruna ar draugiem, ģimeni, kolēģiem – ietver sevī “sēņu jautājumu”. Kur kas salasīts (kādas skaistas apšu bekas, baravikas, gailenes, vai bērzlapes sen apzinātās vai jaunatrastās vietās), ko ar kuru sēni labāk darīt, kas salikts saldētavās vai pagrabā ziemai, vai – ak, kā es gribētu sēņot, bet nesanāk…
Atgriešanās pie sēnēm ir arī praktiska. Mazliet jau novērojama tendence, ka arvien spiedīgākajos ekonomikas apstākļos sēnes un citi dabas labumi atkal kļūst pieprasītāki – jo dzīvojam valstī, kur valdošie pārāk vēlu izlēma iedarbināt inflācijas apkarošanas plānu, bet – surprise, surprise – neaizmirst iegādāt jaunas mašīnas, dīvānus, algot n-tās sekretāres un padomniekus, braukt uz olimpiskajām spēlēm, iesvētīt Finanšu ministrijas karogu, kā arī uzskatīt valsts amata pildīšanas laikā iegūtu dāvanu (rokas pulksteni) par personiskās garderobes sastāvdaļu… Dzīvojam valstī, kur Saeimas priekšsēdētājs apvieno šo amatu ar ārsta praksi un starpbrīžos biedē ar “krievu nākšanu pie varas”, bet par deputātiem “darbojas” mūziķi un svarcēlājs, jo tirgus ekonomikas basics – comparative advantage tēze – te nav plaši zināma, līdz ar to daudzi dara visu, nevis specializējas, un ar produktivitāti mums ir problēmas. Un, ja jau sākam atcerēties, dzīvojam arī valstī, kur vēlēšanas var nopirkt, un var arī ierakstīt un izplatīt telefona sarunas uz nodokļu maksātāju rēķina, un vēl var Zooloģiskajā dārzā iecelt prezidentu (Misteru Latvija), un divus gadus turpināt tiesāšanos par to, ka dokumentā trūkst indivīda O.G. personas koda. Aptuveni 9% darbaspēka dzīvo citās ES valstīs un daudziem no viņiem emigrācija ir klusais protests pret politiku Latvijā, bet TB/LNNK aicina veicināt “ne-latviešu” emigrāciju un ierobežot “ne-latviešu” imigrāciju. Referendumos trūkst kvoruma, taču atmiņas par lietussargu protestiem kļūst blāvas, īpaši uz jauno televīzijas šovu fona, kas ļauj aizmirsties – un, ak, vai, kā vajag aizmirsties, kad no politiskās realitātes vairs nevar aizbēgt, iesēžoties lidmašīnā vai tīrot veikalus… Un jauni politiskie spēki dzimst, ne gluži kā sēnes pēc lietus, bet dzimst, un atliek tikai gaidīt nākamās vēlēšanas, lai redzētu, ko no treknajiem ne-septiņiem gadiem ir mācījušies tie, kas dzīvo un nedzīvo kokos, kas bijuši un nebijuši referendumos, kas bijuši un nebijuši lietussargu protestos, utt.
Šis ir tāds ironiski pesimistisks un selektīvs situācijas raksturojums. Bet, visu šo kopā ņemot, varbūt oficiāli pasludinām Latviju par sēņu, nevis banānu, republiku?!