Pēdējā laikā cenšos nerakstīt pārāk daudz negatīvu blogu, lai savā sistēmā nelaistu pārāk daudz negāciju. Un pēdējā laikā tiešām ir bijis pamats priecāties par dažām labām pieredzēm, barojoties un izbaudot kompāniju ārpus mājas. Bet nu vakar gadījās situācija, kas mudināja šodien tomēr uzrakstīt vienu sūdzību par diviem sliktiem apkalpošanas piemēriem, tai skaitā vienu, kuru esmu vairākus mēnešus krājusi.
Tātad, vakar par lielu vilšanos un nepatīkamām atmiņām parūpējās viesmīle Lidojošajā vardē, kas parasti gan lutina ar labu servisu. Par pirmajiem saziņas mirkļiem starp apmeklētājiem un viesmīli man nav tiešu atmiņu, jo tad es nebiju tuvumā, bet varu pateikt, ka apmeklētāju kompānija jau tad apmainījās ar pirmajām negatīvajām piezīmēm par to, kā viesmīle reaģējusi uz vīna pasūtījumu un pelna trauka atnešanas lūgumu. Bet tad viesmīle ieradās ar paziņojumu “šis vīns mums nav, šis arī nē”, tādā tonī un manierē, kur nebija vietas “atvainojiet, mums diemžēl nav šī vīna” vai kādām citām līdzībām pieklājīgām frāzēm. Taču labākais vēl sekoja, jo uz mūsu jautājumu – kas ir šis vīns, kur nosaukumā ir gan Pinot Grigio, gan Riesling, ko mēs nebijām agrāk redzējuši.
Ameklētājs (relaxed): To mēs tūlīt viesmīlei pavaicāsim, kas šis par vīnu…
Viesmīle (ne-relaxed): Kāpēc tūlīt viesmīlei pavaicāsim, it kā es to zinātu…
Apmeklētājs: Es atvainojos, es laikam nepareizi sapratu. Jūs laikam šeit nestrādājat…
Lieki piebilst, ka mūsu apmeklējums ar to beidzās un aizgājām uz Caramel Rouge, kur apkalpošana bija laipna un pārsteidzoši operatīva. Bet uz Lidojošo vardi man vairs negribas iet.
Šis gadījums atsauca atmiņā maija beigās piedzīvoto Vecrīgas Il Patio (Kaļķu ielā 6), kur gribējām pasūtīt baltvīnu. Viesmīle atgriezās ar informāciju, ka mūsu izvēlētais baltvīns nav auksts, bet varot ielikt ledus spainī. Lai gan raucām degunus, piekritām, lai atnes mums parādīt to vīnu, cik silts viņš ir. Bija tādā temperatūrā, ka tur neko ledus spainis nelīdzētu. Tāpēc teicām, ka to vīnu negribam. Viesmīles reakcija – bet mēs jau to izsitām uz jūsu čeka. Mēs – tā nav mūsu problēma, jūsu baltvīns ir silts.
Tā kā citi baltvīni mūs neinteresēja, pavaicājām par sarkanvīnu. Viesmīle ar zināmu lepnumu paziņoja, ka tas redz gan esot auksts. Kompānijas reakcija, protams, bija kolorīta – sākot no sašutuma un nelielam šokam līdz vārdu trūkumam. Kad, pēc situācijas izskaidrošanas ārzemju viesiem, teicu viesmīlei, ka nesaprotu, kas notiek Il Patio, kas skaitās itāļu restorāns un no manām divu gadu vecajām atmiņām bija OK vieta?! Paskaidroju, ka tādā vietā kā Il Patio jau nu būtu jāzina ABC, ka baltvīnam jābūt aukstam, bet sarkanvīnam – istabas temperatūrā. Viesmīles reakcija – nu jā, it kā es te kaut ko varētu noteikt…
Arī lieki piebilst, ka uz šo vietu es varētu atkal iet vienīgi tad, ja tā būtu vienīgā barotuve, kas Rīgā būtu atvērta Līgo vakarā.
Lidojošās vardes viesmīles darba iedvesmoti, mēs atkal pārrunājām apkalpošanas kvalitāti un man nācās dzirdēt negatīvas atsauksmes par manis iecienīto Enriko pulksteni – īsumā, tur ļoti ilgi gatavoti salāti, kas pēc vairākkārtējiem atgādinājumiem atnesti tad, kad jau noēsts pamatēdiens, un klients, nogaidījies zaļš, nav vēlējies ne tiem pieskarties, ne ņemt līdz, bet tik un tā par tiem samaksāja un uzrakstīja e-pastu ar sūdzību, uz kuru atbildi nav saņēmis. Taču tagad visiem – rightly so – stāsta, ka uz turieni nevajag iet…
Un visā šajā kontekstā man prātā ir tikai viena doma – cik daudz šādu un līdzīgu situāciju būtu iespējams atrisināt ar vienkāršu “atvainojiet”?!… Bet laikam dažām ēstuvēm Rīgā “sorry seems to be the hardest word”.