Nu ir pienākusi tā reize, kad es rakstu par Eiropu un ceru, ka par spīti tam kāds lasītājs vēl turpina lasīt šo blogu – arī pēc tam, kad uzzinās, kas ir bloga iedvesmas pamats. Par to pēc īsa mirkļa, jo tagad galvenais ir pateikt, ka negrasos turpināt cepties un garlaikot jūs ar detaļām. Runa būs par principiem, kas kā asi īleni nereti (pārāk bieži) lien ārā no daudzu Latvijas ierēdņu, amatpersonu un politiķu izpausmēm, ne vien no šī viena dokumenta. Tātad, iedvesmas pamats ir Latvijas valdības pozīcijas uzmetums par Eiropas Komisijas paziņojumu “Rezultātu Eiropa – Kopienas tiesību aktu piemērošana”. Citiem vārdiem sakot, Komisija ir nākusi klajā ar ieteikumiem kā uzlabot ES likumdošanas ieviešanu dalībvalstīs, un nu ir tapusi Latvijas atbilde (tās uzmetums) šīm rekomendācijām – ko Latvija domā par Komisijas ieteikumiem.

Te nu ir tie trīs galvenie īleni.

Īlens Nr.1: Brisele (Eiropas Komisija) ir pret dalībvalsti. Brisele grib tiesāties ar dalībvalsti, lai panāktu ES likumu pareizu ieviešanu.

Ne-īlens Nr.1: Brisele (Eiropas Savienība) pastāv Eiropas Savienības iedzīvotāju dēļ. Tās vienīgais iemesls ir – caur ES dalībvalstu ciešāku sadarbību – palīdzēt nodrošināt ES iedzīvotājiem labāku dzīvi. Tas iespējams, pareizi ieviešot ES likumdošanu visās dalībvalstīs, nodrošinot, ka visi ES iedzīvotāji var baudīt tiem pienākošās tiesības un priekšrocības visā ES teritorijā. Tas ir nevis kaut kādas mistiskas Briseles, bet visu ES dalībvalstu un ES institūciju interesēs, tāpēc ES dalībvalstīm ar Eiropas Komisiju ir jāstrādā kopā, nevis vienai (dalībvalstij, nu, piemēram, Latvijai) pret otru (Eiropas Komisiju) – slēpjot informāciju, mēģinot atkratīties no jauniem pienākumiem, pretojoties pret Komisijas ierosinātājiem uzlabojumiem. Tie tiešām nav domāti Latvijas ierēdņu ikdienas sarežģīšanai, bet gan ES iedzīvotāju – Latvijas iedzīvotāju dzīves uzlabošanai.

Īlens Nr.2: Teikumā vīd savienojums “ES”, tātad, par to arī ir jāmaksā Eiropas Savienībai, nevis dalībvalstij.

Ne-īlens Nr.2: Neviena valsts Eiropas Savienībā nebija spiesta iestāties. ES iestājas tāpēc, ka ES normas nozīmē savu kārtību, kas palīdz attīstīties. ES iestājas tāpēc, ka, sadarbojoties ar citām valstīm, iespējami labāki rezultāti – ES iedzīvotāju dzīves kvalitātes uzlabošana (kas nenozīmē vienīgi koncentrēties uz savu labumu, jo pie dzīves kvalitātes pieder arī palīdzība citiem ārpus ES). Tāpēc katrai dalībvalstij ir pašai jāmeklē resursi, lai nodrošinātu ES normu ieviešanu, piemēram, ka valsts ierēdņi zina, kā labāk ieviest ES likumdošanu nacionālajos likumos, lai labāk būtu visiem konkrētajā dalībvalstī dzīvojošajiem iedzīvotājiem… negaidot, ka par to maksās no ES kases.

Īlens Nr.3: ES budžets ir debesu manna, kurai nav sakara ar visu ES nodokļu maksātāju naudu. Tāpēc, kur vien iespējams un kā vien iespējams, jādomā, kā tikt pie šīs naudas un, kad to tērējam, var atļauties “braukt biznesa klasē” (tērēt vairāk nekā tērētu gadījumā, ja tā būtu privāta nauda).

Ne-īlens Nr.3: ES budžets ir ES nodokļu maksātāju nauda, un nav svarīgi, ka nauda ES budžetā nonāk kā muitas nodevas, ārpus ES ražotajiem lauksaimniecības produktiem uzliktās nodevas, daļa no pievienotās vērtības nodokļa, vai kā ES dalībvalstu iemaksas. Svarīgs ir princips, ka šī nauda nāk no katras valsts ienākumiem, un tie nu pieder dalībvalsts iedzīvotājiem-nodokļu maksātājiem, kas par šo naudu cer saņemt kvalitatīvus valsts nodrošinātus pakalpojumus, piemēram, labus ceļus, skolas, veselības aprūpi. Un, ja nebūtu Eiropas Savienība, šī nauda tiktu tērēta citur. Bet Eiropas Savienība ir, un ES budžets palīdz nodrošināt kvalitatīvāku dzīvi (pakalpojumus) ES iedzīvotājiem tajās jomās, kur ES dalībvalsts viena pati galā netiktu, piemēram, lielu maģistrāļu izbūvē, kas savieno vienu valsti ar otru. In short, ES budžets ir nodokļu maksātāju nauda, kas jātērē vēl apdomīgāk un taupīgāk nekā privātie ienākumi. Tas nozīmē, ka nevajadzētu aicināt Latvijas ierēdņus lidināties biznesa klasē uz Briseli, jo par to, lūk, maksā ES ministru padome vai Eiropas Komisija. Tas nozīmē, ka nevajadzētu būt divām cenām – vienai cenai, ja par pakalpojumu vai preci maksā Latvija, un otra – ja nauda nāk no ES budžeta. Tas ir viens un tas pats.

P.S. PROVIDUS atzinumu par Latvijas sākotnējo pozīciju šajā jautājumā var lasīt šeit.